Graudi un pelavas epohālajā pārejas laikmetā

Arī attieksme pret ražu mēdz būt dažāda. Mani vecvecāki „Kalniekos” no ražas izmantoja visu līdz pēdējai kripatiņai. Piemēram, pēc labības kulšanas vectēvs savāca zemē nokritušos graudus. Ģimenē viņa kompetencē ietilpa gādība par miltiem maizei un iesalu alum. Savukārt vecmāte kulšanas laikā cītīgi savāca pelavas. Ģimenē viņas kompetencē bija lopi. Pelavas var būt noderīgi pakaiši lopiem.

Mūsu šodienas intelektuālajā ražā noteikti arī ir graudi un pelavas. Milzīga vērtība (pasmaidīsim – „milzīgs grauds”) jau ir pati kulšana – dzīve epohālā pārejas laikmetā. Šī dzīve mums sagādā prātu stindzinošas pārmaiņas un mūsu apziņu ne mirkli neieaijā stagnatīvā snaudienā.

Eiropiešu dzīve nekad nav tik ātri un radikāli izmainījusies kā aizvadītajos apmēram 50 gados (var teikt - pēc 1968.g. jocīgajiem nemieriem Rietumeiropas galvaspilsētās). Agrāk pārmaiņas nostiprinājās gadu desmitiem un gadu simtiem ilgi. Tagad viss notiek ļoti strauji – vienas paaudzes laikā dzīve izmainās līdz nepazīšanai. Katra paaudze runā savā valodā, domā savas domas, kurām nav gandrīz nekā kopēja ar pārējo līdzās dzīvojošo paaudžu domām.

Turklāt šajā trakajā pārejas laikmetā vieglāk ir ieraudzīt pelavas nekā graudus. Graudi noteikti eksistē. Taču pelavas ir nomācoši aizēnojušas graudus. Sabiedriskās domas centrā ir pelavas. Sabiedriskā doma kāri riņķo galvenokārt ap pelavām kā ap lielu gardumu. Latvijā tā tas ir ļoti spilgti. Par to gražīgi rūpējās Rīgas latviešu žurnālistika, nevienu dienu neļaujot tautai novērst uzmanību no pelavām.

Bet tā tam ir jābūt. Mūsu pārejas laikmets nav progresīvo pārmaiņu laikmets, bet gan ir regresīvo pārmaiņu laikmets. Graudi eksistē, taču neizceļās kopskatā. Izceļās pelavas.

Tāpēc ļoti svarīgs jautājums ir par to, vai tās ir izmantojamas pelavas, kādas bija „Kalniekos” rūpīgi savāktās pelavas, jeb tās ir nekur nederīgas pelavas un noder vienīgi mūsu dzīves negāciju ilustrācijai.

Interesanti ir tas, ka attieksme pret pelavām šķiro cilvēkus. Vieni pelavās saskata varenu bagātību. Citi nolād pelavas un uzsver to draudīgo iedabu. Vēl citi ir indiferenti – neizrāda interesi ne par pelavām, ne par graudiem.

Sarunā par šodienas pelavām vispirms ir jāņem vērā kultūru nesaderības izraisītie konflikti. Tie ir daudz bīstamāki nekā militārie konflikti starp valstīm. Musulmaņi ir galvenais civilizācijas drauds Eiropai. Tagad uz planētas islāma valstis ir vadošais revolucionārais spēks un pasionārākais sociālais spēks. Tas nebalstās uz materiālistisko apziņu, kā tas notiek Rietumu civilizācijā. Islāma doktrinārā pasionaritāte radās XX gadsimtā politiskā islāma (fundamentālisma) formā. Nav grūti ievērot, ka politiskajam islāmam vislielākais ienaidnieks ir eiropeīdu materiālistiskā apziņa (pasaules uzskats) un Rietumu nemitīgā tieksme materiālistisko apziņu uzspiest visai cilvēcei.

Jaunieši (jebkura etnosa nākotnes garants) islāma zemēs ir 60-65% no tautas. Ziedot dzīvību idejas vārdā no viņiem gatavi apmēram 3-5 miljoni. To ir saskaitījuši un mums paziņojuši Rietumu speciālie dienesti. Domājams, ne tikai savu kantoru izmaksu attaisnojumam. Faktiski runa ir par terorisma potenciālu, ar kuru ir jārēķinās „baltajiem” dzīves baudītājiem.

"Balto" rasei ir citi skaitļi par jauniešu īpatsvaru. Tie ir ļoti bēdīgi skaitļi. Tā, piemēram, Latvijā 2014.gada sākumā jaunieši vecumā no 15 līdz 24 gadiem bija 11,3% no iedzīvotāju kopskaita. Acīmredzot būtu arī citi skaitļi par „balto” jauniešu gatavību ziedot dzīvību idejas vārdā, ja kāds šos skaitļus noskaidrotu. Kas pie tā visa ir vainīgs, atbilde nav zināma. Ja vēlamies iegūt atbildi, tad izskaidrojumu nākas meklēt tajā sfērā, kuru apsaukājam par pārdabisko (kosmisko) spēku sfēru.

Negatīvā demogrāfija („baltās” rases fundamentālā morālā stresa cēlonis) sekmē deģenerāciju. Ļoti iespējams, ka deģenerācija  un deģenerātu klātbūtne visai drīz tiks legalizēta tāpat kā tagad tiek legalizēts homoseksuālisms. Jau pašlaik daudzi pret deģenerāciju izturas kā pret graudiem. Deģenerāti iegūs tīkamu sociālo statusu, kļūs dzīves noteicēji un dzīves varoņi. Sociālā disciplīna, ko nodrošina izglītība, audzināšana, ideoloģija, atmirs. Tās vietā būs sociālā disciplīna, ko nodrošina demoralizācija – morāli kropli priekšraksti par hominīdu rīcību un uzvedību.

Izglītības sistēmas sniegtās apgaismības vietā jau pasen ir stājusies ielas apgaismība. Jau labu laiku jaunatne visu iemācās burtiski uz ielas. Arī turpmāk dzīvei nepieciešamās zināšanas sniegs iela, „tusiņi”, sociālie tīkli internetā. Uzblīdīs cilvēciskais kontingents, kas nepazīst vecāku, skolotāju, izcilu personību autoritātes veldzi. Vecāki, skolotāji, izcilas personības vairs nebūs kognitīvais avots visdažādākajām zināšanām. No „baltajiem” būs radies cilvēciskais kontingents, kuram nebūs vajadzīga māksla, zinātne, ticība.

Vismaz 55 gadus lasu grāmatas un rakstus par pasaules kultūru. Līdz šim tā vien gribējās ticēt, ka pārsteigumu vairs nevarētu būt. No izlasītā ir stabili ielāgota cilvēces vēsturē sastopamā morāli skaidrā un cēlā attieksme pret tēlotājas mākslu, daiļliteratūru, filosofiju, zinātni, izglītību, audzināšanu, morāli, politiku, ideoloģiju, ekonomiku. Katrā ziņā bija radusies stingra pārliecība, ka Homo sapiens populācijā šī morāli skaidrā un cēlā attieksme saglabāsies uz mūžīgiem laikiem un negaidītas korekcijas šajā attieksmē nebūs. Tā ir attieksme, kuru akceptē visa cilvēce. Tā ir garīgi normālu cilvēku attieksme. Šo attieksmi nav vajadzīgs koriģēt.

Tomēr nē! Stingrā pārliecība ir sagrauta. Atklājās, ka negaidītas korekcijas ir sastopamas. Izrādās, tomēr ir iespējama pilnīgi negaidīta attieksme, par kuru līdz šim nevarēja izlasīt grāmatās un rakstos. Tāpēc nākas adaptēties dažādu idejisko pārsteigumu vidē. Jābūt psiholoģiskajai un intelektuālajai gatavībai tikties ar visodiozākajiem pavērsieniem pasaules kultūras interpretācijā.

 Tepat pie mums Latvijā nākas tikties ar nedzirdēti kroplu attieksmi pret mākslu, zinātni, ticību un citām labām lietām. No manas paaudzes viedokļa šī attieksme ir nekur nederīgas pelavas. Taču no citu paaudžu (pagaidām cerēsim –  no šo paaudžu nelielas daļas) viedokļa šī attieksme acīmredzot ir vērtīgi graudi, bet nevis nevērtīgas pelavas.

 2016.gada 22.jūlijā portāls „Delfi” publicēja Kārļa Vērpes „versiju” ar nosaukumu „Vadlīnijas labai dzīvei”. Publikācijas autors ir nosaukts par „filozofu” un „„Cenzūrai Nē!” domubiedru grupas pārstāvi”. „Versijas” autors izklāsta savu viedokli par MK apstiprināto dokumentu „Izglītojamo audzināšanas vadlīnijas un informācijas, mācību līdzekļu, materiālu un mācību un audzināšanas metožu izvērtēšanas kārtība”.

Kā zināms, minētais dokuments ļoti būtiskos morāli tikumiskajos jautājumos latviešu tautu sašķeļ divās antagoniskās (nesamierināmi pretišķīgās) daļās. Vienā daļā ietilpst homoseksuālisma, viendzimuma laulību, seksuālās audzināšanas un citu deģeneratīvo izpausmju „praktiķi” un viņu morālie un politiskie atbalstītāji. Otrā daļā ietilpt deģenerācijas un deģenerātu nosodītāji. Viņiem kategoriski nav pieņemama homoseksuālisma legalizācija, pederastu līdzdalība valsts pārvaldīšanā, izglītības perturbācija ar seksuālajām perversijām. Vārdu sakot, kategoriski nav pieņemamas tās visas deģeneratīvās tendences latviešu aprindās, kuras veicina tautas morāli tikumisko pagrimšanu un galu galā tautas bojāeju.

„Versijas” autors pieder pirmajai daļai. Viņš ir deģenerācijas un deģenerātu atbalstītājs. Nevis kluss morālais atbalstītājs gultā zem segas, bet gan sociāli aktīvs atbalstītājs. Viņš savu atbalstu speciāli izplata publiskajā telpā. Viņš nevis kaunas par savu morālo vājību, bet gan lepojās ar to. Viņa publikācija ir sava veida oda latviešu deģenerācijas un latviešu deģenerātu aizstāvēšanā.

Aizvadītajā laikā valdošā kliķe ir centusies juridiski vērsties pret deģenerācijas izplatīšanos. Kārlim Vērpem tas nav pieņemams: „Izglītības likuma papildināšana un Vadlīnijas ir zīmīgs piemērs brašam solim, kas mūsu sadzīves ģīmi var sašķiebt īstenā vieplī.”

„Filozofa” mežonīgā loģika nav pārprotama. Viņa riebīgi amorālajā un intelektuāli sapuvušajā ieskatā katra politiskā, ideoloģiskā, juridiskā pretestība morāli tikumiskajam pagrimumam  „mūsu sadzīves ģīmi var sašķiebt īstenā vieplī”. Tātad viepļi ir nevis pederasti un cita tipa deģenerāti, bet gan morāli tikumiskie cilvēki, kuri pretojās pederastu un cita tipa deģenerātu sociālajai agresijai. Jābūt ir talantīgi aprobežotam, lai kaut ko tādu pateiktu.

Unikāla ir „filozofa” argumentācija. Tieši šī unikālā argumentācija ir tas, kas pārsteidza ar savu negaidīto saturu un stimulēja metaforiskās pārdomas par graudu un pelavu konstruktīvo līdzdalību šodienas norisēs. Kārļa Vērpes „versijā” tikos ar neiedomājami „oriģinālu” attieksmi pret mākslu.

Lai argumentētu viņaprāt deģenerācijas normālo un vēlamo vietu sabiedrībā, latviešu jaunais „filozofs” atsaucās uz eiropiešu mākslu. Viņa ieskatā eiropiešu māksla var būt paraugs deģenerācijas normālajai un vēlamajai vietai sabiedrībā, jo, lūk, eiropiešu mākslā vienmēr esot bijusi vieta amorālajam: „Kā ir ar mākslas elastīgajām attiecībām ar morāli? Vienu no izsenām Eiropas kristīgo kultūru vērtībām, kas sniedz būtisku pienesumu demokrātijai vitālu vērtību uzturēšanā pie dzīvības”.

Divi šausmīgi teikumi. Pat negribas ticēt, ka to autors ir normāls cilvēks. Tāda mežonīga mākslas izpratne nevar būt normālam izglītotam cilvēkam. Turklāt filosofam, kurš „studējis filozofiju, nesen aizstāvējis disertāciju, kas veltīta attēla apziņas (!?) fenomenoloģijai”. Tas ir kaut kas nedzirdēts un neticams! Grūti ir ticēt, ka garīgi vesels un augsti skolots cilvēks ir spējīgs murgot par „mākslas elastīgajām attiecībām ar morāli”.

Ir taču skaidrs, ko patiesībā nozīmē ņirdzīgie vārdi par „elastīgajām attiecībām”. Tā ir nekaunīga un nepārprotama rādīšana ar pirkstu uz mākslas amoralitāti. Turklāt vēl paskaidrojot, ka „mākslas elastīgās attiecības ar morāli” (proti, amoralitāte) ir „viena no izsenām Eiropas kristīgo kultūru vērtībām”.

Lūdzu, ievērojiet – nevis Eiropas kultūru vērtībām, bet gan Eiropas kristīgo kultūru vērtībām. Teiktajā sanāk, ka „mākslas elastīgās attiecības ar morāli” „sniedz būtisku pienesumu demokrātijai vitālu vērtību uzturēšanā pie dzīvības”.

„Filozofs” mākslas amoralitāti ir sapinis ar „būtisku pienesumu demokrātijai”. Viņa tekstā mākslas amoralitāte palīdz demokrātijai „uzturēt pie dzīvības” citas vitālās vērtības. Tādējādi mums ir jāsaprot, ka bez mākslas amoralitātes („mākslas elastīgajām attiecībām ar morāli”) mūsu dzīve vispār var apstāties, var zaudēt ne tikai jebkādu vērtību, bet var zaudēt pat dzīvību. Mums ir jāsaprot, ka eiropiešu kultūras un tajā skaitā latviešu kultūru pie dzīvības uztur mākslas amoralitāte, kuru Latvijā cenšas juridiski apturēt valdība.

Vai ir nepieciešams atgādināt par mākslas un morāles attiecībām cilvēces kultūrā? Protams, ka nav nepieciešams. Tā būtu normālo cilvēku klaja apvainošana. Normāliem cilvēkiem nav jāatgādina par mākslas un morāles attiecībām (iekšējo vienotību) cilvēces kultūrā. Bet pats galvenais – nav jāatgādina par mākslas lomu cilvēces liktenī. Normālie cilvēki zina, ka māksla ir cilvēka dzīves jēgas un dzīves morālo vērtību visietekmīgākā atspoguļotāja.

Par mākslas un morāles attiecībām nav nepieciešams atgādināt arī deģenerātiem. Deģenerācija ir neglābjams līmenis. Tāds atgādinājums izraisītu deģenerātu jaunu ņirgāšanos par mākslu un morāli.

Deģenerāti ienīst mākslu. Viņi ir bravūrīgi atsacījušies no cilvēces mākslas mantojuma. Tā vietā deģenerāti ir uzstutējuši savas „mākslas” kloāku – postmodernismu un tā teorētisko apčubinātāju t.s. postmodernistisko filosofiju. Tas intensīvi ir noticis pēc 68.gada, un tagad divkājainie izdzimteņi murgo par mākslas elastīgajām attiecībām ar morāli.

Māksla ir deģenerātu vislielākais ienaidnieks. Tam ir konkrēts iemesls.

Mākslai piemīt ne tikai estētiskais spēks, bet arī morālais spēks. Māksla ir gan cilvēku estētiskais balsts, gan cilvēku morālais balsts. Tieši māksla ir tā garīgā oāze, kas palīdz cilvēkam saglabāt pašcieņu un nezaudēt godu, saglabāt ticību labajam un labā uzvarai kolīzijās ar ļauno.

No visiem sabiedriskās apziņas veidiem māksla visefektīvāk vēršas pret deģenerāciju, kuras recidīvi ir sastopami visos laikmetos. Māksla estētiskajā un tikumiskajā ziņā ar savu tēlu simbolisko valodu var izdarīt to, ko nekad nevar izdarīt ideoloģija, politika, politiskā vara. Arī šodien māksla ir gandrīz vienīgais garants, ka „baltie” cilvēki beigu beigās pratīs pārvarēt deģenerāciju un atgriezīsies cilvēkiem cienīgās gaitās.

Neeksistē māksla bez morāles. Māksla vienmēr ir labā, taisnīgā, cēlā, cienījamā, godīgā, ideālā apliecinātāja. Mākslā tikumiskais ir skaistais, un skaistais ir tikumiskais. Tā tas ir arī tad, ja mākslas darbā ir pretstatīts skaistais un tikumiskais. Tādam pretstatījumam vienmēr ir pozitīva morālā jēga, spoži demonstrējot cilvēka morālā skaistuma pārākumu par visu ļauno un netikumisko, kā arī apliecinot cilvēka mīlestību uz skaisto un tikumisko, cilvēka fundamentālo instinktu pēc harmonijas, līdzsvara, stabilitātes, taisnīguma, tiesiskuma, godīguma.

Novērtē šo rakstu: