Etīdes par kultūras monarhiju. Rīgas planetārais brends

Latviskojums „zīmols” man asociējas ar vietējo mērogu. Proti, Latvijas mērogu, slavējot preces un pakalpojumus Latvijas iedzīvotājiem. Taču šajā etīdē runa ir par planetāro mērogu. Ja kādam patīk – Saules sistēmas mērogu. Tādam mērogam, manuprāt, piemērotāks ir vārds „brends”. Vārds „brends” kā nekā ir cēlies no planetāra mēroga valodas. Angļu valoda tāpat kā latīņu valoda apkalpo cilvēces vārdu krājumu.

Izmantojot iespēju, vēlos piebilst par diezgan tizlo vārdu „zīmols”. Šaubos, vai tas ir vajadzīgs. Visjaunākajos laikos pret anglicismu invāziju nespējam cīnīties, lai tos simtprocentīgi aizstātu ar latviskojumiem. Pie tam ne vienmēr tas ir vajadzīgs un smieklīgi ir šo darbību izskaidrot kā nacionālās pašapziņas spodrināšanu. Latviešu mutes nekad neiztiks bez vārda „brends” lietošanas, piedāvājot savus labumus citām zemēm.

Bet tagad par „Saules sistēmas mērogu”. Ironijai, ar ārēju nopietnību maskētam izsmieklam, ir rūgts iegansts. Tēmai pilnā mērā piestāv rūgtie vārdi no pirmās etīdes „Pietiek nemācīties, pietiek nezināt, pietiek dzīvot ar novecojušām zināšanām, pietiek neizmantot visjaunākos zinātnes sasniegumus, pietiek nemācīties no citām tautām, pietiek saglabāt zināšanu provinciālismu, pietiek izplatīt pseidointelektuālismu, pietiek jūsmot par parazinātniskiem murgiem”.

Rīgai ir apskaužami reālas iespējas izveidot planetāru brendu, tādējādi iegūstot planetārā mēroga reputāciju un planētas iedzīvotāju apziņā izdiedzējot stabilu saikni ar konkrētu cilvēces kultūras fenomenu. Ja kāda  kontinenta iedzīvotājs dzirdēs vārdu „Rīga”, tad viņa pirmā doma būs par šīs pilsētas saikni ar konkrēto cilvēces kultūras fenomenu. Rīga var ļaudīs samērā ātri panākt šādu pirmo domu. Tehnoloģija attiecīgā pasākumu kompleksa organizēšanai ir daudzkārt aprobēta. Atliek vienīgi to pārņemt un, vēlams, papildināt ar kaut ko savu.

Turklāt Rīgai nevar būt un nekad nebūs konkurentu. Tāds planetārais brends, kāds var būt Rīgai, uz Zemes iespējams tikai vienai pilsētai. Un tā ir mūsu Rīga.

Rīgas līdzšinējiem slavenākajiem brendiem ir konkurenti. Balzamu samaisa arī kaimiņi baltkrievi. „Roshen” konditorejas produkcija jau tagad latviešiem ir mīļāka nekā „Laimas” konditorejas produkcija, jo palīdz novērst „ģeopolitiskos riskus”. Savukārt daudzi cilvēki īsti vairs nesaprot, vai „Rīgas šprotes” ir politoloģijas jēdziens jeb apzīmē ēdamu žāvēto zivju izstrādājumu. Jebkuras mūsu politiskās nesaskaņas ar Krieviju parasti sākas ar „Rīgas šprotēm” un beidzas ar „Rīgas šprotēm”. Pat latviešu ārlietu pederasta nesenā ārprātīgā stulbība Krievijas atriebīgajā reakcijā tūlīt sākās ar „Rīgas šprotēm”.

Nevienam nav noslēpums, ka mūsu brendiem ir relatīvi lokāla reputācija. Tie ārzemēs var ieinteresēt varbūt tikai Valgas iedzīvotājus, ja kāds no viņiem ir iemaldījies Valkas veikalā. Cita lieta būtu, ja Rīga nāktu pie prāta un izmantotu savas iespējas radīt patiešām planetāri unikālu brendu. Rīga tad kļūtu līdzīga Barselonai, Edinburgai, Baireitai, Kornvolai un citām vietām, kuras cilvēcei asociējās ar konkrētiem kultūras fenomeniem. Intelektuāli apdāvināta tauta noteikti izmantotu tās perspektīvas, kādas ir Rīgai. Plašāk – Latvijai.

Rīgas planetārais brends varētu kļūt tāds mūsdienīgi aktuāls un nākotnē vēl aktuālāks cilvēces kultūras fenomens kā kulturoloģija. Dievs nekur nav definējis, ka brendam obligāti ir jābūt zivīm, alkoholam, saldumiem. Brends var būt māksla, kā tas ir tik tikko nosauktajās vietās. Brends var būt zinātne, kā tas ir Anglijas pilsētām Kembridžai un Oksfordai. Brends noteikti var būt arī atsevišķa zinātniskā disciplīna. Mūsu gadījumā – kulturoloģija.

Iemesls tādai pieejai katram veselam prātam ir ērti uztverams un nevienu indivīdu nevar kognitīvi samocīt. Iemesls ir sekojošais: Rīgā ir dzimis, uzaudzis, mācījies un strādājis cilvēks, kurš izdomāja šo jauno zinātni „Kulturoloģija”. Šis cilvēks ne tikai pasaulē pirmais pamatoja minētās jaunās zinātnes nepieciešamību un milzīgās perspektīvas, bet arī nokristīja to vārdā „Kulturoloģija”. Tādējādi Rīga/Rēzekne/Latvija ir organiski vienota ne tikai ar kulturoloģijas attīstību XX un XXI gadsimtā, par ko bija runa iepriekšējās etīdēs. Rīgai ir fantastiska iespēja planetāri lepoties un pragmātiski izmantot faktu, ka rīdzinieks ir jaunās zinātnes „Kulturoloģija” dibinātājs.

Nekādi konflikti nav paredzami. „Rīgas šprotes” neviens neaiztiks. Krievijā tāpat kā visās pārējās pasaules valstīs nopietni speciālisti zina, ka vārdu „kulturoloģija” pirmais lietoja rīdzinieks. Dotajam rīdziniekam un Rīgai šo godu neviens negrasās atņemt. Autortiesību skandāli nebūs, un mūsu tautas mantas sargātājiem „politiķiem” nebūs laimīga izdevība atkal kādu miljonu pazaudēt starptautiskajās tiesas prāvās. Bet tos atsevišķos gadījumus, kad daži autori ar Mikhail Epstein priekšgalā tiecās kulturoloģiju „piarēt” kā ebreju un pusebreju inovāciju, nav vērts ņemt vērā. Mūsu rīdzinieka primāri fundamentālais ieguldījums kulturoloģijas izveidošanā pasaules akadēmiskajā vidē netiek apšaubīts un noklusēts. Tas ir fiksēts enciklopēdijās, monogrāfijās, rakstu krājumos, lekcijās, žurnālu un laikrakstu publikācijās. Bet pats svarīgākais – cilvēces kultūras atmiņā.

Domājams, Latvijā par to pagaidām zina ļoti neliels cilvēku skaits. Teiksim, ASV, Krievijā, Baltkrievijā, Čehijā par to zina ievērojami lielāks cilvēku skaits. Šajās zemēs ir lasīti lekciju kursi par kulturoloģijas rašanos (ASV, Baltkrievijā, Čehijā), kā arī augstskolās (Krievijā) var apgūt kulturologa specialitāti un aizstāvēt zinātnisko grādu kulturoloģijā. Saprotams, šī darbība nav iespējama bez informācijas par mūsu slaveno rīdzinieku.

Kulturoloģijas dibinātājs ir vācbaltu ķīmiķis un Baltijā vienīgais Nobela prēmijas laureāts Vilhelms Ostvalds (1853-1932).

Protams, tagad viņa vārds Latvijā ir pazīstams. Rīgā ir Ostvalda vidusskola, pie Vērmanes dārza žoga ir novietots viņam veltīts piemineklis, žurnāla „Zinātnes Vēstnesis” 2003.gada septembra numurā ir ievietots ķīmiķa J.Stradiņa raksts par ķīmiķi Vilhelmu Ostvaldu. Latvijā katrs ķīmiķis un ķīmijas entuziasts noteikti zina, kas ir Vilhelms Ostvalds.

Bet tā ir tikai pēcpadomju laikā. Padomju laikā par Ostvaldu klusēja. Klusēja arī servilisma klasiķis Stradiņa kungs. Ostvaldu pieminēt bija bīstami, jo viņa natūrfilosofiskos uzskatus („fizisko ideālismu”) dzēlīgi kritizēja Ļeņins. Par to, ka Ostvalds ir arī kulturoloģijas dibinātājs, latviešu valodā pirmo reizi varēja izlasīt 2003.gadā izdotajā grāmatā „Ievads kulturoloģijā. Kultūras teorija un kultūras vēsture”. Ostvalda vidusskolas mājas lapā un „Zinātnes Vēstneša” rakstā nekas nav teikts par V.Ostvalda lomu kulturoloģijā.

Vilhelma Ostvalda detalizētas un vispusīgas biogrāfijas sacerēšana latviešu lasītājiem ir nākotnes uzdevums. Tas nebūs viegls uzdevums. Ostvalds bija gan mākslinieciski radoši, gan zinātniski radoši izcili apdāvināts cilvēks. Viņš labi gleznoja, labi spēlēja vijoli un klavieres.

Nekad nav viegli rakstīt par izcili apdāvinātu personību. No autora tas prasa zināmu konģenialitāti – garīgo radniecību. Tāpēc, piemēram, par Raini nav ne spilgtas atmiņas, ne spilgti biogrāfiskie darbi.

Vilhelms Ostvalds noteikti piederēja tai izcilo personību grupai, kuras pārstāvji vienmēr nodarbojās ar to, ar ko citi parasti nenodarbojās. Šīs personības izjūt pat zināmu alerģiju pret citu kolēģu iemīto ceļu. Šīs personības vēlas iemīt jaunu ceļu.

Ostvalds nav izdomājis tikai kulturoloģiju. Viņš ir izdomājis vēl vienu jaunu zinātni - fizikālo ķīmiju. XX gadsimta sākumā Ostvalds jaunu ceļu iemina natūrfilosofijā, ko tūlīt konstatēja Ļeņins un citi. Ostvalds jaunu ceļu iemina krāsu teorijā un enerģētisma teorijā, ko nekavējoties adekvāti novērtēja speciālisti. Viņš vēlējās radīt jaunu starptautisko valodu. Viņš rakstīja par jauniem izglītības principiem, izstrādāja jaunu zinātnes klasifikāciju, nodibināja oriģinālas tematikas zinātniskos žurnālus, no kuriem daži joprojām turpina iznākt. Viss, kam pievērsās Ostvalds, bija kaut kas jauns un neparasts.

Radošās personības var iedalīt divās grupās. Vienā grupā var iedalīt tās radošās personības, kuras vienmēr kaismīgi tiecās noskaidrot parādību cēloņus. Turpretī otrā grupā var iedalīt tās radošās personības, kuras vienmēr kaismīgi tiecās izprast parādību mērķi jeb, kā sakām, parādību jēgu. Turklāt – visdziļāko jēgu.

Otrās grupas radošās personības ļoti skaidri apzinās, ka parādību visdziļāko jēgu ir grūti izprast, balstoties vienīgi uz zinātnisko racionālismu. Lai izprastu parādību visdziļāko jēgu, nav jābaidās grēkot, pārkāpjot zinātniskā racionālisma spēles noteikumus. Otrās grupas radošās personības nebaidās atsaukties uz filosofijas, zinātnes, mitoloģijas integrētām zināšanām.

 Otrās grupas radošās personības nevairās no astroloģijas – integrētu skatījumu uz Cilvēku un Visumu. Var pat droši apgalvot, ka otrās grupas radošās personības ir integrēto zināšanu fani. Tie ir cilvēki, kuri jūsmo par starpdisciplināro pieeju un tās metodoloģiju. Velme iegūt integrētas zināšanas, balstoties uz starpdisciplināro pieeju, ir viņu asinīs.

Tas pilnā mērā attiecās uz Vilhelmu Ostvaldu. Fizikālā ķīmija, kulturoloģija, natūrfilosofija, enerģētisms balstās uz dažāda veida zināšanu integrāciju. Bez zināšanu integrācijas minētie cilvēces kultūras fenomeni nemaz neeksistē. Ostvalda zinātniskais mantojums nepārprotami liecina, ka viņu intelektuāli vilināja tikai integrētas zināšanas.

Mēs tagad dzīvojam laikmetā, kad zināšanu integrācija ir sasniegusi zināmu kulmināciju. Cilvēces nākotne nav iedomājama bez zināšanu integrācijas. Ostvalds to apzinājās jau XIX gadsimtā. Viņa izstrādātajā zinātnes klasifikācijā kulturoloģija prognozēta kā nākotnes zinātne. Mēs tagad redzam, ka Ostvalda prognoze ir bijusi ļoti tālredzīga.

Vilhelma Ostvalda kulturoloģisko ideju starptautiskā izplatība intensīvi sākās 1915.gadā, kad angļu valodā tika publicēts viņa darbs par zinātnes klasifikāciju. Minētajā gadā Hjūstonas privātās augstskolas žurnālā „Rice Institute Pamphlet” ievietoja Ostvalda darbu „The System of the Sciences”. Publikācija izraisīja pamatīgu interesi. Par to ievietoja plašu recenziju pasaulē populārais žurnāls „Science”.

Vilhelma Ostvalda kulturoloģisko ideju visdedzīgākais turpinātājs bija amerikāņu slavenais antropologs Leslijs Vaits (1900-1975), par kuru jau tika minēts iepriekšējās etīdēs. No 1930.-1931.mācību gada viņš Mičiganas universitātē sāka lasīt plašu lekciju kursu „Kulturoloģija”. Studējošai jaunatnei lekciju kurss ļoti patika, un katru gadu uz to reģistrējās prāvs studentu skaits.

Leslijs Vaits bija īsts zinātnieks. Viņš neslēpa, ka kulturoloģijas jēdzienu un tā skaidrojumu pārņēma no Vilhelma Ostvalda. Pat vairāk. Leslijs Vaits Kembridžas universitātes žurnālā „Antiquity” publicēja speciāli Ostvaldam veltītu rakstu „Wilhelm Ostwald (1853-1932): A Note on the History of Culturology”. Leslijs Vaits panāca, ka šķirklis „Cultorology” tika iekļauts vairākās pasaulē pazīstamās enciklopēdijās ar „Britannica” priekšgalā.

Vilhelma Ostvalda un Leslija Vaita sapnis bija kulturoloģijas priekšmeta ieviešana izglītībā. Tagad šis sapnis sāk piepildīties. Arī Latvijā ir ļoti pamatīgi panākumi abu izcilo vīru sapņa realizācijā. Bez pārspīlējuma var teikt – panākumi planetārā mērogā. Jau kādā no iepriekšējām etīdēm minēju par mācību priekšmeta „Kulturoloģija” ieviešanu vidusskolā. Tagad arī Latvijā gatavos kulturoloģijas skolotājus.

Taču Latvijas pirmais panākums izglītībā bija Latvijas kultūras vēstures skolotāju sagatavošanas studiju koncepcijas un programmas izstrādāšana 1988.-1989.gadā. Tas notika padomju laikā. Padomju Savienībā negatavoja kultūras vēstures skolotājus. Tātad nebija nekāds metodoloģiskais pieturas punkts. Turklāt tolaik Rietumu civilizācijā kultūras vēstures skolotājus negatavoja nevienā valstī. Tāpēc vispirms nācās izstrādāt oriģinālu kultūras vēstures skolotāju sagatavošanas koncepciju un tikai pēc tam sastādīt studiju programmu. Tas tika sekmīgi veikts, no ārzemju kompetentiem kolēģiem nesaņemot nekādas būtiskas iebildes. 

Novērtē šo rakstu: