Iesaki rakstu: 
Palasot komentārus saistībā ar maniem iepriekšējiem rakstiem, radās vēlme atsvaidzināt atmiņā dažus senus un ne tik senu notikumus.
Un tā 22.12.1994 pirmās Čečenijas kampaņas ietvaros sākās Groznijas artilērijas apšaude, un tikai 24.12 no lidmašīnām tika izkaisītas skrejlapas ar skaidrojumu krievu iedzīvotajiem par to, ka Krievijas Federācijas Bruņotie spēki plāno tos atbrīvot, tādēļ krievi nesteidzās pamest pilsētu un rast patvērumu lauku rajonos, kur turklāt viņiem nebija radinieku. Kopumā artilērijas apšaudēs un aviācijas uzlidojumos gāja bojā un tika ievainoti vairāki tūkstoši mierīgo iedzīvotāju.
Uzbrukums sākās 31.12 bez aviācijas atbalsta. Precīzu karšu tāpat kā precīzu uzdevumu apakšvienību komandieriem nebija. Saskaņā ar sākotnējo plānu uzbrukums bija jāveic no trim pusēm, kopā iesaistot 250 bruņutehnikas vienības. Reāli līdz pilsētas centram, nesastopot pretestību, nonāca viena kolonna - Maikopas brigāde un 81. motorizēto strēlnieku pulks, kas ieņēma dzelzceļa staciju un izvietoja tehniku apkārtējās ielās.
Iestājoties tumsai, čečenu kaujinieki uzsāka krievu apšaudi, tā ka sašautā tehnika nobloķēja pārējiem pārvietošanās iespējas, un tad no augšējiem ēku stāviem uzsāka tanku apšaudi, pēdējiem nespējot manevrēt un vest atbildes uguni no saviem lielgabaliem (tanku ložmetējiem nebija munīcijas). Pazaudējot visu tehniku un komandierus, karavīri izklīda. Faktiski brigāde pārstāja eksistēt.
3. janvārī sākās atkārtots krievu uzbrukums, šoreiz jau pēc visiem noteikumiem - ar secīgu kvartālu ieņemšanu un tīrīšanu, pielietojot artilēriju un aviāciju.
Un tagad nedaudz par taktiku.
2003.gadā izdotajā ASV sauszemes karaspēka instrukcijā „Kaujas operācijas pilsētā” ir rakstīts: „Krievijas pieredze Čečenijā 1994.gadā nodemonstrēja arvien pieaugošo kaujas operāciju lomu pilsētvidē. Čečenu kaujinieki pēc neveiksmīga mēģinājuma noturēt pozīcijas ārpus pilsētas nolēma pārvērst Groznijas pilsētu kaujas laukā. Kaujas darbības sarežģītība pilsētvidē un acīmredzamas priekšrocības, realizējot aizsardzību, kompensēja viņu atpalicību skaitliskajā un tehniskajā ziņā. Pilsētvide nodrošināja čečeniem patvērumu no uguns, palīdzēja slēpt pozīcijas un manevrus."
Groznijas aizsardzību organizēja bijušais padomju armijas ģenerālmajors Aslans Mashadovs (nošāvās 08.03.2005 FDD kaujinieku aplenktā bunkurā).
Čečeni izveidoja kaujas grupas 3-4 cilvēku sastāva, kurās tika iekļauti kaujinieks ar granātmetēju RPG-7, ložmetējnieks, munīcijas pienesējs un snaiperis. Savukārt šīs grupas apvienojās lielākās, pa 15-20 kaujiniekiem, un katra no tām „pavadīja” krievu bruņutehnikas kolonnu visa tās pārvietošanās maršrutā, līdz, kolonnai nonākot apšaudei izdevīgā vietā, pēc signāla tika iznīcinātas priekšējā un aizmugurējā tehnikas vienība, kam sekoja plānveidīga pārējo tehnikas vienību iznīcināšana.
Čečeni bija izvēlējušies tā saucamo „aizsardzību bez aizsardzības”, tas ir, koncentrējās nevis uz atsevišķu pozīciju noturēšanu, bet pastāvīgi manevrēja, izdevīgā vietā uzbrūkot ienaidniekam. Vienlaicīgi kaujinieki sekmīgi izmantoja maskēšanos par mierīgiem iedzīvotājiem. Plaši tika izmantotas mīnas, fugasi un mīnas-slazdi, slēpti mīnējot ienaidnieka blokposteņus un dislokācijas vietas.
Otrās Čečenijas kampaņas laika 2000. gadā krievu taktika jau ievērojami atšķīrās. Tā vietā, lai sūtītu bruņutehniku frontālā uzbrukumā, tā tika izmantota pilsētas aplenkšanai un pilnīgai izolācijai. Pilsētā tika iesūtīti snaiperi, lai iznīcinātu pretinieka dzīvos spēku un veiktu izlūkošanu. Artilērijas vadība netika veikta centralizēti, bet tika pakļauta atsevišķām apakšvienībām, veicot apšaudi nevis pa platībām, bet pa konkrētiem mērķiem.
Krievijas BS vadība pa radio paziņoja par mierīgo iedzīvotāju evakuācijas maršrutiem, paredzot, ka to izmantos čečenu kaujinieki, lai pamestu pilsētu. Rezultātā čečeni nokļuva mīnu laukos un iepriekš sagatavotos slēpņos.
Nu, ko, ja kādam šeit ir neatvairāma vēlme sagaidīt „otro Krimu", tad, ja ne gluži Krimu, tad Grozniju 94 saorganizēt varētu. Tas joks, bet, ja nopietni, tad, lai plānotu aizsardzības kaujas, ir jāzina divas lietas - potenciālā pretinieka taktika un pretinieka tehnikas un bruņojuma taktiski tehniskie raksturojumi (tai skaitā aprīkojums ar nakts redzamības ierīcēm, termovizoriem un citiem pribambasiem), kā arī jāveic pretinieka darbības reālā kaujas situācijā analīze.
Apkopojot iepriekšējā un šajā rakstā teikto, var secināt: aizkavēšanas kauju taktika jābalsta uz divām lietām:
1) ārpus pilsētām - uzbrukumi uz sauszemes komunikācijām nelielu vienību sastāvā (līdz vadam) pēc principa „negaidīts uzbrukums un strauja atkāpšanās”, tai skaitā šķēršļu joslu ierīkošana, mīnēšana un izlūkošana,
2) pilsētvidē - mobila aizsardzība nelielu grupu sastāvā, vienlaikus koordinējot darbību (sakari) un koncentrējot spēkus vienā lielā pilsētā, piemēram, Rīgā.
Kāds pateiks - viss tas ir pupu mizas, jo neviens neuzbruks. Par to ir pārliecināts arī Visu Latvijai! līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars, nule kā medijos izplūzdams ar rakstu "Ar tankiem Latvijai neuzbruks". Citāts no garā darba: “Ar politiskām aprindām allaž saistīti publicisti jau ražo bestsellerus, zīmējot apokaliptiskas kara ainas un uzjundot latviešu zemapziņā snaudošo kolektīvo atmiņu par pagātnē piedzīvotām šausmām.”
Šim "ekspertam" un mafijas jumtotājam viss ir skaidrs, bet tiem stulbajiem jeņķiem, frančiem un britiem, kas šeit taisās bāzēt papildu iznīcinātājus, vienkārši nav, kur nodokļu maksātāju naudu tērēt.
Dzintara uztverē valsts drošība tiks nostiprināta, vicinot karogus ar skarbiem ģīmjiem 16.martā. Šim “politiķim” laikam nav zināms, ka visu pēdējo 20 gadu laikā nav bijis sakarīgas politikas drošības jomā, jo viss tika balstīts uz NATO līguma 5.pantu. Tāpat viņam nepielec, ka var būt slēptas agresijas formas, kad NATO valstis var negūt vienprātību, fiksējot agresijas aktu. Un beidzot - šim un viņam līdzīgajiem "politiķiem" nepielec, ka runa ir nevis par to, vai uzbruks vai neuzbruks, bet par "noturēšanas faktoru", un LV variantā tas ir divejāds:
1) potenciālam agresoram ir jāapzinās, ka ar valsts okupāciju viņa problēmas nevis beigsies, bet sāksies (partizānu karš),
2) 5.kolonnai, kas sapņo par otru Krimu, jāapzinās, ka okupācija gan tās gaitā (ielu kaujas Rīgā), gan pēc tās realizācijas (partizānu karš) skars pa tiešo arī viņus un viņu ģimenes un var gadīties, ka nebūs vis otra Krima , bet gan otra Groznija 94.
Varat būt droši, ja vietējiem krievu šovinistiem šī apziņa būs, tad retorika par krievu valodu skolās pierims, nerunājot jau par kaut kādam autonomijām. Un tad būs saskaņa.
Toties, ja pie varas nonāks Vienotās Krievijas sadarbības partneris SC ar savam satelītpartijām, tad viss tiks darīts, lai augstāk minētās bažas kliedētu un, kad pat esošie nožēlojamie NBS bez sakarīgas attīstības plāniem un vadības tiks likvidēti kā lieki (jo mūs taču sargā NATO), tad varēs padomāt, kā tikt vaļā no alianses drošības garantijām. Un tad vairs saskaņas nebūs.
Šīs pēdējās rindkopas sākotnēji rakstā nebija paredzētas, bet beigās tomēr iekļautas speciāli īpaši neapķērīgiem.
Šis bija mans pēdējais raksts par tēmu, un ar pārējo lai nodarbojas tie, kas saņem par to algu.
Seko mums 
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
Kad sapulces telpā ienāk starojoša sieviete un visi vīrieši uz mirkli pazaudē domas pavedienu, vai šai sievietei kāds pie durvīm piešķīra varu tā izrīkoties? Kad darba kolektīvā pēkšņi ierunājas pieredzējis inženieris un apstrīd vadības vēstījumu, bet vairums kolēģu pieslejas viņam, vai viņš šo izrīkotiesspēju ieguva vardarbīgi? Kad cilvēks ir samelojies, un otrs liecinieku klātbūtnē to pierāda, liekot pirmajam no kauna zemē līst, vai kāds ir otrajam formāli piešķīris varu šādi nejauki izrīkoties ar pirmo? Vai viņš pats to ar spaidu palīdzību ir izcīnījis?
Aprit gadskārta, kopš dzimis viens no mūsu novada cilvēkiem, kas ne tikai atstājis daudzus nostāstus par sevi, bet arī izraisījis plašas diskusijas un neviennozīmīgu vērtējumu.
Man bija gods piedalīties smalkā politekonomiskās elites pasākumā (ar stilīgu nosaukumu LaSER vai “lāzers”), kur tika apskatīti četri Latvijas ekonomikas attīstības scenāriji līdz 2040.gadam: (1) Baltijas tīģeris; (2) Ziemeļvalsts Latvija; (3) Gurdenā Latvija un (4) Vientuļā Latvija. Lielais vairums nobalsoja par “Baltijas tīģera” scenāriju, kas uzsvaru liek uz inovācijām, zināšanām, konkurētspēju, Baltijas sadarbību enerģētikā un valsts sektora efektivitāti pasaules mērogā, plus Rīgu kā Baltijas izglītības un biznesa ekselences centru.
Cik stabila ir Evikas Siliņas koalīcija? Es teiktu 8 no 10 stabila, jo… Jaunā Vienotība (JV) ir atdevusi varu ZZS pēc piecu gadu gaidīšanas opozīcijā (pateicībā par Rīgas pils atslēgām), bet Progresīvie vispār pirmo reizi lielās varas pozīcijās – de facto tiek leģitimizēti kā nopietna partija, kas viendien būs problēma pašai JV. Tikmēr viens otram pateicīgi un saprot, ka jāturas kopā, lai vai kas, jo opozīcijā negrib neviens. 
Politisko partiju apvienība Jaunā Vienotība vēršas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (turpmāk KNAB) ar iesniegumu par slēptās priekšvēlēšanu aģitācijas vēršanu pret partiju apvienību Jaunā Vienotība. Partiju apvienībai ir aizdomas par slēptās aģitācijas īstenošanu ar mērķi graut tās reputāciju un mazināt partiju apvienības popularitāti priekšvēlēšanu aģitācijas laikā.
Jampadracis ap Lucavsalas ežiem un futbola stadionu parādīja, cik dīvainā Latvijā mēs dzīvojam. Turklāt šis temats uzkrita tik pēkšņi kā šīs nedēļas sniegs, un kopīgā histērija ap šo visu savācās vienkop tik lielā intensitātē, ka vienā brīdī varēja arī aizmirst, ka tā nav pēdējā problēma, kas mums valstī jāatrisina.
