Hosams sevi paslavē par Stradiņu slimnīcas būves vismaz 100 miljonu eiro sadārdzinājumu, kuru būvēs astoņus gadus

Proti, ja iepriekšējam būvniekam līdz būvniecības darbu pabeigšanai būtu jāmaksā 40 miljoni eiro, tad jaunajā iepirkumā lētākais piedāvājums ir par 101 miljonu eiro, turklāt vēl nav zināms, vai izvēlēsies lētāko piedāvājumu, ņemot vērā riskus, ko ietver pati būve.

Viens no tiem ir ir fakts, ka objektā, kurā līdz šim ir ieguldīti vismaz 54 miljoni eiro, vēl par 11 miljoniem eiro pastāv strīds starp būvnieku un slimnīcu. Turklāt strīds pastāv ne tikai starp būvnieku un slimnīcu, bet arī nu jau iesaistījušies arī apakšuzņēmēji . Piemēram, kā ziņo portāls la.lv, 100% Latvijas kapitāla uzņēmums SIA “Steel Constructor MM” sola tiesāties, jo nevar atgūt 140 000 eiro garantijas ieturējumus šajā objketā par jau paveiktiem darbiem, turklāt būvlaukumā vēl palikušas metāla konstrukcijas par apmēram 40 tūkstošiem eiro. Uzņēmuma pārstāvis Jānis Ziņģis sola tiesāties, jo cerības atgūt naudu vairs neesot.

Arī uzņēmuma SIA “Datika” projektu vadītājs Normunds Strods portālam la.lv atklāj, ka uzņēmums ir paveicis objektā darbus, taču tie nav pieņemti un par tiem nav samaksāts. Viņš arī pauž neapmierinātību par procesu. “Daudzas ar būvniecību saistītās problēmas lielā mērā izraisījis sākotnēji vāji izstrādāts projekts, kas vēlāk radījis ķēdes reakciju visā būvniecības procesā,” tā viņš.

Tomēr galvenais risks drīzāk ir cits, proti, pelējums, kas iemitinājies ēkā tādos apjomos, ka daļa korpusa vispār būs jānojauc. Jāsaka, ka pirms apmēram divām nedēļām, kad Iepirkumu uzraudzības birojs (IUB) skatīja iesniegto sūdzību, atklājās, ka daļa uzbūvētā slimnīcas korpusa vispār būs jānojauc. Sūdzības iesniedzēja advokāts Olavs Cers klātesošajiem norādīja uz galveno kļūdu pasūtītāja pusē, proti, “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) paši nezinot, cik liela daļa objekta ir jānojauc, cik liela daļa – jārekonstruē un kāds kopumā ir darbu apjoms. Tas var ļaut potenciālajiem būvniekiem pašiem izvēlēties veicamo darbu apjomu, tomēr tas var nest arī jaunus riskus pašai slimnīcai. Proti, ja viens būvnieks vēlas konkurēt ar lētāko cenu, tad tas var “pievērt acis” uz problēmām kādā korpusa daļā un izvēlēties, piemēram, nemainīt sēnītes skartās daļas, tomēr potenciāli slimnīcai, kurai jābūt sterilai, tas var nest riskus un apdraudēt pacientu veselību un dzīvību. 

Turklāt oficiālajā iepirkuma dokumentācijā ir minēts, ka jaunajā A2 korpusa pabeigšanas iepirkumā ietilpst arī būvprojekta aktualizācija (projektēšana) un ar to saistītie darbi “projektē un būvē” procedūras ietvaros. Vai tas nozīmē, ka samaksa par projektu tiks veikta dubultā, vecajā un jaunajā iepirkumā? Un vai tas nozīmē, ka PSKUS atzīst, ka iepriekšējais projekts ticis izstrādāts slikts? Jautājumi, protams, retoriski.

Lai gan IUB sūdzību izskatīšanas sēdē pats pasūtītājs VNĪ kļūdas neatzina, sūdzības iesniedzējs “Velve” uzstāja, ka nenoteikts līguma priekšmets un veicamo darbu apjoms kropļo konkurenci. IUB sūdzību noraidīja un atļāva iepirkumu turpināt.

Savukārt 19.janvārī “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) atvēra piedāvājumus, kas iesniegti konkursā par Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas A2 korpusa būvniecības pabeigšanu. Piedāvātās cenas faktiski apliecina neskaidro darbu apjomu.

Piedāvājumus ir iesnieguši trīs pretendenti un cenu atšķirība ir 30 miljoni eiro.  Visdārgāko piedāvājumu iesniedza apvienība “SNL Būve”, kas sola pabeigt slimnīcu par 133,6 miljoniem eiro, otrajā vietā ir SIA “AIMASA”, kas sola pabeigt slimīcu par 114 miljoniem eiro, bet vislētāko piedāvājumu iesniegusi piegādātāju apvienība “NSHC Group”, kas to pašu varot izdarīt par 101,55 miljoniem eiro. Pagaidām gan nav zināms, kādēļ cenu piedāvājumos ir tik liela atšķirība, taču nav izslēgts, ka to ietekmējusi tieši dažādā izpratne par darbu apjomu.

Tā, piemēram, arī uzņēmums Citrus Solutions vēlējies piedalīties šajā iepirkumā, tomēr tieši šo risku dēļ nav piedalījies, atklāj publikācija  portālā Puaro. Uzņēmuma Piedāvājumu vadības daļas vadītāja Inese Vilciņa kādā sarakstē norāda, ka riski ir netipiski būvniecības objektiem un nav iespējams prognozēt, kā šos riskus projekta realizācijas gaitā vispār būs iespējams vadīt vai novērst, un pat, ja tas notiks, tad tas var nesamērīgi sadārdzināt projekta izmaksas un būtiski pagarināt projekta realizācijas termiņu.

Par Stradiņu slimnīcas projektu medijos un aizkulisēs runā jau labu laiku un, ņemot vērā, ka jau nopirktie būvmateriāli un topošās slimnīcas tehnika netiek glabāti pienācīgā veidā, situācija pasliktinās burtiski ar katru dienu, un tā nav nekāda hiperbola, bet fakts. Taisni jābrīnās, ka par šo aspektu tiek runāts tik maz, jo, atskaitot pašu objekta sadārdzinājuma faktu, bakteriālais ēkas piesārņojums potenciāli nes krietni lielākus, dzīvībām bīstamus riskus. Jauns slimnīcas korpuss, kurā ieperinājusies sēnīte, izklausās vēl sliktāk nekā sadārdzinājums. 

Ņemot vērā, ka iesniegtie būvnieku piedāvājumi cenu ziņā atšķiras par 30%, secināms, ka Citrus pārstāvei ir taisnība – nav iespējams prognozēt, kā un kad šis projekts beigsies. Ja uz brīdi iedomāsimies perspektīvu, ka šī brīža lētākais pretendents uzbūvēs korpusu pēc VNĪ pasūtījuma, bet vēlāk slimnīca to nepieņems, jo kaut kur pagrabā joprojām būs sēnīte… kā būs tad? Vai kāds uzņemsies atbildību, vai izrādīsies, ka visi ir apdrošināti? 

Protams, nav vienmēr jāiedomājas sliktākais scenārijs, un tomēr pēdējā laikā dāžados ar valsti saistītos projektos, īstenojas tieši tas. Redzams taču, ka arī Rail Baltica pagātnē amatpersonas, ieskaitot premjerministri Eviku Siliņu, izvēlējās cerēt uz labāko scenāriju, kā rezultātā mums būs jāiegulda vēl vismaz pusmiljons, lai iekonservētu pāļus Daugavā. Interesanti, vai līdzīgi kā uz pārbaudi saņēmās visu trīs Baltijas valstu valsts kontrolieri, līdzīgi Valsts kontrole rīkosies arī vietējā mēroga projektā? Vai varbūt kā parasti stāstīs, ka visas kontroles ir sarakstītas grafikā, bet iepriekšējas plānošanas kā tādas nenotiek?

Novērtē šo rakstu: