Esmu saodis gaisā jaunās vēsmas un esmu gatavs tām sekot!

Pirmkārt, ASV administrācija formulē savas ārpolitikas pamatnostādnes. Skaidrs ir tas, ka tās būs balstītas uz savu interešu īstenošanu. Skaidrs, ka ir ideoloģiskas pretišķības. Lai saglabātu transatlantisko saikni, Eiropai jāspēj sevi pozicionēt kā spēcīgu partneri, kam ir ko piedāvāt ASV, kas spēj pretoties Krievijai un ļaunuma asij.

Otrkārt, ne visos jautājumos ASV un Eiropas viedokļi sakritīs, tas netraucē meklēt kopējo, mazināt atšķirīgo.

Treškārt, sarunas par noregulējumu Ukrainā tikai sākas. ASV interesējas par sabiedroto viedokli, šobrīd formulē savu stratēģiju. Būtiski, lai visas sarunas notiek ar Ukrainas dalību, ar Eiropas līdzdalību. Taču tam nepieciešams spēcīga Eiropa ar skaidru atbalsta plānu Ukrainai.

Ceturtkārt, NATO samitā Hāgā lēmumam par aizsardzības izdevumiem jābūt minimums 3-3.5% no IKP, Austrumu flanga valstīm 4-5% no IKP. Tas ir nepieciešams, lai izpildītu NATO spēku attīstības mērķus, ne tikai politikas vārdā. Tas iet ciešā sazobē ar industrijas mobilizāciju, jo ar naudu nepietiek, mums vajag ieročus, bruņojumu un munīciju tagad. Šodien! Šajā ziņā nepelnīti paslīdējis garām Eiropas komisijas prezidentes paziņojums, ka aizsardzības izdevumi netiks (ar zināmiem nosacījumiem) iekļauti ES budžeta deficīta griestos.

Piektkārt, gan incidenti Baltijas jūrā, gan migrācijas spiediens uz mūsu robežām ir nostiprinājis Baltijas, Ziemeļvalstu un Polijas sadarbību un koordināciju. Ar Lielbritānijas dalību pastāv Apvienotie reaģēšanas spēki. Kopīgi būs jālemj un jāīsteno Austrumu robežas militārā stiprināšana un citi pasākumi. Šis sadarbības mehānisms un spēki palīdzēs cīnīties par atbilstošiem lēmumiem NATO un ES, arī ātri reaģēt krīzes laikā.

Sestkārt, Ukrainas miera sarunas nav prognozējamas. Mūsu pamatprincipi paliek nemainīgi: stipra un neatkarīga Ukraina, atbalsts tai, Krievijas maksimāla ierobežošana, spēcīga Eiropa, transatlantiskā sadarbība. Mēs saprotam, ka Krievija mēģinās panākt NATO spēku atvilkšanu “1997.gada robežās” Tas ir tas, pret ko jācīnās un nedrīkst pieļaut.

Visbeidzot, par Latviju. Mēs esam daudz darījuši savas drošības stiprināšanā, nenovērtēsim sevi par zemu. Tomēr nepamet sajūta, ka joprojām nespējam mobilizēties un saprast stāvokļa nopietnību- valsts drošība un aizsardzība nav kaut kas virtuāls un attālināts. Par to jārūpējas visiem šodien, atliekot sīkus kašķus un lietas. Mums jāmobilizējas.

Aizsardzības izdevumi, sabiedrības uzticība varai, Zemessardzes palielināšana, aizsardzības industrijas attīstība, civilā aizsardzība, tie ir tikai daži jautājumi, kas ir dienas kārtībā. Mēs varam tos atrisināt, bet jāsaņemas. Stiprām un pārliecinātām valstīm neuzbrūk, pat ja tās nav lielas. Mums joprojām ir visu sabiedroto, ieskaitot ASV, atbalsts, mūsu darbus novērtē. Vienlaikus ar pagātnes sasniegumiem nepietiek. Latvijas diplomātijai jābūt ašai un enerģiskai. Latvijas aizsardzībai jābūt stiprai. Latvijas sabiedrībai jābūt noturīgai. Latvijas valdībai jābūt gudrai.

Minhenes konference bija laba ar to, ka skaidri redzam, ka pasaule mainās. Laiks mums ir, iespējas arī. Es dodos prom no Minhenes ne kā optimists vai pesimists, drīzāk kā reālists. Tuvākajā laika būs daudz ziņu, paziņojumu un informācijas. Būs mēģinājumi mūs iebiedēt un iedragāt mūsu pārliecību. Šajā info troksnī svarīgi ir atšķirt drazu no būtiskā. Esmu pārliecināts, ka mēs tiksim pāri arī šim laikam. Mūsu prieksteči neatkarību izcīnīja, mūsu uzdevums to nosargāt, vispirms jau ar prātu un gribu, ja nepieciešams ar ieročiem. Gatavosimies visiem scenārijiem, lai izvairītos no sliktākā. Mums ir pārliecība spēks un labi draugi, un sabiedrotie!

Novērtē šo rakstu: