Guntis Belēvičs nezina skaitli - 400 eiro mēnesī, viņa vērtību skalā tādu skaitļu nav

Veselības ministrija paliek rezidentam parādā par rezidentūras laikā padarīto darbu, bet pieprasa pēc rezidentūras beigšanas vēl piecus verdzības gadus. Rezidents strādā Universitātes slimnīcā piecus gadus, saņemot aptuveni četrsimt eiro uz rokas. Ministra apgalvojumi, ka valsts ir apmaksājusi rezidenta mācības un ļāvusi viņam strādāt, ir miljonāra izpratne par reālo dzīvi.

„Nu ko tu vari ņemties ap tiem rezidentiem?” man pikti vaicāja kāds mans un Gunta Belēviča kopējs draugs, kurš pārdzīvo mūsu nesaskaņas. „Nu ko tu vari ņemties ap dažiem simtiem lūzeru, kurus mazohistiski vecāki nosūtījuši mācīties medicīnu? Būtu gājuši studēt Ventspils vai Banku augstskolā, jau pēc pieciem gadiem pelnītu lielo piķi. Nopirktu 100 aptiekas un varētu strādāt par veselības ministru.”

Medicīnas studijas nozīmē 12 skolas gadus, 6 studiju gadus un 5 rezidentūras gadus, kopā 23 gadus. Skolā bija jāmācās labi, ļoti labi un čakli, lai varētu izturēt konkursu medicīnas studijām, jo studiju vietas pietiek katram piektajam gribētājam. Daudz jāmācās studiju gados – dienas un naktis, lai izturētu konkursu uz rezidentūru. No 300 studiju beidzējiem rezidentūras vieta tiek tikai pusei, bet bez rezidentūras sertifikātu un tiesības strādāt par ārstu nesaņemt.

Tad nāk pieci rezidentūras gadi. Rezidenti ne tikai mācās, skatās, klausās, pēta, bet ir arī lētais darbaspēks, kas strādā uzņemšanas nodaļā, tur „āķus un muti” operācijās, saraksta slimības vēstures un nejēdzīgos ministrijas formulārus. Vai jums ir gadījies nonākt Stradiņa slimnīcas uzņemšanas nodaļā vai aizvest savu atvasi uz Bērnu klīniskās slimnīcas uzņemšanu? Pēc cik ilga laika jūs tur sastapāt pieredzējušu speciālistu?

„Par Gunti Belēviču raksti labu vai neko,” šajā vietā strikti noteica mans un Gunta Belēviča draugs. Mēs pārspriedām, kas ir labais. Un atklājās, ka labais ir fakts, ka Guntis ir bagāts, enerģisks un uzņēmīgs.

Pašlaik Veselības ministrija strauji virza grozījumus Ministru kabineta 2011. gada 30. augusta noteikumos Nr. 685 Rezidentu sadales un rezidentūras finansēšanas noteikumi, kur vēlas paģērēt, ka jaunajiem ārstiem pēc rezidentūras jāstrādā tikai valsts vai pašvaldību iestādēs, turklāt laukos. Un ministrijai ir pārliecība, ka rezidenti ir ministram personisku pateicību parādā par tiem 400 eiro, ko viņi saņēmuši par iespēju strādāt slimnīcā melnu muti rezidentūras laikā, un tiem 550 eiro, ko viņi saņems, nosūtīti uz rajonu uz 5 gadiem. Medicīnas varai uzspļaut, ka ārsts rezidentūru beidz vidēji 31 gada vecumā, bet viņa noteiktos piecus gadus tagad beigs 36 gadu vecumā. Par kādu ģimeni, kādiem bērniem jūs te runājat?

„Malacis Guntis. Vai viņš arī farmaceitiem liek strādāt tikai valsts un pašvaldību iestādēs laukos, vai tomēr kādu ņem pie sevis uz Saules aptieku Rīgā?” noteica mans un Gunta draugs, raudzīdamies uz Ministru kabineta noteikumu projektu. „Tu paskaties, kā Putins rīkojas. Putina ministrus tu šitā vis nekritizētu. Piecus gadus Toboļskā par cietuma ārstu.”

Labā ziņa ir tā, ka Guntis Belēvičs ir bagāts un nezina skaitli - 400 eiro mēnesī, vienkārši viņa vērtību skalā tādu skaitļu nav. Viņš pat mēdz piemirst, kam aizdevis kādu miljonu. Miljonārs Guntis Belēvičs brauc ar Bentley Continental GT un lepojas, ka brīvajos brīžos starp ministrēšanas pienākumiem par 960 tūkstošiem nopircis dzīvokli Ķīpsalā. Tagad esot dzīvokli arī iekārtojis.

„Bet klausies, ko tas Guntis dara tajā gultā par 12 tūkstošiem?” atkal iejaucās mans un Gunta iepriekšminētais draugs, kas ir daudz bagātāks par Gunti. Iespējams, viņš šeit izmeta kādu nedaudz divdomīgu joku, bet es to nedzirdēju. Toties es saklausīju, ka nepareizās ir nevis ministra, bet viņa padomnieku idejas.

Skaitli - 400 eiro mēnesī - nezina arī ministra padomniece, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāja Anda Čakša. Viņas ienākumi 2014. gadā ir 86 589 eiro. 2015. gada deklarācija vēl nav pieejama, tāpēc nespekulēšu ar man atsūtīto sešciparu informāciju. Nevienu nemulsina morāli ētiskais apstāklis, ka Bērnu slimnīca ir regulāra sabiedrības ziedojumu palīdzības lūdzēja, medicīnas māsas atalgojuma dēļ ir spiestas pamest Latviju, bet slimnīcas vadītāja ikdienā dažas stundas darbā Bērnu klīniskajā slimnīcā ierodas ar jaunu luksusa klases automašīnu un par valsts līdzekļiem regulāri maina modernākos un dārgākos iPhone pret aizvien jaunākiem.

Bērnu slimnīcā ir četri valdes locekļi, kaut normatīvajos aktos šāda lieluma uzņēmumam paredzēti trīs valdes locekļi. Lielākā administrācija, lielākā grāmatvedība, labāk apmaksātā sabiedrisko attiecību nodaļa, nesen izveidoti daži jauni virsmāsu un citu virsuzraugu amati. Administrācijai un virsbūvei vajag konkurētspējīgu algu, tamdēļ reāli strādājošu ārstu un māsu algām naudas nepietiek. Uzņemšanu piesedz ar rezidentiem.

Vēl kādu aspektu rakstā ar apakšvirsrakstu „Laime kalpot bērniem = vergot administrācijas labā” nesen portālos publicēja kāda Bērnu slimnīcas medicīnas māsa: „Jautājums: katastrofālā naudas badā esošā nozare, slimnīca, kas regulāri lūdz sabiedrības palīdzību, A. Čakšas rokām vieglu roku izmaksā vismaz 50, 60 augstākā līmeņa vadītāju atalgojumus kompensācijās, pamatojumā ierakstot "šis cilvēks man nepatika". Es atvainojos, taču uzskatu, ka nemaksāju nodokļus tādēļ, lai kāds tos vieglu roku izmaksātu kompensācijās nepamatoti atlaistiem maniem kolēģiem.”

Ministra padomniece Anda Čakša nav strādājusi par ārsti, bet tirgojusi zāles. Viņa ir gatavi izkalpināt katru sistēmā līdz spēku izsīkumam, bet maksāt tikai sev un pietuvinātām personām. Tā kā mani padomdevēji saka – ministrs labs, padomnieki – nepareizi, tad jāsecina, ka padomnieku jaunrade saka: „Lai tie rezidenti nosedz uzņemšanas darbu visā Latvijā, un vispār – vecāko kursu rezidents būs gana labs dežurants ginekoloģijā vai neiroloģijā Balvos vai Alūksnē. Un tam rezidentam jābūt pateicīgam par iespēju uz Balviem braukt četras reizes mēnesī.” Tiesa, brauciens uz Balviem turp un atpakaļ ar autobusu maksā 19 eiro, un tas nu būs jāatlicina no tiem 400 eiro, kas rezidentam dāsni no valsts mēnesī ir atvēlēts.

Latvijā pilnīgi aizmirsta atziņa, ka veselības sektors ir arī darba devējs, kam būtu jāgarantē darba ņēmēju apmaksātas brīvdienas, sociāla aizsardzība, maternitātes pabalsti un pensijas, kā arī finansiāla un sociāla drošība, sociālais statuss, personāla apmācība un jānovērš darba stress. Tieši šajā jomā Latvijas veselības aprūpe visvairāk grēko, pretēji Eiropas darba likumdošanai nemaksājot par virsstundām, radot spriedzi, izdegšanas sindromu, augstu depresijas un trauksmes līmeni strādājošiem. Pašlaik Latvijas veselības aprūpes vadība, cenšoties ieviest dzimtbūšanu, jaunajiem ārstiem paziņo: ir slikti, bet būs vēl sliktāk. Pašlaik ministrijas risinājums ir rekrutēt jauno ārstu valsts dienestā uz iespējami ilgu laiku, taču pasaules vēsturē ir pietiekami daudz pierādījumu, ka šī sistēma nav ilgtspējīga un parasti beidzas ar lielu viļņošanos.

Bet to taču nevēlas neviens - pat ne mans un Gunta Belēviča kopīgais draugs.

Novērtē šo rakstu: