Iesaki rakstu: 
Tas, ka Eiropas Savienības valsts Latvijas iekšlietu ministrs Sandris Ģirģens ir labos draugos ar izbijušo futbolistu Vladimiru Koļesņičenko, nu jau nevienam nav noslēpums. Par to raksta mediji, kas pārpublicē arī abu ja nu ne gluži draugu, tad futbola virtuves partneru selfiju.
Atgādināšu, ka plašākai publikai ne visai pazīstamais, bet futbola aprindās labi zināmais V. Koļesņičenko ir cilvēks ar, teiksim tā, ne visai labu reputāciju. Bijis arī nesen nogalinātā futbola aģenta Romāna Bezzubova it kā draugs, kas pēc slepkavības uz karstām pēdām aizmucis uz Krieviju. Vismaz pagaidām nav plašāk zināma viņa loma notikušajā noziegumā, bet pats fakts par steidzīgo pazušanu no valsts jau ir pietiekami zīmīgs.
V. Koļesņičenko bija arī redzama loma "Skonto" stadiona iegādē no bankas "Reverta", kā rezultātā stadions pārgāja ar kādu Aleksandru Rogačovu saistīta uzņēmuma īpašumā. Pēdējais tagad uzskata, ka ir "uzmests". Šodien šis darījums, kurā nauda ilgi ceļoja pa ārzonas firmām, viennozīmīgi kvalificētos kā naudas atmazgāšana. Taču šādi pagātnes “sīkumi” ministram netraucēja tikties un uzņemt selfiju.
Taču ne jau S. Ģirģens viens tāds, kam nav svarīga to cilvēku reputācija, ar kuriem viņš tiekas un pārrunā lietas. Vēl pavisam nesen V. Koļesņičenko Instagram kontu krāšņoja foto, kurā viņš bija iemūžināts tikšanās brīdī ar "mūžīgo" Jelgavas mēru Andri Rāviņu. Pametot Latviju, viņš to gan izdzēsa, taču pēdas ir palikušas. Bijušais futbolists skaidrā krievu valodā ierakstīja: "Paldies par silto uzņemšanu un noderīgo diskusiju par sportu.”
Par ko diskutēja cilvēks ar šaubīgu reputāciju, kurš pa Latviju lepni braukāja uzkrītoši dārgā auto ar Krievijas numuru, un Zemgales pilsētas mērs, kura vadītā pilsēta pirms ASV, ES un Latvijas sankciju uzlikšanas Krievijai bija iecienīta kā bijušā Maskavas mēra Jurija Lužkova un citu bagātu krievu projektu īstenošanas poligons, nav zināms. Laikam gan runāja ne jau nu par "Uralvagonzavod" pamestā angāra vai bankrotējušā Jurija Lužkova “zilā sapņa” - autobusu rūpnīcas telpu apsaimniekošanu, bet acīmredzot par to pašu futbolu, kura pacelšanai jaunos augstumos, iespējams, Jelgavas mērs vērsās pie cilvēka ar šaubīgo reputāciju un “Mercedes” auto ar Krievijas numuru. Lai gan tēma varbūt bija arī cita, bet par to zina tikai Andris un Vladimirs.
Viens gan ir skaidrs – neraugoties uz Latvijas futbola bēdīgajiem sportiskajiem rezultātiem un Latvijas futbolistu pakāpenisku pazušanu no futbola virslīgas, nauda tur grozās. Tāpēc futbolā un ap futbolu rosās vai nesen rosījās pat tādi cilvēki no mūsu lielās austrumu kaimiņvalsts, kas iekļauti melnajā sarakstā un nedrīkst iebraukt Latvijā. Taču viņiem te ir vietējie izpalīgi, no kuriem Latvijas "esteblišments" nevis norobežojas un pret ko cīnās, bet kopā “bīda lietas” un taisa selfijus.
Valsts vadībai ne S. Ģirģena, ne A. Rāviņa attiecības neliekas ne aizdomīgas, ne nožēlojamas, tā ka droši vien jāgaida nākamais gadījums ar pie varas esošajiem, kad kādu pieķers kopā ar apšaubāmas reputācijas cilvēkiem.
Seko mums 
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
