Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kultūras vismodernākā definīcija ir ļoti lakoniska un  viegli paturama atmiņā. Tas, pirmkārt. Otrkārt, kultūras vismodernākā definīcija ir loģiski ļoti skaidra un pamatota. Tā faktiski nevar sagādāt nekādu intelektuālo pārslodzi un intelektuālo pretestību, jo ir pašsaprotama un uzskatāmi dabiska jebkuram veselajam saprātam.

Kā parasti var izmantot divas definīcijas. Viena definīcija ir domāta ikdienišķajām vajadzībām un kultūras populāram izskaidrojumam. To var dēvēt par kultūras populāro definīciju.
Otra definīcija ir domāta zinātniskajām vajadzībām un kultūras izskaidrojumam zinātniskajā terminoloģijā. To var dēvēt par kultūras zinātnisko definīciju.
Kultūras populārā definīcija ir šāda: kultūra ir tas viss, kas atrodas starp cilvēku un dabu. Respektīvi, mūsdienās ir nostiprinājies viedoklis, ka kultūrā ietilpst tas viss, kas ir cilvēka radīts un atrodas starp cilvēku un dabu. Cilvēka dzīves vide ir ne tikai daba, bet arī kultūra. Kultūra ir “otrā daba”  – cilvēka radītā daba, bez kuras nav iespējama cilvēka pastāvēšana.
Kultūras populāro definīciju māca Latvijas vidusskolās mācību priekšmetā „Kulturoloģija”. Ne visās zemes ir tāds mācību priekšmets un ne visās zemēs māca kultūras vismodernāko definīciju. Ministrijas atbildīgā darbiniece Dr.Spodra Austruma kautrīgi izvairās veikt mūsu pieejas (lielā mērā pateicoties viņas iniciatīvai un organizatoriskajai neatlaidībai) salīdzinošu analīzi ar citām zemēm. Ja tāda analīze tiktu veikta, tad var slavējoši atklāties mūsu pārākums modernajā attieksmē pret kultūru.
Speciālajā literatūrā ir sastopama šāda kultūras zinātniskā definīcija: kultūra ir cilvēciskās darbības, uzvedības un komunikācijas superbioloģisko programmu sistēma un tās realizācijas rezultāti, kas nodrošina sociālās dzīves pastāvēšanu un pilnveidošanos. Kultūras zinātniskā definīcija ir lasāma 2003.gadā izdotajā grāmatā „Ievads kulturoloģijā. Kultūras teorija un kultūras vēsture”.
Darbības, uzvedības un komunikācijas superbioloģiskās (t.i., pāri dabai stāvošās) programmas un to realizācijas rezultāti izpaužas zināšanu, normu, iemaņu, ideālu, paraugu, ideju, hipotēžu, ticējumu, mērķu, vērtību, cilvēku sagatavotās visdažādākās produkcijas formā un kopumā veido vēsturiski uzkrātu sociālo pieredzi un artefaktus (cilvēka darinājumus). Kultūra izpaužas sociālās dzīves visās jomās, un nav tāda sociālās dzīves fenomena, kas nebūtu saistīts ar kultūru.
Par ko liecina kultūras vismodernākā definīcija? Tā liecina par radikāli jaunu pieeju kultūrai. Radikāli jaunā pieeja izpaužas divos aspektos.
Vispirms liecina par kultūras jēdziena satura paplašināšanos. Kultūrā tiek iekļauts viss materiāls, kas ir saistīts ar cilvēka darbību, uzvedību un komunikāciju. Tādējādi kultūras saturs ir maksimalizēts līdz galējai robežai, jo kultūrā faktiski ietilpst viss – gan tā dēvētā garīgā kultūra, gan tā dēvētā materiālā kultūra. Ap cilvēku ir tikai divas sfēras – daba un kultūra. Ap cilvēku nav kaut kāda trešā, ceturtā sfēra.
Tāpat liecina par kultūras autoritātes paplašināšanos, no kultūras viedokļa izskaidrojot un vērtējot dzīves visas parādības. Tātad liecina par kultūras determinisma (cēloniskās nosacītības) klātbūtni. Kultūras determinisma koncepcija tika izstrādāta 2006.gadā, un par to ir stāstīts grāmatā „Spīdolas telpa”.
Vienā no iepriekšējām etīdēm citēju šādu izteikumu: „Dažādu vēsturisku procesu dēļ latviešiem nav izdevies izveidot pašiem savu valsti līdz 1918. gada 18. novembrim, un šis faktors ir ietekmējis kultūru, jo sevi nekā citādi latvieši nav varējuši izteikt kā vien caur kultūru." Šajos vārdos pareizi ir tas, ka valsts neizveidošana (vai izveidošana) ietekmē kultūru.
Savas valsts pastāvēšana dziļi atsaucas uz tautas pašapziņu,  ietekmē mākslas un literatūras tematiku un tematikas idejisko orientāciju. Ja nav savas valsts, tad tautas kultūrā nepastāv daudzi segmenti. Piemēram, heraldika, naudas sistēma, politiskās varas institūti utt. Sava valsts ir tautas kultūras morālā un intelektuālā brieduma spogulis. Ne velti mēdz uzskatīt, ka savas valsts izveidošana ir katras tautas kultūras lielākais pārbaudījums. Kas attiecas uz latviešu tautu, tad tagad ir nepārprotami redzams, ka šis pārbaudījums nav sekmīgi izturēts un saņemta ir negatīva atzīme.
Taču citētajos vārdos ļoti aplami ir tas, ka valsts neizveidošanas rezultātā „nekā citādi latvieši nav varējuši izteikt sevi kā vien caur kultūru”. Jāņem ir vērā, lūk, kas.
Cilvēks bez kultūras neeksistē. Cilvēks neeksistē bez dabas – gaisa, ūdens, gaismas, dabas pārtikas produktiem. Cilvēks neeksistē arī bez „otrās dabas” – kultūras. Kultūra ir katra cilvēka (tautas) esamības obligāts atribūts. Kultūras vide pastāv vienmēr neatkarīgi no tā, vai dzīvojam savā valstī vai dzīvojam svešā valstī.
Neapšaubāmi, dotajā citātā runa ir par garīgo kultūru. Citāta autors (reāli – kultūras ministre) gribēja teikt, ka latviešiem, dzīvojot bez savas valsts, nekas cits neatlika, kā vienīgi dziedāt un dancot. Latvieši varēja sevi apliecināt vienīgi garīgajā kultūrā.
Tā nedrīkst teikt. Tas skan naivi un smieklīgi. Latvieši pirms 1918.gada 18.novembra sevi apliecināja ne tikai garīgajā jomā, bet arī materiālajā jomā. Latviešu kultūra pastāvēja vienmēr un arī pastāvēs vienmēr, kamēr pastāvēs latviešu tauta neatkarīgi no tā, vai tai ir jeb nav sava valsts.
Vienā iepriekšējā etīdē bija runa par „kultūras” vietu Nacionālās attīstības plānā (NAP 2020). Plānā ir teikts, ka "uzņēmējdarbības attīstība ikvienā apdzīvotā vietā ir priekšnoteikums teritorijas ilgtspējīgai izaugsmei", tāpēc "lielākā daļa resursu jānovirza ekonomiskās aktivitātes stimulēšanai [..] un vienlaikus atjaunojot novadu kultūrvēsturisko mantojumu, aktivizējot kultūras dzīvi, var izveidoties kvalitatīva dzīves telpa, uzņēmējdarbībai pievilcīga vide un tūrisma attīstība." 
Arī šajā citātā ar jēdzienu „kultūra” ir domāta tikai garīgā kultūra. NAP 2020 plānotā „kultūras dzīves” aktivizēšana novados nozīmē pašdarbības kolektīvu, tautas daiļamatniecības pulciņu, bibliotēku darbību. Tāda pieeja atgādina marksistu viedokli, ka „kultūra” ir vienota ar politekonomiju. Taču „kultūra” var eksistēt neatkarīgi no politekonomijas. Jebkurā gadījumā „kultūra” ir cilvēka dzīves galvenā sastāvdaļa.
Kādas jaunas politiskās partijas mājas lapā var sastapties ar šādu kultūras izpratni: „Pētījumi pierāda, ka investīcijas kultūras sfērā spēj radīt sabiedrības ekonomisku uzplaukumu. Kultūras un mākslas procesi aktivizē sabiedrības radošo domāšanu, respektīvi - paaugstina darbaspēka efektivitāti. Kultūras un radošie procesi iekustina mūsu smadzeņu labo puslodi, kura diemžēl tika atstāta ierūsēšanai līdz ar skolas gaitu uzsākšanu, kur par attīstīšanas vērtu tika un joprojām tiek uzskatīta kreisā smadzeņu puslode, kas atbild par loģiku, valodu, informācijas uzkrāšanu, abstrakto domāšanu, secīgumu laikā."
Šī citāta autors ar neslēptu entuziasmu noteikti vēlas akcentēt garīgās kultūras lomu un nepieciešamību atbalstīt garīgo kultūru. Taču viņa pieeja ir dīvaina. Viņš ir izvēlējies nesaprotamu dalījumu „kultūras un mākslas procesi”, „kultūras un radošie procesi”.
Labi ir zināms, ka „mākslas procesi” un „radošie procesi” ietilpst garīgajā kultūrā. Tāpēc nav saprotama citāta autora vēlēšanās mums stāstīt par „kultūru” + „mākslas procesi” un „kultūru” + „radošie procesi”. Pat grūti ir izskaidrot tāda dalījuma iemeslu. Acīmredzot, cilvēkam ne visai ir skaidrs, kas ir garīgā kultūra, ja no tās viņš atšķeļ „mākslas procesus” un „radošos procesus”. Iespējams, cilvēkam nav īsti skaidrs, ka mākslas process un radošais process principā var būt viens un tas pats. Māksla neeksistē bez radošā procesa. Tiesa, radošā procesa rezultāts var būt ne tikai māksla, bet arī zinātne, kas tāpat kā māksla nav iespējama bez radošā procesa.
Kultūras vismodernākā izpratne, kā jau minēju, nevar sagādāt intelektuālo pārslodzi un intelektuālo pretestību. Kultūras populārā definīcija intelektuāli ir pa spēkam  katram cilvēkam. Vienīgais, ko no katra cilvēka tagad pieprasa kultūras populārā definīcija, ir nepieciešamība būt ļoti uzmanīgam kultūras jēdziena lietojumā. Izvēloties lietot jēdzienu „kultūra”, katram cilvēkam tagad ir jābūt ļoti uzmanīgam. Nepieciešamība būt ļoti uzmanīgam liecina par nepieciešamību lietot pareizos epitetus - apzīmētājus.
Kultūra ir ļoti daudzveidīga. Kultūras daudzveidīgo materiālu arī turpmāk nāksies aplūkot diferencēti. Savukārt diferenciāciju var palīdzēt realizēt epiteti, tos lietojot kopā ar jēdzienu „kultūra”.
Kopā ar jēdzienu „kultūra” divus populārākos epitetus jau lietojām šajā tekstā: garīgā kultūra un materiālā kultūra. Tos izmanto kultūras diferenciācijā jau sen. Noteikti izmantos arī turpmāk. Jau sen izmanto arī citus epitetus (apzīmētājus): sadzīves kultūra, politiskā kultūra, parlamentārā kultūra, komunikācijas kultūra, reliģiskā kultūra, zinātniskā kultūra, morālā kultūra, izglītības kultūra, ražošanas kultūra, apkalpošanas kultūra, sporta kultūra, tiesiskā kultūra, audzināšanas kultūra, ēšanas kultūra, braukšanas kultūra, iepirkšanās kultūra, etnogrāfiskā kultūra, lasīšanas kultūra, domāšanas kultūra, valodas kultūra.
Vislielākā piesardzība ir vajadzīga, lietojot kultūras jēdzienu bez epiteta (apzīmētāja). Saskaņā ar kultūras vismodernāko definīciju tas nozīmē, ka runa ir par visu kultūru kopumā. Tātad runa ir par visu „otro dabu”.
Piemēram, vārdi „latviešu kultūra” liecina gan par latviešu mākslu un literatūru, valodu un mentalitāti, zinātni un reliģiju, folkloru un etnogrāfiju, vēsturi un arheoloģiju, idejām, tēzēm, koncepcijām, teorijām, metodoloģijām, stratēģijām, sacerējumiem, diktātiem, referātiem, disertācijām, monogrāfijām, paražām, uzskatiem, ticējumiem, tradīcijām, normām, vērtībām, mānijām, fobijām, stereotipiem, gan par ekonomisko un politisko darbību, firmām un bankām, partijām un biedrībām, uzvedību veļas mazgātavā, pirtī, restorānā, baznīcā, uz ielas, kā arī izgatavotajiem pārtikas produktiem, krekliem, naktskrekliem, krēsliem, galdiem, cepurēm, kleitām, lūpu krāsošanu, manikīru, komunikāciju Saeimā, ministrijā, tramvajā, skolā, universitātē, iepirkšanās un izklaides, atpūtas un sportošanas tradīcijām, alus un degvīna izgatavošanas un lietošanas paņēmieniem, attieksmi pret bērniem, veciem cilvēkiem, invalīdiem, policistu un slepenpolicistu formas tērpu, rektoru un prezidentu amata ķēdēm un cepurēm, naudu un pastmarkām, Interneta portāliem un komentāriem, mediju izdevumiem, TV kanāliem, autoceļiem un veloceliņiem, jūras un dzelzceļa satiksmi utt.
Lietojot kultūras jēdzienu bez epiteta (apzīmētāja), aktuāla kļūst intuīcijas loma – intelektuālā apjausma. Intuīcijas loma kultūras uztverē vienmēr saglabāsies. Katrā kultūrā ir tādi slāņi, kas neiemiesojās noteiktā materiālajā noformējumā, zinātniskajā, mākslinieciskajā, estētiskajā, reliģiskajā saturā, bet ir būtiska, taču grūti uztverama substance.
Piemēram, tas attiecas uz garīgo kultūru un tādu tās sastāvdaļu kā idejas. Protams, mēs lieliski zinām, ka mūsu darbības, uzvedības un komunikācijas sākums ir ideja. Bez idejas nekas nenotiek. Taču ideja ir grūti uztverama substance. Idejai nav materiālais noformējums. Ideju kopskaits kultūrā nav nosakāms. Mēs varam saskaitīt kultūras priekšmetiskos artefaktus. Taču kultūras garīgos artefaktus mēs nevaram saskaitīt.
Tiesa, Rainis savā laikā gribēja uz papīra pierakstīt visas savas idejas. Viņš gribēja saskaitīt, cik idejas viņš „ražo” stundā, dienā, nedēļā, mēnesī. Ideju skaits liecinātu par viņa garīgo produktivitāti. Protams, ideju skaitīšanas ideja netika realizēta un kļuva kārtējā Raiņa amizantā ideja. Kļuva tāda pati ideja kā „rakstīt runču stāstu no mūsu katra runča” vai ideja gatavot „zoles, pieliekamas pie kurpēm, kā galošas, var arī ar naglām” un stādīt „Bibliotēku dārzus”.
Vislielākais mūsdienu izzinātājdarbības sasniegums neapšaubāmi ir kultūras jēdziena lietojums bez epitetiem. Tas paver pilnīgi jaunu skatījumu uz cilvēku un viņa dzīvi. Šis skatījums nav intelektuāli viegls, taču ar tā palīdzību mūsu dzīves kopaina iegūst jaunu vērtību un jaunas perspektīvas.

Kā parasti var izmantot divas definīcijas. Viena definīcija ir domāta ikdienišķajām vajadzībām un kultūras populāram izskaidrojumam. To var dēvēt par kultūras populāro definīciju.

Otra definīcija ir domāta zinātniskajām vajadzībām un kultūras izskaidrojumam zinātniskajā terminoloģijā. To var dēvēt par kultūras zinātnisko definīciju.

Kultūras populārā definīcija ir šāda: kultūra ir tas viss, kas atrodas starp cilvēku un dabu. Respektīvi, mūsdienās ir nostiprinājies viedoklis, ka kultūrā ietilpst tas viss, kas ir cilvēka radīts un atrodas starp cilvēku un dabu. Cilvēka dzīves vide ir ne tikai daba, bet arī kultūra. Kultūra ir “otrā daba”  – cilvēka radītā daba, bez kuras nav iespējama cilvēka pastāvēšana.

Kultūras populāro definīciju māca Latvijas vidusskolās mācību priekšmetā „Kulturoloģija”. Ne visās zemes ir tāds mācību priekšmets un ne visās zemēs māca kultūras vismodernāko definīciju. Ministrijas atbildīgā darbiniece Dr.Spodra Austruma kautrīgi izvairās veikt mūsu pieejas (lielā mērā pateicoties viņas iniciatīvai un organizatoriskajai neatlaidībai) salīdzinošu analīzi ar citām zemēm. Ja tāda analīze tiktu veikta, tad var slavējoši atklāties mūsu pārākums modernajā attieksmē pret kultūru.

Speciālajā literatūrā ir sastopama šāda kultūras zinātniskā definīcija: kultūra ir cilvēciskās darbības, uzvedības un komunikācijas superbioloģisko programmu sistēma un tās realizācijas rezultāti, kas nodrošina sociālās dzīves pastāvēšanu un pilnveidošanos. Kultūras zinātniskā definīcija ir lasāma 2003.gadā izdotajā grāmatā „Ievads kulturoloģijā. Kultūras teorija un kultūras vēsture”.

Darbības, uzvedības un komunikācijas superbioloģiskās (t.i., pāri dabai stāvošās) programmas un to realizācijas rezultāti izpaužas zināšanu, normu, iemaņu, ideālu, paraugu, ideju, hipotēžu, ticējumu, mērķu, vērtību, cilvēku sagatavotās visdažādākās produkcijas formā un kopumā veido vēsturiski uzkrātu sociālo pieredzi un artefaktus (cilvēka darinājumus). Kultūra izpaužas sociālās dzīves visās jomās, un nav tāda sociālās dzīves fenomena, kas nebūtu saistīts ar kultūru.

Par ko liecina kultūras vismodernākā definīcija? Tā liecina par radikāli jaunu pieeju kultūrai. Radikāli jaunā pieeja izpaužas divos aspektos.

Vispirms liecina par kultūras jēdziena satura paplašināšanos. Kultūrā tiek iekļauts viss materiāls, kas ir saistīts ar cilvēka darbību, uzvedību un komunikāciju. Tādējādi kultūras saturs ir maksimalizēts līdz galējai robežai, jo kultūrā faktiski ietilpst viss – gan tā dēvētā garīgā kultūra, gan tā dēvētā materiālā kultūra. Ap cilvēku ir tikai divas sfēras – daba un kultūra. Ap cilvēku nav kaut kāda trešā, ceturtā sfēra.

Tāpat liecina par kultūras autoritātes paplašināšanos, no kultūras viedokļa izskaidrojot un vērtējot dzīves visas parādības. Tātad liecina par kultūras determinisma (cēloniskās nosacītības) klātbūtni. Kultūras determinisma koncepcija tika izstrādāta 2006.gadā, un par to ir stāstīts grāmatā „Spīdolas telpa”.

Vienā no iepriekšējām etīdēm citēju šādu izteikumu: „Dažādu vēsturisku procesu dēļ latviešiem nav izdevies izveidot pašiem savu valsti līdz 1918. gada 18. novembrim, un šis faktors ir ietekmējis kultūru, jo sevi nekā citādi latvieši nav varējuši izteikt kā vien caur kultūru." Šajos vārdos pareizi ir tas, ka valsts neizveidošana (vai izveidošana) ietekmē kultūru.

Savas valsts pastāvēšana dziļi atsaucas uz tautas pašapziņu,  ietekmē mākslas un literatūras tematiku un tematikas idejisko orientāciju. Ja nav savas valsts, tad tautas kultūrā nepastāv daudzi segmenti. Piemēram, heraldika, naudas sistēma, politiskās varas institūti utt. Sava valsts ir tautas kultūras morālā un intelektuālā brieduma spogulis. Ne velti mēdz uzskatīt, ka savas valsts izveidošana ir katras tautas kultūras lielākais pārbaudījums. Kas attiecas uz latviešu tautu, tad tagad ir nepārprotami redzams, ka šis pārbaudījums nav sekmīgi izturēts un saņemta ir negatīva atzīme.

Taču citētajos vārdos ļoti aplami ir tas, ka valsts neizveidošanas rezultātā „nekā citādi latvieši nav varējuši izteikt sevi kā vien caur kultūru”. Jāņem ir vērā, lūk, kas.

Cilvēks bez kultūras neeksistē. Cilvēks neeksistē bez dabas – gaisa, ūdens, gaismas, dabas pārtikas produktiem. Cilvēks neeksistē arī bez „otrās dabas” – kultūras. Kultūra ir katra cilvēka (tautas) esamības obligāts atribūts. Kultūras vide pastāv vienmēr neatkarīgi no tā, vai dzīvojam savā valstī vai dzīvojam svešā valstī.

Neapšaubāmi, dotajā citātā runa ir par garīgo kultūru. Citāta autors (reāli – kultūras ministre) gribēja teikt, ka latviešiem, dzīvojot bez savas valsts, nekas cits neatlika, kā vienīgi dziedāt un dancot. Latvieši varēja sevi apliecināt vienīgi garīgajā kultūrā.

Tā nedrīkst teikt. Tas skan naivi un smieklīgi. Latvieši pirms 1918.gada 18.novembra sevi apliecināja ne tikai garīgajā jomā, bet arī materiālajā jomā. Latviešu kultūra pastāvēja vienmēr un arī pastāvēs vienmēr, kamēr pastāvēs latviešu tauta neatkarīgi no tā, vai tai ir jeb nav sava valsts.

Vienā iepriekšējā etīdē bija runa par „kultūras” vietu Nacionālās attīstības plānā (NAP 2020). Plānā ir teikts, ka "uzņēmējdarbības attīstība ikvienā apdzīvotā vietā ir priekšnoteikums teritorijas ilgtspējīgai izaugsmei", tāpēc "lielākā daļa resursu jānovirza ekonomiskās aktivitātes stimulēšanai [..] un vienlaikus atjaunojot novadu kultūrvēsturisko mantojumu, aktivizējot kultūras dzīvi, var izveidoties kvalitatīva dzīves telpa, uzņēmējdarbībai pievilcīga vide un tūrisma attīstība." 

Arī šajā citātā ar jēdzienu „kultūra” ir domāta tikai garīgā kultūra. NAP 2020 plānotā „kultūras dzīves” aktivizēšana novados nozīmē pašdarbības kolektīvu, tautas daiļamatniecības pulciņu, bibliotēku darbību. Tāda pieeja atgādina marksistu viedokli, ka „kultūra” ir vienota ar politekonomiju. Taču „kultūra” var eksistēt neatkarīgi no politekonomijas. Jebkurā gadījumā „kultūra” ir cilvēka dzīves galvenā sastāvdaļa.

Kādas jaunas politiskās partijas mājas lapā var sastapties ar šādu kultūras izpratni: „Pētījumi pierāda, ka investīcijas kultūras sfērā spēj radīt sabiedrības ekonomisku uzplaukumu. Kultūras un mākslas procesi aktivizē sabiedrības radošo domāšanu, respektīvi - paaugstina darbaspēka efektivitāti. Kultūras un radošie procesi iekustina mūsu smadzeņu labo puslodi, kura diemžēl tika atstāta ierūsēšanai līdz ar skolas gaitu uzsākšanu, kur par attīstīšanas vērtu tika un joprojām tiek uzskatīta kreisā smadzeņu puslode, kas atbild par loģiku, valodu, informācijas uzkrāšanu, abstrakto domāšanu, secīgumu laikā."

Šī citāta autors ar neslēptu entuziasmu noteikti vēlas akcentēt garīgās kultūras lomu un nepieciešamību atbalstīt garīgo kultūru. Taču viņa pieeja ir dīvaina. Viņš ir izvēlējies nesaprotamu dalījumu „kultūras un mākslas procesi”, „kultūras un radošie procesi”.

Labi ir zināms, ka „mākslas procesi” un „radošie procesi” ietilpst garīgajā kultūrā. Tāpēc nav saprotama citāta autora vēlēšanās mums stāstīt par „kultūru” + „mākslas procesi” un „kultūru” + „radošie procesi”. Pat grūti ir izskaidrot tāda dalījuma iemeslu. Acīmredzot, cilvēkam ne visai ir skaidrs, kas ir garīgā kultūra, ja no tās viņš atšķeļ „mākslas procesus” un „radošos procesus”. Iespējams, cilvēkam nav īsti skaidrs, ka mākslas process un radošais process principā var būt viens un tas pats. Māksla neeksistē bez radošā procesa. Tiesa, radošā procesa rezultāts var būt ne tikai māksla, bet arī zinātne, kas tāpat kā māksla nav iespējama bez radošā procesa.

Kultūras vismodernākā izpratne, kā jau minēju, nevar sagādāt intelektuālo pārslodzi un intelektuālo pretestību. Kultūras populārā definīcija intelektuāli ir pa spēkam  katram cilvēkam. Vienīgais, ko no katra cilvēka tagad pieprasa kultūras populārā definīcija, ir nepieciešamība būt ļoti uzmanīgam kultūras jēdziena lietojumā. Izvēloties lietot jēdzienu „kultūra”, katram cilvēkam tagad ir jābūt ļoti uzmanīgam. Nepieciešamība būt ļoti uzmanīgam liecina par nepieciešamību lietot pareizos epitetus - apzīmētājus.

Kultūra ir ļoti daudzveidīga. Kultūras daudzveidīgo materiālu arī turpmāk nāksies aplūkot diferencēti. Savukārt diferenciāciju var palīdzēt realizēt epiteti, tos lietojot kopā ar jēdzienu „kultūra”.

Kopā ar jēdzienu „kultūra” divus populārākos epitetus jau lietojām šajā tekstā: garīgā kultūra un materiālā kultūra. Tos izmanto kultūras diferenciācijā jau sen. Noteikti izmantos arī turpmāk. Jau sen izmanto arī citus epitetus (apzīmētājus): sadzīves kultūra, politiskā kultūra, parlamentārā kultūra, komunikācijas kultūra, reliģiskā kultūra, zinātniskā kultūra, morālā kultūra, izglītības kultūra, ražošanas kultūra, apkalpošanas kultūra, sporta kultūra, tiesiskā kultūra, audzināšanas kultūra, ēšanas kultūra, braukšanas kultūra, iepirkšanās kultūra, etnogrāfiskā kultūra, lasīšanas kultūra, domāšanas kultūra, valodas kultūra.

Vislielākā piesardzība ir vajadzīga, lietojot kultūras jēdzienu bez epiteta (apzīmētāja). Saskaņā ar kultūras vismodernāko definīciju tas nozīmē, ka runa ir par visu kultūru kopumā. Tātad runa ir par visu „otro dabu”.

Piemēram, vārdi „latviešu kultūra” liecina gan par latviešu mākslu un literatūru, valodu un mentalitāti, zinātni un reliģiju, folkloru un etnogrāfiju, vēsturi un arheoloģiju, idejām, tēzēm, koncepcijām, teorijām, metodoloģijām, stratēģijām, sacerējumiem, diktātiem, referātiem, disertācijām, monogrāfijām, paražām, uzskatiem, ticējumiem, tradīcijām, normām, vērtībām, mānijām, fobijām, stereotipiem, gan par ekonomisko un politisko darbību, firmām un bankām, partijām un biedrībām, uzvedību veļas mazgātavā, pirtī, restorānā, baznīcā, uz ielas, kā arī izgatavotajiem pārtikas produktiem, krekliem, naktskrekliem, krēsliem, galdiem, cepurēm, kleitām, lūpu krāsošanu, manikīru, komunikāciju Saeimā, ministrijā, tramvajā, skolā, universitātē, iepirkšanās un izklaides, atpūtas un sportošanas tradīcijām, alus un degvīna izgatavošanas un lietošanas paņēmieniem, attieksmi pret bērniem, veciem cilvēkiem, invalīdiem, policistu un slepenpolicistu formas tērpu, rektoru un prezidentu amata ķēdēm un cepurēm, naudu un pastmarkām, Interneta portāliem un komentāriem, mediju izdevumiem, TV kanāliem, autoceļiem un veloceliņiem, jūras un dzelzceļa satiksmi utt.

Lietojot kultūras jēdzienu bez epiteta (apzīmētāja), aktuāla kļūst intuīcijas loma – intelektuālā apjausma. Intuīcijas loma kultūras uztverē vienmēr saglabāsies. Katrā kultūrā ir tādi slāņi, kas neiemiesojās noteiktā materiālajā noformējumā, zinātniskajā, mākslinieciskajā, estētiskajā, reliģiskajā saturā, bet ir būtiska, taču grūti uztverama substance.

Piemēram, tas attiecas uz garīgo kultūru un tādu tās sastāvdaļu kā idejas. Protams, mēs lieliski zinām, ka mūsu darbības, uzvedības un komunikācijas sākums ir ideja. Bez idejas nekas nenotiek. Taču ideja ir grūti uztverama substance. Idejai nav materiālais noformējums. Ideju kopskaits kultūrā nav nosakāms. Mēs varam saskaitīt kultūras priekšmetiskos artefaktus. Taču kultūras garīgos artefaktus mēs nevaram saskaitīt.

Tiesa, Rainis savā laikā gribēja uz papīra pierakstīt visas savas idejas. Viņš gribēja saskaitīt, cik idejas viņš „ražo” stundā, dienā, nedēļā, mēnesī. Ideju skaits liecinātu par viņa garīgo produktivitāti. Protams, ideju skaitīšanas ideja netika realizēta un kļuva kārtējā Raiņa amizantā ideja. Kļuva tāda pati ideja kā „rakstīt runču stāstu no mūsu katra runča” vai ideja gatavot „zoles, pieliekamas pie kurpēm, kā galošas, var arī ar naglām” un stādīt „Bibliotēku dārzus”.

Vislielākais mūsdienu izzinātājdarbības sasniegums neapšaubāmi ir kultūras jēdziena lietojums bez epitetiem. Tas paver pilnīgi jaunu skatījumu uz cilvēku un viņa dzīvi. Šis skatījums nav intelektuāli viegls, taču ar tā palīdzību mūsu dzīves kopaina iegūst jaunu vērtību un jaunas perspektīvas.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

Foto2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji, un vēstule pamatā ir vēlēšanās dot savu artavu LU pseidorektora Muižnieka mahināciju aizstāvēšanā. Taču reizē vēstule raksturo akadēmiskās sabiedrības drausmīgo stāvokli.
Lasīt visu...

12

Nacionālās apvienības vēstule premjeram par Sabiedrības integrācijas fonda darbības turpināšanas lietderību

FotoNacionālās apvienības “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (turpmāk – VL-TB/LNNK) frakcija jau vairākus gadus ar bažām vēro Sabiedrības integrācijas fonda (turpmāk – SIF) darbību. Neizpratni par SIF kritērijiem nevalstisko organizāciju pieteikto projektu izvērtējumam nereti pauž arī pašas NVO – piemēram, Gruzijas latviešu biedrība detalizēti pamatotā lūgumā izvērtēt SIF rīcību.
Lasīt visu...

21

Akadēmiskā sabiedrība premjeram: atbalstot tiesiskās reformas, aicinām neiejaukties Latvijas Universitātē

FotoLatvijas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, atbalstot Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita izvirzīto stratēģisko mērķi – Latvijas augstskolu starptautiskās konkurētspējas stiprināšanu, nodrošinot Latvijas studentiem iespēju studēt augstākā līmenī pašu mājās, pievienojas viedoklim, ka ir nepieciešams izveidot jaunu sistēmu un likumu par augstskolu darbību. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

FotoAtsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas projekti rodas bez akumulācijas – attiecīgā jaunā fenomena elementu pakāpeniskas uzkrāšanās, savākšanās. 
Lasīt visu...

6

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

FotoŠādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts. Aizliegts arī rakstīt par viņu okupācijas laika "varoņdarbiem". Ne internetā, ne masu medijos nav iespējams atrast neko par viņu līdzdalību cilvēku vajāšanās. Un ne jau tāpēc, ka viņi tajās nepiedalījās. Viņi piedalījās - tikai visu kategoriski noliedz, un masu mediji paklausīgi klusē.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

Pēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav...

Foto

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

Rīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē...

Foto

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

Pēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri...

Foto

Apspriežamie jautājumi

Biju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu...

Foto

Preventīvais uzbrukums

Pēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras...

Foto

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir...

Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...