Iesaki rakstu: 
Šodien nedaudz pastāstīšu par sudrabu. Notiek globāla histērija, tāds kā finanšu pasaules atomsprādziens.
Sudrabs ir būtiska industriāla komponente - tas ļoti labi vada elektrību, un to ir grūti aizstāt ar kaut ko citu. Tas ir gandrīz visā elektronikā, datoros, auto utt. Piemēram, katrā saules panelī ir aptuveni 20 gramu sudraba. Gadā industrija globāli izmanto ap 20 tūkstošiem tonnu šī metāla.
Sudrabu pasaulē iegūst vairāk, nekā patērē industrija, bet vēl ir rotaslietas un investori, kuri pērk un krāmē šķūnītī aiz malkas pagalēm. Tas kopā rada deficītu. Pēdējā laikā arī taksistiem ir kļuvis skaidrs, ka labu galu sadrukātā nauda neņems, inflācija tik uzņem apgriezienus, tad kur uzkrāt? Sudrabs skaitās nabadzīgo cilvēku zelts: zelta klucim naudas nav, bet sudrabs ir pieejamāks.
Konkrēti tagad ir iestājusies histērija. Ja 2025. gada sākumā sudraba grams maksāja 1 dolāru, tad tagad 3 dolāri. Bet tas vēl nebūtu nekas. Tagad daudzi grib turēt sudrabu nevis bankas seifā vai kaut kādā ar sudraba cenu saistītā vērtspapīrā, bet fiziskā klucī mājas pagrabā. 2026. gads sācies ar sudraba izņemšanas bumu.
Lai saprastu mērogus - tikai janvāra sākumā no seifiem, kas saistīti ar COMEX (preču birža ASV), tika izņemtas gandrīz 400 tonnas sudraba. Tas ir ap 10% no sudraba, kas tur pieejams. ASV lielākais „sudraba seifu operators” ir JPMorganChase banka.
Nu tad stādāmies priekšā - piebrauc desmitiem bruņumašīnu, salādē to sudrabu, un mašīnas smagi līgojoties aizbrauc ar bargiem večiem pie stūres. Uz kurieni? Uz ostu vai lidostu. Pamatā tas viss neaiziet šķūnītī, protams, bet tiek transportēts uz Ķīnu.
Ķīnā sudraba cena šobrīd ir par 15-20% augstāka, nekā ASV. Nebijusi situācija. Un ar gada sākumu Ķīna ir aizliegusi sudraba eksportu, izvešanu no valsts (ar izņēmumiem, bet pa lielam aizliegts). Kāpēc? Tāpēc, ka Ķīna ir lielākais industriālais sudraba izmantotājs pasaulē, jūsu aliekspress loriņu un saules paneļu ražotājs (ap 40% no globālā industrijas apjoma).
Nu un, ko dara mājsaimnieces, taksisti un zobārsti? Tie ar’ skrien pirkt sudrabu. Piemēram, uz monētu kaltuvi. Pie tiem, kuri taisa memoriālās monētas kā pie mums Latvijas Banka (Treasury Mint). Bet tur uz durvīm rakstīts - bode ciet. Tikko pateica, ka nav skaidrs, cik tas sudrabs tagad patiesībā maksā, kur to vispār tagad nopirkt, nu un iepauzē monētu tirgošanu. Tad vēl cilvēki skrien uz lieveikaliem - daži tirgo sudraba klucīšus, bet lielveikali sākuši racionēt. No sērijas tikai viens klucītis vienās rokās. Spekulanti tikmēr vārās, histērija rada vēlmi pārmaksāt dajebcik, lai tik dabūtu to „deficīta mantu”
Nu vispār ļoti jautri.
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
