Faktiski sanāk, ka šībrīža traģēdija tomēr ir Merkeles mantojums
Alvis Hermanis08.06.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vakar bijusī Vācijas kanclere Merkele pirmo reizi pēc kara sākuma beidzot pārtrauca savu klusēšanu un publiski komentēja notiekošo. Uz "Berliner Ensemble" teātra skatuves viņa, atbildot uz žurnālistu jautājumiem, paziņoja, ka nekādi nejūtas vainīga par šo karu.
Visi tomēr labi atceras, ka tieši viņas laikā attīstījās Nordstream 2, ka vācu Austrumu politika tika pilnībā korumpēta no Krievijas puses, ka Merkele darīja visu iespējamo, lai Ukraina netuvotos NATO, ka tieši viņa noraka vācu atomenerģijas konceptu, ka tieši viņa pieradināja pasauli pie domas, ka Putina Krievija ir uzticams partneris. Pat oportūnists Kisindžers tagad saka: "Ukrainas karš ir Merkeles karš.” Un Šolca uzvedība ir tikai sekas.
2014. gada vasarā es Zalcburgas festivālā iestudēju operu "Il Trovatore". Markele ar vīru ir lieli opermūzikas fani, un pirms ģenerālmēģinājuma viņi uzaicināja mūs pusdienās - Placido Domingo, Annu Ņetrebko un mani. Tā kā aktieriem ātri vajadzēja iet prom, lai gatavotos izrādei, paliku tikai es, un tādējādi man bija pusotru stundu gara saruna pie pusdiengalda ar Merkeli praktiski divatā. Runājām mēs krieviski, valodā, kuru viņa kopš skolas laikiem zina varbūt labāk nekā angļu. Viņai bija neparasti dzidri zilas acis un nenoliedzama harisma.
Runājām mēs gandrīz tikai par vienu tēmu, - par Putinu. Nupat bija notikusi Krimas okupācija. Varēja saprast, ka Merkele vienlaicīgi cenšas izprast Putina loģiku, baidās no viņa, bet tai pašā laikā izjūt lielu bijību. Viņa man atklāja, ka Putins visu laiku pret viņu izturas ar ironisku augstprātību un neuztver gluži nopietni, uz svarīgiem jautājumiem parasti cenšas atbildēt ar saviem firmas jociņiem. "Viņš mūs, Rietumu politiķus, uztver kā īslaicīgus pagaidu ierēdņus, nevis kā savu zemju valdniekus,” viņa teica.
Tā kā neesmu politiķis, viņa ar mani dalījās ar dažādiem privātiem ar Putinu saistītiem stāstiem, no kuriem man bija skaidra viņu psiholoģiskā saikne un atkarība vienam no otra.
Atceros arī, ka tai vasarā ļoti aktuāla bija ideja par NATO karavīru izvietošanu Baltijas valstīs. Izmantojot izdevību, arī es centos viņai šo ideju reklamēt, bet viņa uzreiz bija kategoriski pret. Uz manu jautājumu - kāpēc? - viņa atbildēja: tas varētu vēl vairāk sakaitināt Kremli.
Tāpēc faktiski sanāk, ka šībrīža traģēdija tomēr ir Merkeles mantojums. Paldies Dievam, viņas mantojums ir arī Brexit, kuram pateicoties angļi un Džonsons tagad ir neatkarīgi no ES un var atļauties būt drosmīgi.
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
