Godātie patrioti, jūs neticēsiet, bet es esmu izdomājis – objekts Pārdaugavā ir jādemontē

šis cilvēciņš, lai saglabātu amata krēslu Rīgas pilī, gatavs nevien vedināt pieminekli ārdīt, bet arī holakaustu izziņot

Atbildēt

»

Наши власти вовсе не дураки. И прекрасно понимают, что трактор, снос- это как раз то, что поможет это всё держать в тонусе. И при определённом умении ( а они это умеют), это обеспечит не только эти выборы, но и следующие.

Atbildēt

Особенно хорош 4 пункт- латышии патриоты других национальностей против русских оккупантов. И ещё раз вначале что это были именно и только русские оккупанты. Как говорят психологи, кто был ранее замазан, сейчас особенно стараются свою патритичность показать. И все стараются погромче, погромче свою лояльность доказать. Особенно те, у кого есть тёмные пятна в биографии)

Atbildēt

Ja nu tie ļautiņi kam tas svarīgi tur nolikt tos ziedus, liktu pie jūras piemēram. Tiktu uzcelts žogs lai tur netiek neviens? Patreiz izskatās, ka šis marazmzs ir valdošo personu pauros, ar domu, ka tad viss beigsies. Nē nebeigsies, izplēšot lapu no vēstures grāmatas, nevar izmainīt vēsturi. Populisms visā krāšņumā

Atbildēt

Ja aizdabūtu prom Putinistus , betons varētu palikt.

Atbildēt

»

galvenais lai tikai ar Latvijas Impēriju nenotiek nekas švābīgs

Atbildēt

»

Vai tad, ja šo pieminekli atstās, ja novāks visus Ukrainas karodziņus, Putins Latvijai neuzbruks? Viņš taču pasludināja Krievijas impērijas atjaunošanu vecajās robežās. Kādēļ lai viņš pārdomātu?

Atbildēt

Nācās strādāt darba vietā, kur viens no arhitektiem piedalījās Uzvaras pieminekļa projektēšanā. Lieki sacīt, ka visi (vairums latviešu) skatījāmies uz viņu šķībi. Cik atceros, Uzvaras piemineklis tika celts daļēji par naudu, kas tika iegūta strādājot virsstundas. Ilgi tas nebija, bet kādu laiku palikām darba vietā garākas stundas. Neatceros cik tieši stundas. Pikti bijām, protams. Tomēr Uzvaras piemineklis tika uzcelts. Tas ir tur, kur tas ir. Par māksliniecisko vērtību var diskutēt, katram būs savs viedoklis.

Bet problēma ir tajā, kā cilvēki, kas dzīvo Latvijā, tulko šo pieminekli. Tulko tā vēstījumu. Latviešu vairākums kritisku aci skatās uz to. Un to var saprast, tas ir loģiski, jo pēc nacistiskās Vācijas sagrāves PSRS karaspēks, kas jau reiz bija okupējis Latviju, palika Latvijā arī pēc 2.pasaules kara beigām. Tomēr der saprast, ka atbildība par to jāuzņemas ne tikai PSRS, bet arī ASV un Anglijai, kuras vienojās par ietekmes sfēru sadali. Tātad Latviju atdeva PSRS. Bet ar ASV un Anglijas ziņu. To mēs negribam tā īsti zināt. Jo nav “pareizi” politiski, ne?

Uzvaras piemineklis bija ērti nojaucams laikā, kad sabruka PSRS. Tad tas būtu organiski. Toreiz tas nebija lielas Latvijas sabiedrības daļas kulta objekts. Kāds tas kļuva šo 30 gadu laikā. Jo krieviski runājošiem vajadzēja kaut ko, ap ko vienoties. Pēc PSRS sabrukuma pie Uzvaras pieminekļa 9.maijā pulcējās daži simti atzīmētāji. Daži simti. Tas bija dažus gadus. Jo PSRS sistēma bija piegriezusies vairumam. Tur devās pārsvarā tikai vecie 2.pasaules kara dalībnieki, līdz politiķi sāka darboties.

Turklāt tas, kas nāca pēc tam - pēc tam, kad it kā Latvija atguva neatkarību, lika pārdomāt daudz ko. 90 gadi bija baisākie gadi, tie bija gadi, kad tie, kas nomainīja politisko varu pret politisko un ekonomisko varu, brutāli vērsās pret Latvijas iedzīvotājiem. Nesaudzējot nevienu tautu. Turklāt izskatās, ka tieši pamatnāciju latviešus šie nīda visvairāk. Jo pie varas, vismaz tās redzamās daļas, taču vairums bija tieši latvieši. Arī no Rietumiem. 30 gadus tas tā ir. Latvija izmirst ļoti strauji, esam rekordistu rindās pasaulē.

Tātad, lai valdītu, bija jāšķeļ. Jāšķeļ pēc etniskā principā, pēc jebkā, kas spēja sadalīt sabiedrību, jo sīkāk, jo labāk. Tāpēc arī tos krievus un krievvalodīgos, kuri bija par demokrātisku Latviju Gorbačova pārbūves un Atmodas laikā, ātri vien atstūma, kad Latvija, pēc būtības tieši pateicoties Krievijā satriektajam pučam 1991.gada augustā, atguva neatkarību.

Gan ne uz ilgu laiku. Jo paši ātri to pasējām. Turklāt pamanījāmies dot varu tādiem politiķiem, kas šķēla un dalīja Latvijas sabiedrību, kas nostatīja latviešus pret krieviem. Krievus atgrūda, viņi meklēja ko vienojošu, ko kopīgu, un atrada to 9.maijā pie Uzvaras pieminekļa. Kurš tad kļuva par tādu kā svētvietu viņiem. Jā, tur rosās un knosās marginālu grupas, jā, tur ir arī radikāļi, bet vairums tādu nebija un nav.

Acīmredzams fakts, PSRS totalitārais režīms nenojauca Brīvības pieminekli, latviešu svētumu. Nenojauca! Stāsti ir dažādi, bet tas ir fakts, jo Brīvības piemineklis stāv, kur stāvējis. Toties mēs tagad ārdīsim un jauksim pieminekļus? Kulturālā latviešu tauta to darīs? Kas ar mums notiek, vai esam garā tik vāji un pazemoti, ka alkstam lētas un zemiskas atriebes? Par ko un kam? Kādā formā? Vai Doma baznīcu un Rīgu arī jauksim nost? Jo Rīgu taču pēc būtības visu būvējuši vieni, otri jeb trešie okupanti? Muižas der nosvilināt, pilis noārdīt.

Mēs par brīvību runājam bet rīkojamies kā barbari, kā vandāļi. Mēs par mieru runājam, bet karu saucam uz Latviju. Vicinām svešus karogus, zaimojam paši savu Brīvības pieminekli, krāsojot to krāsās, kas nav Latvijas nacionālās krāsas. Kur vēl zemāk krist? Kur vēl baisāki sevi iekodēt? Boļševiki arī visu ārdīja, kā tie, kas sit sev pie krūts, sak, mēs vienīgie Latvijas patrioti. Kā viņi atšķiras no šiem postītājiem, no boļševikiem jeb citiem visa grāvējiem? Drīz soļos ieņemt "nepareizo" oligarhu villas. Sāks tajās dzīvot un saimniekot?!

Turklāt sauks sevi par cilvēkiem, kas nākuši no kulturālas tautas. Par latviešiem. Laupi salaupīto, teiks! Nesaprotot, ka paši paliek par laupītājiem, postītājiem, iznīcinātājiem un brutāliem naida pilniem degradācijas paraugiem. Kas, lai piepildītu savas zemiskās ambīcijas, būs bijuši gatavi pazemot sevi, pazemot Latviju, radīt spriedzi Latvijas sabiedrībā, uzkurināt un uzkūdīt, darīt visu, lai uz Latviju atvilktu nemierus, negācijas, konfliktus un beigu galā - KARU!

Atbildēt