Gaidot „Jaunās Vienotības” kongresu, jeb kurš kuru nokodīs?

Taču tas, kas mani patiesi dara bažīgu, - ka arvien vairāk atsevišķu manu biedru ego un ambīcijas gremdē ne vien partiju un tās reitingus, bet arī kopējo valsts attīstību. Un uz to ir grūti noskatīties, īpaši gaidot septembra beigās plānoto partijas kongresu, kur, kā šobrīd izskatās, esam sagatavojušies viens otru nokost. Kaut vai vismaz domās, ja darbos neizdosies, jo ar darbiem šobrīd esam aizkrāsnē.

Pēdējais gads “Jaunajai Vienotībai” nav bijis viegls. Pārāk daudz kļūdu, lēmumu un skandālu, kur paši vien esam bijuši vainīgi. Un, nē, šoreiz nepiekritīšu mūsu pašu prezidenta Edgara Rinkēviča pēdējās nedēļās bieži izmantotajam argumentam, ka pie visa vainīga komunikācija un ministriju komunikatori vāra ziepes. Ziepes vārām mēs paši. Sākot no privātiem avioreisiem un beidzot ar iekšējām cīņām par varu, kas partijā veido jaunus konfliktus arī iekšēji. Izskatās, ka uz kongresu arī dosimies ar domām par varas maiņām partijā, jo mūsu vidū ir cilvēki, kuri sevi nolēmuši celt augstāk par pārējiem un, sajutuši varas garšu, grib to izbaudīt pilnībā.

Lai gan kongresa darba kārtībā šobrīd amatpersonu pārvēlēšana nav iekļauta, atcerēsimies, ka mūsu partijā blitzkriega pieeja ir lielā cieņā. Tāpat kā Rinkēvičs ar Eviku un Kariņu kopīgi organizēja Reira diskvalifikāciju no ministra amata vēlēšanu pēcrītā (bet, skat, kā Braže tagad ministre), tieši tāpat bija nākamais solis, kur Kariņš, ne ar vienu nesaskaņojot, paņēma aiz rokas Eviku un kameras priekšā nosauca par jauno premjeri. Šis videokadrs Arvilu faktiski noveda pirmsinfarkta stāvoklī, jo visi bija vienojušies, ka nākamais premjers būs viņš. Visi, tomēr Krišjānis darīja pa savam. Te nu jautājums - kā sauks karmu, kura par šiem gājieniem atspēlēsies Evikai. Varbūt Hosams, varbūt Anda, bet varbūt- Artis?        

Nesaku, ka Evika Siliņa ir izcila “Jaunās Vienotības” valdes priekšsēdētāja vai premjere, bet viņa vismaz spēj redzēt plašāk par savu durvju priekšu un iestāties arī par saviem valdības ministriem. Arī partijas vadītājam ir jāspēj redzēt vairāk par vienu jomu vai nozari. Taču šobrīd valdības darbā jau ir tik daudz īlenu izlīduši no maisa, ka drīz arī premjere aiz Edgara muguras paslēpties nevarēs. Jautājums noteikti ir nevis vai, bet kad arī prezidents sāks norādīt uz problēmām valdības vadītājas darbā. Tam mums ir jābūt gataviem un jābūt gataviem arī pierādīt, ka spējam ne vien skaisti runāt, bet arī reāli risināt konkrētas problēmas. Tieši tāpēc šajā situācijā ir tik svarīgi partijā saglabāt vienotību. Tieši tāpēc ir svarīgi, lai vēl nesen jūnijā jaunievēlēto valdi paši nesākam skaldīt, plucināt un plosīt.

Taču tas, ko arvien skaidrāk redzu iekšēji, - ka mūsu partijā ir valdības ministri, kuri tālāk par savu degungalu neredz. Degungals gan vienmēr nopucēts un zobi platā smaidā, kam līdzi arī personīgās ambīcijas un vēlme izcelties. No mūsu pašu rindām augušais un nākušais Hosams Abu Meri, kurš šobrīd aiz sava nopucētā publiskā tēla nolēmis nevis izrādīt atbalstu kopējai partijas politikai un vadībai, bet gan iecirst savus nopucētos zobus Evikas mugurā. It kā ārēji problēmu jau mums būtu par maz.

Taču allaž publiski šarmantais, bet aiz slēgtām durvīm ietiepīgais, autoritārais un neiecietīgais Hosams vienīgais taču saprot, zina un dara. Mēs visi pārējie esam tikai fona troksnis, kas neļauj realizēties viņa vienpersoniskajām, izcilajām idejām. Un saplosīšanai der arī citi mūsu pašu partijas ministri, kuri tomēr iebilst, ka valsts budžets nav tikai Hosama idejām un viņa lobistu apkalpošanai, bet arī citās nozarēs ir akūtas vajadzības, kas jārisina un kam vajag naudu.

Arvila iespējas nav neierobežotas, un nav korekti viņu vienmēr nostādīt sliktā policista lomā. Tā komanda nerīkojas. Veselība ir svarīga, bet tikpat svarīgi, lai skolotāji saņem solīto algu paaugstinājumu, policisti beidzot strādātu normālās telpās un pāri robežai pie mums negāztos imigranti no trešajām valstīm un krievu tanki. Un Hosama apvainošanās uz kolēģiem, cenšoties izspiest lielāku helikoptera naudu ārstiem, visticamāk novedīs pie skolotāju streika. Ierasti iemigušais Rihards saņems vismazāk, un te ir jautājums vai skolotājiem pievienosies VUGD darbinieki un policisti. 

Tāpēc, tuvojoties kongresam, aicinu visus savus partijas biedrus spēt paskatīties ārpus atsevišķu ministru vai deputātu reitingiem, solījumiem un smaida no TV ekrāna, bet apzināties, ka mēs visi kopā šobrīd lielā mērā atbildam par to, kas notiek ar mūsu partiju, cik saliedēti spēsim izveidot spēcīgas komandas pašvaldību vēlēšanās, kā tajās nostartēsim un vai spēsim noturēt Latviju uz demokrātiskas, eiropeiskas un nacionālas valsts ceļa. Mums kopā ir daudz vairāk, ko zaudēt, nekā vienas personas ultimāti un apvainošanās. Es tiešām ticu, ka “Jaunajā Vienotībā” mēs varam vairāk un gudrāk.

Lai tas izdotos, svarīgi par komandas kapteini izvēlēties tādu cilvēku, ar ko var un gribas iet izlūkos. Vai gribat iet ar Andu, kura pulcējusi visodiozāko padomnieku loku, atlaidusi teju visus vadošos ministriju darbiniekus, tos aizstājot ar piemīlīgiem, jauniem vīriešiem un nespējot saprasties ar nozari? Skaidrs, fluīdi no Andas nāk trīsreiz vairāk nekā Evikas, kurai harizmas nav vispār.

Harizmai un seksualitātei var būt nozīme, gan Eiropas gaiteņos lobējot Latvijas intereses, gan koalīcijas padomē koķetējot ar Valaini un Sprūdu, un harizmas sacensībā Anda ir labākā no partijas sievietēm. Bet varbūt jāklausa tautas gribai un par vadoni jāieceļ Hosams, kuram ir visaugstākais reitings no ministriem? Jā, katru dienu vērosim dokumentālo filmu ar nosaukumu:  “Me, myself and I”. Bet varbūt tautai ir nepieciešams līderis, kas tvīkst pats no savas spozmes un nekautrējas no tās? Līdzīgi kā savulaik Vaira spārnoja valsti ar savu ”stipri un vareni” uzsaukumu?

Bet te ir jāierēķina viens risks – ja nu spīdīgākā oliņa no visām izrādās vanckars un būsim saulītē izvēluši nepareizo? Nesen bija tēva diena, un vēroju sociālajos tīklos Hosama ierakstu, cik ļoti viņš lepojas ar savām divām meitām. Divām? Kā tad ar trešo? Jā, jā, to pašu trešo meitu, kas ir tik sekmīga latviešiem mīļā komandas spēlē, ka aizsniegusies jau līdz jauniešu izlasei, tiesa, ar citu uzvārdu.

Varbūt pienācis laiks atzīt arī viņu, būtu daudz labu bilžu soctīkliem un skaists stāsts, kā ministra piemirstā meita popularizē veselīgu dzīvesveidu. Nezinu, kādu galu Hosams ņemtu tēvzemē par to, ka pametis paša bērnu, bet populārākais ministrs noteikti viņš tur ar šādiem cilvēcīgiem tikumiem nebūtu.  Laiks rādīs – līdzīgi kā neviena lidmašīna gaisā nav palikusi, arī neviens politiķis mūžīgi populārs nav bijis un nebūs.

Novērtē šo rakstu: