Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Politiku klasiskā izpratnē saprot kā sabiedrības kopīgā labuma aizstāvību. Tā paredz kopīgu mērķu sasniegšanu, pārvaldot sabiedrības kolektīvos resursus un pieņemot noteiktas politiskās sistēmas ietvaros kolektīvi saistošus lēmumus. Politiskā cīņa tādējādi var būt gan par kopīgā labuma un mērķu dažādām definīcijām, gan par piemērotāko politisko sistēmu, kā tos efektīvāk sasniegt. Realitātē, protams, daudz kas no šķietamās politiskās cīņas ir vien polittehnoloģisks teātris elektorāta piesaistei un noturēšanai, kamēr faktiskā vara pieder menedžeriskai un pašatražojošai ierēdniecībai.

Tikmēr šajā stagnējošajā sistēmā arvien vairāk nostiprinās dažādu kreiso utopiju pārstāvji, kas sabiedrības kopīgā labuma ideju vēlas aizstāt ar tādu politikas izpratni, kurā valsts nekalpo sabiedrības vairākumam, bet dažādām mazākuma grupām jeb drīzāk – to pašpasludinātajiem aizstāvjiem. Savukārt sabiedrības vairākumu laika gaitā var mainīt ar imigrācijas palīdzību, bet tās garu – degradējot izglītību tādā veidā, lai iznīcinātu vērtību atskaites punktus ārpus pastāvošajām modes tendencēm.

Tāpēc nav brīnums, ka visasāko kritiku vērš pret idejām, kas balstās klasiskā izpratnē par politiku kā tautas, dēmosa, interešu īstenošanu tā izveidotajā valstī. Liberālisma antropoloģija atzīst indivīdu pirms sabiedrības, turklāt indivīdu bez saknēm – baltu lapu, ko var pārrakstīt, kā vien nepieciešams. Līdz ar to pati sabiedrība liberālismā tiek izprasta kā vienkārša šādu atsakņotu indivīdu summa. Nekur tas neparādās izteiktāk nekā ASV neatkarības deklarācijā, kurā kā pašsaprotama patiesība tiek atzīts, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi, visiem ir neatņemamas tiesības tiekties uz laimi un šo cilvēku aizsardzība ir vienīgais valsts pastāvēšanas iemesls.

Mūsdienu kreiso tendence aizvien audzēt valsts lomu, lai aizstāvētu “vienlīdzību” un “tieksmi uz laimi” pret visu, kas varētu to ierobežot, ir sākotnējo liberālo dogmu loģisks iznākums. Tāpēc mūsdienu ASV politiskās diskusijas starp republikāņu “mazās valsts” un demokrātu “lielās valsts” piekritējiem ir vien cīņa starp vecāku un jaunāku liberālisma attīstības stadiju.

Citādi tas ir Eiropā. Tur politiskās sistēmas ir veidojušās vēsturiskas tradīcijas ceļā noteiktu tautu un nāciju kultūrās. Eiropa un vismaz sākotnēji arī Eiropas Savienība ir nacionālu valstu kopība. Nacionālu valstu uzdevums ir tās tautu spēka saglabāšana un vairošana, kā arī to interešu aizstāvība starpvalstu attiecībās. Nacionālismu, it īpaši Eiropā, pamatā iedala kultūras un politiskajā nacionālismā. Kultūras nacionālisms ir vairāk raksturīgs centrālajai un Austrumeiropai, kur lielo impēriju iekšienē 19. gadsimta gaitā pakāpeniski sāka atmosties tautu nacionālā apziņa – interese kopt savu valodu, apzināties savu kolektīvo vēsturi un kultūru. No tā vēlāk izauga arī politiskais nacionālisms, kurš pieprasa nācijas tiesības uz pašnoteikšanos savā nacionālā valstī.

Akadēmiskajā vidē diskusijās par nacionālismu lielākoties uzsver nāciju sociāli konstruēto būtību (Benedikta Andersona “iedomātās kopienas”[1]). Šeit nav tik svarīgi, vai runa ir par nācijām, kas veidojušās jau nodibinātu valstu vai to pārvaldošo monarhiju ietvaros, kāda lielākoties ir Rietumeiropas pieredze, vai arī centrālajā un Austrumeiropā, kuras kultūrnacionālisms savu spēku smēla jau pastāvošās tautas tradīcijās un kolektīvā kopības sajūtā. Līdz ar pieaugošo mobilitāti, lasītprasmi un preses pieejamību 19. gadsimtā aizvien plašāki tautas slāņi ārpus ciemu vai reģionu ietvariem sāka apzināties savu nacionālo kopību. Politisko nacionālismu uztver kā projektu un nāciju kā “iedomu”, jo tā balstoties nevis reālās ikdienas attiecībās, bet gan apziņā par šādām attiecībām, ko caur nacionālajiem simboliem nostiprina modernās komunikācijas iespējas.

Te gan var piebilst, ka Benedikts Andersons pats ir “iedomāts”, jo nomira 2015. gadā un mums ar viņu nav iespējams nodibināt reālas ikdienas attiecības, tāpēc ar šo ģeniālo “dekonstrukcijas” pieeju mēs varētu ļoti vienkārši noraidīt jebko no pašu “dekonstruētāju” piedāvājuma. Skaidrs, ka ikvienā “dekonstrukcijas” idejā ir patiesības grauds: lielāks kopums vienmēr sastāv no mazākām un reālākām sastāvdaļām. Ja sabiedrība ir iedomāta indivīdu savienība, tad indivīds ir iedomāts šūnu un orgānu savienojums, kura personība nepastāv ārpus viņa paša apziņas un mūsu daļējā priekšstata par to. Bet šādām “zināšanām” par pasauli ir visai maza jēga.

Patiesā interese devalvēt nācijas nozīmi, to padarot par “iedomātu kopienu” vai arī uzsverot nacionālās identitātes it kā neseno izcelsmi, ir politiska. Tās mērķis ir ne vien mainīt izpratni par kopīgo labumu un tā sasniegšanas iespējām, bet uzbrukt pašam pamatam – pašam kolektīvam, apšaubot tā realitāti un līdz ar to kopības tiesības uz savu labumu un interesēm. Nacionālisma mērķis ir veidot valsti, kuras uzdevums ir tautas spēka saglabāšana un vairošana. Tas, protams, var nonākt pretrunā globālisma idejām par pasaules pārveidošanu bezrobežu lielveikalā un rūpnīcā, kurā indivīdi ir reducēti līdz patērētājiem un ražotājiem, kas pakļauti tirgus vajadzībām.

Tāpēc mūsdienu kreisie spēki cīnās pret nacionālismu, cik vien spēj. Tikai krīzes situācijās, kā tas ir saistībā ar Krievijas uzbrukumu Ukrainai, kā arī nenovēršamos nacionālās pašapziņas pieauguma brīžos, nacionālismu mēģina iegrožot tā “nekaitīgākā” formā. Nacionālismu cenšas reducēt līdz kultūras nacionālismam ar vēstījumu “jums taču ir ļauts uzvilkt savu tautastērpu – kāpēc prasīt okupācijas seku novēršanu, jaunu imigrācijas viļņu novēršanu un tautas dzīvībai kaitīgu ideju pārņemšanu?”. Labākajā gadījumā tiek atzīts “pilsonisks” un “atvērts” nacionālisms, kurā ikviens var būt latvietis, kamēr vien respektē liberālu valsts pārvaldes modeli un savstarpējā saziņā izmanto latviešu valodu. Latviešu visumā humānais raksturs un viesmīlība ir ļoti ievainojama un viegli pakļaujas šādām idejām – it kā tiesības uz etnisko piederību pēc brīvas izvēles būtu viena no cilvēktiesībām, bet atteikums būtu “naida kurināšana”.

Tomēr latviešu nacionālās identitātes vienīgais raksturlielums nav vienīgi valoda, ne arī pilsonība. Latvietība nav tukšs trauks, kurā visas citas tautas var paplašināt savu identitāti vai pat atteikties no tās, sevi saucot par “dažādu tautību latviešiem”, tā devalvējot pašas latvietības nozīmi. Etnonacionālisma izpratnē tautas pamats ir nevis autonomu indivīdu vienošanās būt kādai tautai, bet gan tauta ir esenciāls veselums ar savu iekšēju būtību, kuras ārējās izpausmes var novērot kultūrā.

Citējot filozofu Paulu Jureviču, “tauta ir cilvēku kopība, kas ir saistīta ar iekšējiem, garīgiem dabas un vēstures veidotiem sakariem”,[2] savukārt nacionālisms ir veidots no “saistību apziņas ar senču kapiem un ar zemi, kas gadu simteņiem slacīta ar šo priekšgājēju sviedriem un asinīm, no radniecības izjūtas ar to skaisto un jauko, ko šie priekšgājēji radījuši (..), no simpātijas pret dzimto dabu, pret cilvēkiem, kas apdzīvo šo zemi, kas runā to pašu valodu, kas līdzīgi domā, kam kopīga pagātne un līdzīgs liktenis”.[3] Konservatīvā izpratnē par tautu var runāt arī kā par dzīvu ķēdi starp senčiem, šodienas cilvēkiem un nākamajām paaudzēm, kurā var iekļauties vien pakāpeniskas asimilācijas procesā, ne ar skaļu pieprasījumu pieskaitīt vienu vai otru indivīdu tautas locekļu kopumam.

Runājot par jēdzienisko apjukumu, atbildi sniedz mūsu Satversmes preambula, kas atšķirībā no ASV konstitūcijas neparedz valsti kā vienīgi indivīdu interešu aizstāvības rīku. Valsti ir radījusi latviešu tautas vēlme pašnoteikties: “Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.”

Zīmīgi, ka vienā teikumā ir ietverta gan latviešu, gan Latvijas tauta – tie nav sinonīmi. Latvijas valsts, kuras vārdā jau ir ietverts latviešu nācijas vārds, pamatmērķis ir kopīgais latviešu nācijas labums, savukārt Latvijas tauta ir visi tie pilsoņi, kas dzīvo latviešu dibinātajā valstī un var piedalīties tās veidošanā, pretī saņemot brīvības un labklājības iespējas. Starp latvietību un cittautiešiem tādējādi nav fundamentālas interešu pretrunas, kamēr vien tiek saglabāta Latvijas valsts izveides būtība un mērķis būt par latviešu nācijas interešu instrumentu.

Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības.” Nacionāla valsts, kas ciena mazākumtautības, – tā ir latviešu valsts ar mazākumtautībām. Nevis “Progresīvo” iedomātā “visu tautību latviešu” valsts, kurā “visas tautības” vēl ir sapludinātas “krievvalodīgo” apzīmējumā. Runas par “visu tautību” latviešiem labākajā gadījumā balstās intelektuālā apjukumā, kas izriet no liberālās antropoloģijas, kurā indivīdu identitāte ir balta lapa vai “plūstošu” pieredžu haoss. Sliktākajā gadījumā šādas idejas slēpj apzinātu mēģinājumu iznīcināt Latvijas valsts konstitucionālo būtību, kaitēt latviešu un arī mazākumtautību interesēm. Taču abos gadījumos tās ir jānoraida pašā saknē. 

Tikai etniskais nacionālisms, kas tautu izprot kā paplašinātu ģimeni, var sniegt nenoraidāmus argumentus latviešu tautas realitātei un tās tiesībām pastāvēt – un bez pirmā nav otrā! “Atvērtās nācijas” ideja pašreizējo izaicinājumu un draudu apstākļos gluži vienkārši nav pietiekams risinājums latviešu tautas interešu aizstāvībai. Latviešu valoda kā oficiāla saziņas valoda pašu valstī, par ko šobrīd norit asas sabiedriskās diskusijas, ir nacionālisma minimums. Kāds brīnums, ka, strīdoties par pašsaprotamo, runas par latviešu etniskajām interesēm izraisa nesamākslotas šausmas. Zīmīgi, ka Rietumu kreiso izpratnē etniskās intereses nav nekas slikts, kamēr vien runa nav par eiropiešiem, kuriem tiek piedēvēti visi koloniālisma un 20. gadsimta totalitārisma grēki.

Taču tas liecina vien par aprobežotību, uzveļot līdzatbildību par noteiktu Eiropas lielvalstu vēstures posmu tautām starp Vāciju un Krieviju – 100 miljoniem cilvēku, kuru nacionālisms vienmēr ir bijis etnisks un tieši tāpēc antikoloniāls un antiimperiāls. Kā pretstats mūsu etniskajam nacionālismam ir liekams tieši Krievijas impēriskais, “iekļaujošais” pseidonacionālisms, kas noliedz ukraiņu tautu tieši tāpat, kā mūsu kreisie noliedz, ka latviešu tautībai Latvijā ir jādarbojas kā politiskam faktoram. Krievijas genocīds pierāda, ka tieši “atvērtās” un “plūstošās” nācijas idejas ir īpaši bīstamas, jo nespēj pieņemt, ka tautu kolektīvā pašizpratne, intereses un iesakņotība savā zemē var nebūt savienojamas ar impēriskiem varas projektiem.

Etnonacionālisms nozīmē stipru tautu, kas dabiskā un nepiespiestā veidā ir spējīga kopīgi darboties vienota mērķa labad. Jā – etnonacionālisms apdraud gan koloniālo un impērisko, gan liberāli kosmopolītisko spēku intereses, kuru mērķis ir izveidot atsakņotu cilvēku masu bez piederības un identitātes. Tieši tāpēc etnonacionālismu tik ļoti demonizē – to padara par nesaticības un naida avotu, savukārt “dažādībā” esot spēks. Neskaitāmi pētījumi ir pierādījuši, ka etniski jauktās un daudzveidīgās sabiedrībās ir zemāks iedzīvotāju savstarpējās uzticēšanās līmenis nekā etniski viendabīgās sabiedrībās, attiecīgi novedot pie sociālām problēmām.[4] Tas ir likumsakarīgi, jo izcelsmē, valodā, paražās un kolektīvajā pieredzē līdzīgāku indivīdu iespējas savstarpēji vienoties par kopīgiem mērķiem un tos sasniegt ir daudz lielākas.[5] 

Etnonacionālisms ir dziļi konservatīvs, organisks un holistisks. Cilvēks nepastāv kā abstrakcija – nav nekādu tīro “indivīdu” bez iedzimtām īpašībām, rakstura un vēstures. Cilvēks vienmēr ir daļa no kādām sociālajām attiecībām, jo viņam ir konkrēta izcelsme, viņš ir izaudzis noteiktā vietā un savu būtību visprecīzāk un skaistāk nodod citiem savā dzimtajā valodā. Visi šie elementi ir savstarpēji saistīti etnonacionālismā – gan fiziski bioloģiskais, gan garīgi kulturālais. Latvju raksti atkārto uzartās zemes ritmus, valoda sevī nes apkārtējās dabas skaņas un plūdumu – dzīvajā pasaulē gars un matērija ir veselums un šajā absolūtajā kopībā tiek pārvarēta indivīda iekšējā sašķeltība un nošķirtība no kopuma, ko veicina bailes no mirstīguma, piederība kādai šķirai vai citai vēsturiski patiesi “iedomātai kopienai”.

Etnonacionālisms nozīmē patiesu un dabisku solidaritāti, identitāti un vienības dāvātu laimi iepretim modernās civilizācijas atsvešinātībai, sašķeltībai un pagrimumam. Cilvēka sociālā iedaba prasa nostiprināt arvien ciešākas saites ar saviem senčiem, kopienu un tās kultūru, ko vispilnvērtīgāk risina tieši etnonacionālisms. Tāpēc tas nav vien spēcīgākais nācijas kolektīvo interešu aizstāvības modelis, bet arī dziļi ētisks skatījums uz cilvēka laimes iespējamību sev radniecīgo un līdzīgo sabiedrībā. Citējot Paulu Jureviču: “Liktenis ir gribējis, lai mēs būtu latvieši, un pat ja mēs gribētu, mēs nevarētu kļūt citi. Mums ir tikai izvēle – vai nu būt latviešiem, vai vispār zaudēt sevi, kļūt par nullēm, noslīdēt stādveidīgas tīri fizioloģiskas dzīves pakāpē.”[6]

Etnonacionālisms nav vērsts tikai pagātnē – tā ir arī ticība tautas radošajam potenciālam, tās īpašajam raksturam, tiesībām uz pastāvēšanu, uz uzplaukšanu savā zemē un tās misijai pasaulē. Tā ir ticība mūsu liktenim, kas jau reiz ir vainagojusies ar Latvijas valsts izveidi 1918. gada 18. novembrī un tās atjaunošanu 1990. gada 4. maijā.

[1] Benedikts Andersons. Iedomātās kopienas. Rīga: Jānis Roze, 2022.

[2] Pauls Jurevičs, Dzīve un liktenis: refleksijas par latvisko eksistenci. Kopenhāgena: Imanta, 1955, 139. lpp.

[3] Pauls Jurevičs, Pretstatu pasaule: esejas. Grāmatu draugs, 1973, 13. lpp.

[4] Peter Thisted Dinesen, Merlin Schaeffer, Kim Mannemar Sønderskov. “Ethnic Diversity and Social Trust: A Narrative and Meta-Analytical Review”: https://www.annualreviews.org/doi/pdf/10.1146/annurev-polisci-052918-020708

[5] Frank Salter, On Genetic Interests: Family, Ethnicity, and Humanity in an Age of Mass Migration, Routledge, 2007.

[6] Pauls Jurevičs, Dzīve un liktenisopcit., 25.–26. lpp.

Pārpublicēts no telos.lv

Novērtē šo rakstu:

43
31

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Vēstule Rinkēvičam par Latviešu valodas aģentūras reorganizāciju: ceram uz atklātu un laicīgu komunikāciju par nākotnē pieņemtiem lēmumiem, kuri ietekmēs latviešu valodas mācīšanu un mācīšanos visā pasaulē

FotoEiropas Latviešu apvienība ir iepazinusies ar lēmuma projektu “24-TA-1725 Par Valsts izglītības satura centra, Valsts izglītības attīstības aģentūras, Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras un Latviešu valodas aģentūras reorganizāciju.”
Lasīt visu...

21

Latviešu valodas aģentūras iekļaušana Čakšas aģentūru reorganizācijas plānā ir principiāli noraidāma

FotoLatvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķes, Izglītības biedrības padomes locekles Dr. habil. philol. Inas Druvietes atzinums par rīkojuma projektu “Par Valsts izglītības satura centra, Valsts izglītības attīstības aģentūras, Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras un Latviešu valodas aģentūras reorganizāciju”.
Lasīt visu...

21

PRET Latviešu valodas aģentūras likvidēšanu

FotoValoda ir veids, kurā tauta var paust savas dvēseles bagātību, pasaules izpratni un justies kā mājās savā zemē. Latviešu valoda ir bijusi nacionālās kustības pamatvērtība cauri gadsimtiem un ir viena no konstitucionālajām vērtībām, kas raksturo Latvijas valsts pastāvēšanas jēgu un mērķi.
Lasīt visu...

21

Kremlis nepamet cerību izmantot “tautiešus”: tiek plānots ar "tautiešu karti" virtuāli apvienot "krievu pasauli"

FotoŠā gada maijā kļuva zināms, ka Krievija veido “tautiešu elektronisko karti”, lai tādējādi censtos padarīt Krievijas “ārvalstīs dzīvojošo tautiešu” statusu par puslīdz juridisku kategoriju. Kara studiju institūta (Institute for the Study of War) vērtējumā šādas aktivitātes mērķis ir attaisnot Krievijas turpmāku agresiju, to uzdodot par ārvalstīs dzīvojošo tautiešu tiesību aizstāvības centieniem.
Lasīt visu...

12

Aicinājums Saeimai un Ministru kabinetam, īpaši "Jaunās vienotības" politiķiem atteikties no saviem valsts valodas politikas sagraušanas plāniem

Foto2024. gada 10. jūlijā Ministru kabineta tīmekļa vietnē ievietots tiesību akta projekts, kas paredz reorganizēt Latviešu valodas aģentūru, samazinot tās pārvaldes uzdevumus un lielāko daļu tās funkciju nododot citai valsts pārvaldes iestādei[1]. Uzskatām to par tuvredzību gan no zinātniskā, gan politiskā skatpunkta.
Lasīt visu...

21

Visi metas glābt grimstošo Citskovski, bet tas nesaprot pamesto glābšanas riņķi un kož rokā, kura viņu velk ārā no ūdens

FotoValdība un augstākā ierēdniecība kopīgiem spēkiem bija izdomājušas veidu, kādā paglābt no kriminālatbildības Valsts kancelejas direktoru Jāni Citskovski, taču tas no pamestā glābšanas riņķa ir atteicies, palīdzīgās rokas padošanu "juridiskajā jūrā" grimstošajam slīcējam nodēvējot par "pazemojošu".
Lasīt visu...

21

Latvijā vēl aizvien attiecībā pret citādi domājošiem tiek pielietotas represijas

FotoAivars Lembergs no Latvijas Centrālās vēlēšanu komisijas (turpmāk - CVK) ir saņēmis atvainošanās vēstuli.
Lasīt visu...

18

Diemžēl man, laimīgajam budžeta iestādes darbiniekam, atvaļinājumā jau atkal nākas izrādīties šajos nicināmajos sociālajos tīklos

FotoManu sociālo tīklu joslu vakar aizpildīja briesmīgi kadri no sabombardētās Ukrainas slimnīcas. Es arī tādus pavairoju. Kādreizējā kolēģe, režisore un producente Žaklīna Cinovska savā "Facebook" laika joslā zem sirdi plosošajām fotogrāfijām bija ierakstījusi tikai vienu teikumu: "Kur ir Dievs?"
Lasīt visu...

18

Arī Latvija ir atbildīga par krievijas raķešu triecienu

Foto2024. gada 8. jūlijā kārtējā necilvēcīgā krievijas raķešu trieciena rezultātā cieta Okhmatdyt bērnu slimnīca Kijivā – viena no svarīgākajām ne tikai Ukrainā, bet arī visā Eiropā. Tas ir kārtējais krievu okupantu kara noziegums pret ukraiņu tautu. Zem gruvešiem joprojām aprakti daudzi ārsti, māsiņas, sanitāri un mazie pacienti.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi