FID Znotiņa sūdzas par kritiku: administratīvi sodītā ierēdne apsūdz kritizētāju „nepatiesā un maldinošā personiskā reklāmā”

Advokātes viedokļraksts kritizē valsts iestāžu rīcību

Septembra vidū vairākos medijos tika publicēts zvērinātas advokātes D. Siliņas raksts ar virsrakstu „„Sarkanais terors” pret Latvijas banku klientiem”, kurā viņa detalizēti aprakstīja pašlaik Latvijā reāli pastāvošo pilnīgo banku un valsts kontroli pār cilvēku finanšu plūsmām.

„Demokrātiskā sabiedrībā pieņemts uzskatīt, ka likums ir instruments, ar kuru indivīdam ir iespējas aizsargāt savas tiesības, bet likumdošanas vide ir sistēma, kurai šīs indivīda tiesības jānodrošina. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu apkarošanas jomā Latvijā darbojas principi, ko ir ļoti grūti sasaistīt ar demokrātisku kārtību,” publikācijā minēja D. Siliņa, secinot – bankām ir iedota pilnīga rīcības brīvība attiecībā pret klientu.

Raksta autore norādīja, ka kredītiestādes šodien pilda tiesībsargājošo iestāžu funkcijas un fiskālo pienākumu pret sistēmu, nevis fokusējas uz savu pamatdarbību - paredzamu un saprotamu finanšu pakalpojumu sniegšanu, turklāt dara to nevis sava prieka pēc, bet tādēļ, ka valsts uzraudzības un kontroles pienākumus pārnesusi uz tā saucamajiem privāttiesību subjektiem – tātad bankām, notāriem, advokātiem, grāmatvežiem utml.

„Faktiski aizdomās tiek turēti visi, kuru rīcībā ir vairāk nekā 15 tūkst. eiro. No tiesību viedokļa raugoties, tas ir bīstams apstāklis, ja cilvēks likuma un finanšu iestādes priekšā ir nostādīts bezspēka pozīcijā, rokās turot formālus un nepielietojamus tiesību aizsardzības instrumentus. Šāda kārtība ir pretrunā ne vien ar Satversmi, bet arī Eiropā nostiprinātajām cilvēktiesībām,” publikācijā minēja tās autore, norādot - turīgs cilvēks (uzņēmējs) Latvijā ir sinonīms finanšu noziedzniekam.

Nozīmīga vieta publikācijā bija atvēlēta tieši I. Znotiņas vadītajam Finanšu izlūkošanas dienestam (FID). Minot konkrētus piemērus, kad FID darbībā netiek ievērota nevainīguma prezumpcija un kad tā ir „naudas īpašnieka problēma, kuram ir jāpierāda, ka viņš ir nevainīgs, nevis pretēji - valstij jākonstatē un jāpierāda viņa vaina”, D. Siliņa tad arī salīdzina FID rīcību ar „sarkano teroru” – „proti, valsts cīnās ar cilvēkiem, kuriem ir nauda, ar mērķi to atņemt, jo valsts ieskatā, ja tev ir daudz naudas, tad ir pilnīgi skaidrs, ka tā ir noziedzīgi iegūta”.

Publikācijā norādīts arī uz iespējamām šādas darbības sekām ne tikai tautsaimniecībai un investīciju klimatam, bet arī valsts budžetam kā tādam: D. Siliņa norāda, ka agri vai vēlu nepamatoti un prettiesiski iesaldētās naudas īpašnieki vērsīsies arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā, un”tas ir tikai laika jautājums, kad politiķiem nāksies meklēt naudu, lai samaksātu valstij piešķirtos sodus un bankas klientiem piešķirtās kompensācijas. Diemžēl tie nebūs institūciju vadītāji vai deputāti, kuri to darīs no sava maka, bet gan iedzīvotāji no savām nodokļu iemaksām”.

Kritika esot apdraudējums sabiedrības drošībai

Par to, ka finanšu sistēmas „kapitālā remonta” veicēji ir pārcentušies un smagi iedragājuši Latvijas tautsaimniecību, pēdējā laikā ir ierunājusies virkne augstu amatpersonu: aizsardzības ministram Artim Pabrikam ir sekojis gan Ministru prezidents Krišjānis Kariņš, gan – šīsnedēļas intervijā Dienā – arī Valsts prezidents Egils Levits.

Pret viņu izteikumiem FID priekšniece I. Znotiņa publiski nav atļāvusies iebilst, toties jo asāk un enerģiskāk viņa ir vērsusies pret D. Siliņas viedokli, to nodēvējot par advokātes „personisko reklāmu”, kurā publikācijas autore esot pieļāvusi Latvijas Zvērinātu advokātu Ētikas kodeksa pārkāpumus, atļaujoties publicēt savu viedokli plašsaziņas līdzekļos.

Lai gan I. Znotiņas izvērstajā, divarpus lappuses garajā sūdzībā, kas adresēta Zvērinātu advokātu padomei, ir atzīts, ka D. Siliņa vienkārši paudusi savu viedokli, FID priekšnieces ieskatā šis viedoklis esot uzskatāms par advokātes „personisko reklāmu”, bet FID darbībai izteiktā kritika esot „nepatiesa un maldinoša” un radot „kaitējumu valsts un sabiedrības interesēm”. Vēl vairāk, advokāte ar savu viedokļrakstu esot pat „apdraudējusi sabiedrības intereses un drošību”.

Saskaņā ar FID priekšnieces sūdzībā izteikto pārliecību D. Siliņas vārda brīvība beidzoties tur, kur sākoties Finanšu izlūkošanas dienesta tiesību aizskārums, un ar savu viedokli advokāte esot „aizskārusi FID intereses un nomelnojusi iestādes un tās darbinieku darbību - uzdevumus un pienākumus, kas tai uzlikti ar Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumu”.

Īpaši detalizēti FID priekšniece savā sūdzībā aprakstījusi to, kas tieši ir bijis „sarkanais terors”, kurš saskaņā ar viņas zināšanām esot noticis Krievijā „20. gadsimta sākumā”, un ir pat „pievilkusi klāt” arī notikumus Latvijā 1919. gadā, norādot, ka īpaši sāpīga šī vēstures lappuse esot tāpēc, ka „līdzīgas “akcijas” tika īstenotas arī turpmākajos 20. gadsimta gadu desmitos”.

„Latvijas iedzīvotāji vairāku gadu desmitu ilgušā okupācijas jūgā ir smagi cietuši no komunistiskā režīma radikālākajiem līdzekļiem oponentu izskaušanā un šādu metožu pielīdzināšana valsts institūcijas, kas savu darbību veic stingri no likuma viedokļa regulētā vidē, ir klaji necienīgi un neatbilstoši sabiedrības interesēm,” Zvērinātu advokātu padomei sūdzas I. Znotiņa.

Savā sūdzībā FID priekšniece uzskaitījusi arī nepilnu desmitu D. Siliņas raksta fragmentu, kas esot uzskatāmi par „nepatiesiem un maldinošiem apgalvojumiem” un turklāt neatbilstot Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma „burtam un jēgai, kā arī faktiskajai FID darbībai”.

Lai gan ir vispārzināms, ka personas, kuru līdzekļi tiek iesaldēti, par to nesaņem faktiski nekādus detalizētākus paskaidrojumus, publikācijā izteiktais viedoklis, ka „ne bankai, ne FID un arī ne prokuratūrai nav jāsniedz paskaidrojumi vai precizējumi par iemesliem, kādēļ cilvēka nauda ir iesaldēta”, I Znotiņas skatījumā esot nepatiess un maldinošs.

Tāpat, lai gan mediji bieži ziņojuši par banku pakļaušanos varas iestāžu pārspīlētajām informācijas iegūšanas prasībām, FID priekšnieces ieskatā nepatiess un maldinošs esot gan viedoklis, ka “kredītiestādes šodien pilda tiesībsargājošo iestāžu funkcijas”, gan uzskats, ka “valsts uzraudzības un kontroles pienākumus pārnesusi uz privāttiesību subjektiem (bankas, notāri, advokāti, grāmatveži u.c.)”.

„Mēs esam no viena grāvja iegājuši otrā grāvī un tas ir kaut kādā veidā jāierobežo, lai mēs būtu ceļam pa vidu, divu iemeslu dēļ, pirmkārt, tāpēc, ka tas traucē Latvijas ekonomikai, un mēs redzam, tas patiešām sāk kļūt par traucēkli,” – tā par „finanšu sistēmas kapitālā remonta” iznākumu šonedēļ Dienai atzina E. Levits.

Toties I. Znotiņas skatījumā nepatiess un maldinošs esot D. Siliņas izteiktais secinājums, ka „nedrīkst ignorēt, ka lieli investori un noguldītāji jau šobrīd par Latviju runā neglaimojoši. Šī vairs nav vide, kurā viņi būs gatavi ieguldīt savu naudu”.

Znotiņa un Zvērinātu advokātu padome pagaidām klusē

FID priekšniece trešdien nevēlējās atbildēt uz jautājumiem par to, kā tieši viņa pamato savu vēršanos pret kādas personas izteiktu, viņai un viņas vadītajai iestādei kritisku viedokli un par kādām vēl personām par to izteiktu viedokli viņa ir sūdzējusies pēdējo mēnešu laikā.

Tikmēr Latvijas Zvērinātu advokātu padome sūdzību ir izskatījusi un izlēmusi, ka I. Znotiņas sūdzība ir noraidāma, - FID priekšniecei netīkamajā publikācijā neviens nav ticis apvainots, un ikvienam ir tiesības uz savu viedokli. Pašlaik tiek gatavota oficiāla atbilde, kurā tiks detalizēti izklāstīti apsvērumi, kā dēļ I. Znotiņas sūdzība ir atzīta pat nepamatotu.

Raksts pirmoreiz publicēts laikrakstā Diena.

Novērtē šo rakstu: