Garkalnes bērnudārzs: kas notika, kāpēc tas tika atcelts un kas sagaida bērnus turpmāk
Pietiek lasītājs04.02.2026.
Komentāri (35)
Iesaki rakstu: 
Pagājušajā nedēļā Garkalnē kā zibens no skaidrām debesīm izskanēja ziņa — bērnudārza būvniecība ir apturēta un tās turpināšana vairs netiek plānota.
Priekšvēlēšanu solījumi.
Pagājušovasar par iedzīvotāju sirdīm un balsīm sacentās trīs politiskie spēki, kas vienlaikus ir gan konkurenti, gan ilgstoši partneri — Latvijas Attīstībai, Apvienotais Saraksts un Jaunā Vienotība. Apstākļu sakritības rezultātā Garkalnes ciema iedzīvotāju simpātijas tika sadalītas trīs daļās.
Kā tas izdevās?
Latvijas Attīstībai, kuru ilgus gadus vada viņu “Ulbrokas priekšsēdētāja”, gadiem ilgi faktiski ignorēja Garkalnes pagasta iedzīvotāju lūgumus. Taču tieši pirms vēlēšanām tika veikts politiski veikls gājiens — parakstīts līgums par tā dēvētā “SPA tipa” bērnudārza būvniecību.
Šo projektu daudzu gadu garumā bija attīstījis vēl iepriekšējais, nu jau mūžībā aizgājušais Garkalnes priekšsēdētājs Mārtiņš Gunārs Bauze-Krastiņš. Projekts bija neapšaubāmi skaists, vizuāli iespaidīgs, taču vienlaikus arī pārsteidzoši neprātīgs — tas neatbilda ne Latvijas reālajai situācijai, ne valsts ekonomiskajai realitātei.
Apzinoties, ka cilvēki par viņu nevar balsot mūžīgi, Ulbrokas priekšsēdētāja izlēma par riskantu avantūru. Laikā, kad tika vākti paraksti par Garkalnes atdalīšanos un pievienošanos Ādažiem, viņa par spīti veselajam saprātam un loģikai parakstīja līgumu par tā dēvētā SPA tipa bērnudārza būvniecību.
Šis solis izrādījās politiski efektīvs. Latvijas Attīstībai Garkalnes ciemā vēlēšanās izdevās “noraut lielo laimestu” un iegūt pirmo vietu, balstoties uz daudzu uzticīgu mammu balsīm. Šīs mammas cerēja, ka viņu bērniem beidzot būs pieejams baseins, sāls istaba un citas papildu “ekstras”, par kurām iepriekš varēja tikai sapņot.
Un šķita, ka viss ir izdevies — vēlēšanas uzvarētas, un jau pavisam drīz bērni peldēsies baseinā.
Taču nē. Noķērusi “zvaigžņu slimību”, Ulbrokas bijusī priekšsēdētāja vai nu nevēlējās, vai nespēja izveidot stabilu koalīciju, un izvēlējās pamest savu amatu, fokusējoties uz dalību 2026. gada Saeimas vēlēšanās. Faktiski vienkārši pametot savus vēlētājus.
Viņas vietā nāca divas citas partijas un divas citas dāmas. Iepazīsimies. LRA lepnums un izaugsme, jaunā Ropažu novada vietniece, efektīga un neticami enerģiska izglītības un komunikācijas ar iedzīvotājiem jautājumos. Sauksim viņu par Garkalnes petardi.
Ir pagājuši jau astoņi mēneši kopš vēlēšanām, un vietniece par sevi atgādina gandrīz katru dienu. Viņas tēla veidošanā strādā vesela propagandas nodaļa, kas ar lielu centību cenšas no viņas izveidot īstu politisko zvaigzni.
Neskatoties uz to, viņa gandrīz katru mēnesi nonāk kādā jaunā piedzīvojumā. Reizēm politiskās nepieredzes dēļ, reizēm apstākļu sakritības rezultātā. Tieksmē pēc ātras popularitātes viņa noorganizēja skolotāju apdāvināšanu 1. septembrī, neievērojot noteiktās procedūras un bez konkursa. Pēc tam nolēma atbalstīt sava partijas biedra nelikumīgo ziemas sacīkšu trasi, vienlaikus sarūgtinot piecu sava pagasta ciemu iedzīvotājus.
Slavas dzenībā petardei vairs neatliek laika savām tieši uzticētajām jomām. Izglītībai un sabiedriskajām attiecībām. Kur nu vēl Garkalnes bērnudārzs, kuru visu iepriekšējo domes sasaukumu aktīvi virzīja viņas redzamais partijas biedrs.
Taču partijas biedrs no partijas ir izslēgts par sliktu uzvedību. Līdz ar to arī bērnudārzu vairs var nebūvēt. Tēma ir slēgta.
Tagad ir svarīgākas lietas. Piemēram, algu palielināšana. Un, protams, citi valstiski svarīgi darbi.
Pilnīgi noteikti jau tiek gatavots starts stratosfērā. Pāreja nākamajā līmenī un jaunu krēslu ieņemšana. Ar viņas neprātīgo enerģiju tas, visticamāk, nesagādās nekādas grūtības. Garkalnes iedzīvotāji vēlreiz noderēs rudenī un pēc tam tiks uzmesti tieši tāpat kā kaimiņi ar sacīkšu trasi zem logiem.
Un visbeidzot trešā puse. Fantastisks politiskais spēks, kas prot ne tikai atstāt nepabeigtus tiltus, bet, kā izrādās, arī bērnudārzus. Ropažu čūska un viņas svīta.
Un šoreiz runa nav par lauku meiteni, kas sēž tronī. Runa ir par to, kura paliek ēnā un kā leļļu meistars vada jauno Ropažu koalīciju un opozīciju. Par to, kura, neraugoties uz brīžiem aso retoriku pret bijušo priekšsēdētāju un maigo skatienu Garkalnes petardes virzienā, spēj tās abas grozīt pēc savas patikas un katru reizi panākt sev vajadzīgo reakciju.
Barojot visas puses ar solījumiem, viņa neatlaidīgi virzās uz saviem mērķiem, kuriem ar Garkalnes ciema iedzīvotāju interesēm ir maz kopīga. Nav svarīgi, ka jaunais viņas partijas biedrs vienlaikus ir arī Garkalnes iedzīvotājs. Nav svarīgi arī tas, ka, skatoties kaimiņiem acīs ar šķietami patiesu skatienu, viņš solīja bērnudārzu un vēl daudz ko citu. Tāpat kā petardei arī viņam muti aizbāza ar iespaidīgu algu un solījumu, ka nākamajās vēlēšanās atkal varēs solīt jebko.
Mērķis ir kopīgs. Gājiens uz Saeimu un nākamais karjeras pakāpiens. Iespējams, pat ministra portfelis. Visi līdzekļi ir labi. Risks ir attaisnojams. Ja tomēr neizdodas, vienmēr var atgriezties un ieņemt troni Ropažu novadā.
Ropažu novads šobrīd atrodas stingrās dāmu rokās, un atlaist to viņas ir gatavas tikai apmaiņā pret augstākiem krēsliem un smagākiem portfeļiem.
Bet bērnudārzs vēl pagaidīs. Desmit gadus gaidīja, pagaidīs arī vēl. Demogrāfija šobrīd tāpat nav savā augstākajā punktā.
Garkalnieši atkal ir krustcelēs. Viņus baro ar jauniem solījumiem par kārtējo skolas piebūvi. Ko darīt tālāk? Palikt un nesaņemt neko no solītā vai atdalīties un doties nezināmajā, atkal Ādažu virzienā.
Paldies par jūsu balsīm, garkalnieši. Uz sadarbību.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
