Iesaki rakstu: 
Ļoti daudziem pašreiz ir nedaudz vairāk brīva laika. Tie, kas ir piespiedu dīkstāvē vai karantīnā, var vairāk laika veltīt sev (ģimenei) un pašizglītībai. Tie, kas var lielāko daļu sava darba veikt attālināti, iegūst papildu brīvo laiku, jo nav jātērē laiks, lai nokļūtu no un uz darbu. Izklaides pasākumu atcelšana un veikalu apmeklējumu samazināšana līdz vienai vai divām reizēm nedēļā arī dod papildu laika ieguvumu.
Daudziem tagad ir brīvs laiks, kuru var izmantot arī tam, lai no jauna atklātu grāmatas, kas ātrajā dzīves ritmā bija piemirstas. Turklāt senākos rakstos ir iespējams atrast lielas līdzības un pat analoģijas starp šodienas realitāti un pagātnes notikumiem.
Šajā nedēļā es vēlreiz pārlasīju Karela Čapeka lugu Baltā slimība. Atgādinājums vēlreiz pārlasīt pasaulē pazīstamākā 20. gadsimta čehu rakstnieka Karela Čapeka (1890-1938) darbus bija saistīts ar viņa dzimšanas apaļo gadadienu, kas tiek atzīmēta šogad.
Vēl pirms aizliegumiem rīkot publiskos pasākumus 21. februārī Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā notika Karela Čapeka 130. dzimšanas dienai veltīts piemiņas pasākums Dzīve un laiks, kuru organizēja LU Akadēmiskās bibliotēkas starpkultūru dialoga centrs, Čehijas Republikas vēstniecība Latvijā, LU Humanitāro zinātņu fakultātes Rusistikas un slāvistikas nodaļas Bohēmistikas un polonistikas centrs un biedrība Latvija - Čehija.
LU Akadēmiskajā bibliotēkā tika atklāta Karelam Čapekam veltīta izstāde, kurā ir aplūkojami arī Karela Čapeka darbu izdevumi latviešu valodā. Taču pagaidām, lai iepazītos ar šo izstādi, būs jāgaida epidēmiju ierobežojošo pasākumu atcelšana.
Pasaules popularitāti Karels Čapeks iemantoja ar lugu Rosuma Universālie Roboti (R.U.R.), kurā pirmo reizi tika lietots vārds robots. Pateicoties Karelam Čapekam, vārds robots, apzīmējot mākslīgā intelekta būtni, ir pieņemts gan angļu valodā, gan lielākajās pasaules valodās.
Būdams ģeniāls mākslinieks, Karels Čapeks spēja alegoriskā formā izteikt atziņās, kuras ir plašākas par viena laikmeta robežām. To var attiecināt uz viņa 1937. gadā iznākušo lugu Baltā slimība. Šī luga Annas Baugas tulkojumā tika iekļauta Karela Čapeka darbu izlasē, kas iznāca 1952. gadā.
Lugas sižets balstās uz briesmīgas un neārstējamas slimības epidēmijas laiku. Kādā vārdā nenosauktā valstī (atbilstoši mūsdienu interpretācijai Karels Čapeks ir domājis Vāciju, bet tikpat labi var saskatīt zināmas līdzības arī ar PSRS) sāk strauji izplatīties baltās slimības epidēmija. Visi saslimušie briesmīgās mokās nomirst.
Taču saslimst tikai vecāka gadagājuma cilvēki - tie, kuriem ir novecošanās pazīmes. Jauniem un vidēja vecuma cilvēkiem baltā slimība nav bīstama. Cilvēki ir pārbiedēti. Savukārt valdība izlemj, ka esošie apstākļi ir vislabākie, lai uzsāktu liela mēroga karu.
Kad karadarbība jau ir sākusies, noskaidrojas, ka galvenais virspavēlnieks Maršals ir inficējies un ilgi nedzīvos. Vienīgās efektīvās zāles ir ārsta Galēna rokās. Galēns ir ar mieru izārstēt virspavēlnieku, bet tikai ar noteikumu, ja tiks pārtraukts karš un noslēgts miers.
Saprotot, ka viņa dzīvība ir briesmās, virspavēlnieks nolemj pieņemt ārsta noteikumus, bet ārsts tā arī nenokļūst līdz virspavēlniekam, jo karu atbalstošo fanātiķu pūlis nolinčo ārstu un iznīcina zāļu reaģentus.
Raugoties no 21. gadsimta skatupunkta, luga ir par to, ka ļoti iebiedēti cilvēki ir gatavi pieņemt vērtības, kuras viņi noraida normālos apstākļos. Pamatīgi iebiedējot cilvēkus ar reālām vai šķietamām briesmām, var piedabūt sabiedrības vairākumu atbalstīt autoritārus un totalitārus pārveidojumus pat visnotaļ demokrātiskā sabiedrībā.
Karela Čapeka lugā epidēmijas nobiedēti ļaudis ir gatavi un vēlas iesaistīties karā. Savukārt 2020. gadā epidēmijas iebiedētie ļaudis ir gatavai piekrist pārejai no demokrātiskas uz autoritāru iekārtu. Epidēmijas iebiedēti demokrātisko valstu pilsoņi ir gatavi pieņemt pat pilnīgi absurdas prasības, kas ierobežo brīvības, atceļ un iznīcina daudzu gadu desmitu laikā izcīnītās iespējas un tiesības.
Tieši tas notiek šī gada martā. Burtiski dažu dienu laikā Šengenas zona - brīva robežu šķērsošana - pārtrauc eksistēt. Valstis slēdz savas robežas un daudzviet pret kaimiņu valstu pilsoņiem izturas kā pret ienaidniekiem kara laikā, liedzot pat iespēju atgriezties savā dzimtenē.
Redzot, ka vislielākos panākumus epidēmijas ierobežošanā sasniedz valstis, kurās ir autoritāra pārvalde, Eiropas sabiedrībā ir ievērojami pieaugušas simpātijas un atbalsts armijas iesaistīšanai valsts pārvaldē, atbalsts pārējai uz stingras disciplīnas un stingru sodu sistēmu utt.
Nenoliedzot, ka ārkārtas apstākļos autoritāra un augsti centralizēta pārvalde ir efektīvāka par decentralizētu un tikai ar tirgus mehānismiem regulētu sistēmu, ir jāatgādina, ka šāda sistēma savukārt nav efektīva normālos apstākļos.
Ikviena epidēmija kaut kad noslēgsies, tāpēc arī ikvienam ārkārtas stāvoklim kaut kad ir jābeidzas. Pašlaik ir augsts risks, ka pasākumi, kas ir nepieciešami tikai uz krīzes pārvarēšanas laiku, var pārtapt par ilgtermiņa regulējumu, iezīmējot Eiropas valstu pāreju no demokrātiskas uz autoritāru pārvaldes sistēmu.
Pārpublicēts no nra.lv
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
