Gviljams Latvijas valsts „Pareksā” gada laikā nopelnījis vairāk nekā iekrājis visā iepriekšējā mūžā
A. Gobzems01.08.2012.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Par AS Reverta pārdēvētās valstiskās Parex bankas valdes priekšsēdētājs un prezidents Kristofers Džons Gviljams šajā amatā gada laikā ir nopelnījis vairāk, nekā viņam ir izdevies iekrāt visā iepriekšējā mūžā, - šādus datus rāda Valsts ieņēmumu dienesta publiskajā datu bāzē atrodamās Gviljama deklarācijas.
Stājoties amatā 2010. gada augustā, Gviljams kā visa līdzšinējā mūža – kurā viņš saskaņā ar publisko versiju esot ieņēmis daudzus būtiskus banku amatus – uzkrājumus oficiāli bija deklarējis 133 tūkstošus britu mārciņu, un jau pirmo piecu mēnešu laikā tie, pateicoties Gviljamam noteiktajam vairāk nekā 11 tūkstošu latu atalgojumam Latvijas valstij piederošajā bankā, bija pieauguši līdz vairāk nekā 161 tūkstotim mārciņu un vēl 3,3 tūkstošiem latu.
Savukārt pagājušā gada laikā Gviljama uzkrājumi pieauguši vēl par dažiem tūkstošiem mārciņu, savukārt viņam noteiktais atalgojums vēl palielinājies – gada laikā Gviljams kopā Parex bankā oficiāli saņēmis 160 408 latus vai vidēji 13 367 latus mēnesī. Tas nozīmē, ka viena gada laikā Gviljams no Latvijas valsts atalgojumā saņēmis vairāk, nekā līdz tam iekrājis visa iepriekšējā mūža laikā.
Par šo milzīgo algu, kas līdz šim atpalika tikai no airBaltic bijušā vadītāja Bertolta Flika atalgojuma, valstij piederošās Reverta valdes priekšsēdētājs Gviljams var pateikties nevis bankas akcionāres – Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) nostājai, bet gan Ministru prezidenta Valda Dombrovska padomnieces Sandras Bukanes un citu vietējo ierēdņu lēmumam.
Šāds atalgojums Gviljamam noteikts par faktisku likvidatora darbu, kurpretī Jurim Jākobsonam, kuram AS Citadele banka valdes priekšsēdētāja postenī bija jārūpējas par kredītiestādes attīstīšanu, lai to varētu iespējami izdevīgi pārdot, atalgojums bija noteikts gandrīz divreiz mazāks nekā Gviljamam, - vidēji 6300 latu mēnesī. Gviljamam noteiktais atalgojums dubulti pārsniedz pat līdz šim bieži par uzpūstu uzskatīto Latvijas Bankas vadības atalgojumu.
Gviljamam un citiem no ārvalstīm pieaicinātajiem bankas darbiniekiem šādu atalgojumu kolektīvi faktiski nodrošinājusi virkne pašmāju ierēdņu.
Saskaņā ar Privatizācijas aģentūras – oficiālās Parex bankas (tagad - Reverta) valsts daļas pārraudzītājas – skaidrojumu Latvijas valsts un ERAB vienojušās par atlases modeli un principiem Parex bankas valdes un padomes locekļu atlasei, līdz ar ko izveidota valdes un padomes locekļu nominācijas komiteja, kurā bijuši „plaši pārstāvēti” abi bankas akcionāri (Latvijas valsts un ERAB) un procesā iesaistītās institūcijas.
Nominācijas komiteja izskatījusi personāla atlases uzņēmuma Pedersen and Partners piedāvātos kandidātus, un tāpat komitejas locekļi izskatījuši potenciālo kandidātu sarakstu, kas pēc tam komitejā izvērtēti pēc noteiktiem kritērijiem – pieredzes, izglītības, kā arī kandidāta nosauktā vēlamā atalgojuma apjoma. Tad nu komiteja izvēlējusies atbilstošākos kandidātus, bet padomes locekļu atalgojumu, kā arī valdes atalgojuma pamatprincipus formāli noteikuši bankas akcionāri.
Kā skaidro Privatizācijas aģentūra, akcionāru – tātad pašas aģentūras un ERAB – sapulcē nolemts, ka bankas padomes priekšsēdētāja atalgojums ir Ls 2500 mēnesī, savukārt padomes locekļiem – Ls 2000 mēnesī. Savukārt valdes locekļu atalgojuma apjoms „izrietēja no iepriekš izvirzītajiem kritērijiem, kā arī pārrunās panāktās vienošanās par atalgojuma apjomu, kas būtu pieņemamas kā kandidātam, tā arī akcionāram, ievērojot kompetences, samērīguma, konkurētspējas u.c. principus”.
Kuras bija personas, kas ietilpa Gviljama un citu piesaistīto darbinieku algas jautājumu būtībā izlēmušajā nominācijas komitejā? Izrādās, no ERAB tajā bijusi tikai viena pārstāve – Sabina Dziurmana, savukārt Latviju pārstāvējuši veseli pieci ierēdņi – līdztekus Bukanei arī līdzšinējais Finanšu ministrijas valsts sekretārs, jaunais Latvijas Komercbanku asociācijas vadītājs Mārtiņš Bičevskis, Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce, Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Andžs Ūbelis un Privatizācijas aģentūras valdes priekšsēdētāja Iveta Zalpētere.
Savukārt pati AS Reverta - bijusī AS Parex banka - kategoriski atsakās atklāt ne tikai informāciju par to, no kā sastāv valdes priekšsēdētāja ikmēneša atalgojums, bet arī kredītiestādes valdes priekšsēdētāja amata aprakstu un darba līgumā noteiktos pienākumus.
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
