Eseja par duālismu un līdzsvaru

Attieksmes paušanai, iespējams, ir daudz lielāka nozīme, nekā mēs to spējam iedomāties. Materiālā pasaule atspoguļo jebkuru tajā ieguldīto enerģiju. Ja enerģija tiek ieguldīta tikai dažādu viedokļu uzklausīšanā, papļāpāšanā par tēmu, bez problēmas konkrētu risinājumu meklēšanas, ko tad mēs brīnāmies, ka pēc tam nekas nenotiek, process nav pavirzījies uz priekšu, konkrētās problēmas risinājums nav atrasts un problēma pastāvēt nav beigusi. Ja mēs vēlamies kaut ko patiešām sasniegt - tas ir JĀRADA. Jāsaņem drosme un jāizsaka apgalvojums, pirms vēl esam guvuši tam apstiprinājumu realitātē. Tikai tad varam cerēt, ka mūsu izteiktais apgalvojums patiešām piepildīsies.

Tāds nu ir tas enerģiju pārvaldīšanas mehānisms, ja tā to var nosaukt.

Bet atgriezīsimies pie dualitātes.

Klasiskajā filozofijā duālisms tiek raksturots kā attiecības starp prātu un matēriju. Filozofiska mācība, kas atzīst matēriju un apziņu par divām patstāvīgām, neatkarīgām substancēm. Apziņa jeb doma vienmēr ir primārā, no domām patiesībā sastāv Visums, un matērija vienmēr būs sekundāra jebkuros apstākļos, jo matērija ir tikai... domas projekcija šajā realitātē, nekas vairāk. Tāpēc jau sāku ar jēdzienu „līdzsvars”. Ja mēs šobrīd dzīvojam tādā kā greizo spoguļu karaļvalstī, kur itin viss ir ar kājām gaisā un primārais ir nauda, materiālās vērtības un paši vien mēs to esam pieļāvuši, ja kas... tad arī – pašiem vien ir jāmeklē ceļš atpakaļ pie veselā saprāta un mūžīgajām pamatvērtībām.

Sengrieķu filozofi – Sokrāts, Platons, Aristotelis – jau sen ir izskaidrojuši pasaulei to, ka lietas jeb matērija ir otršķirīga, primāra vienmēr būs dvēsele, ideja, viss nemateriālais. Cik gan „veiksmīgi” mūsdienu pasaule ir šīs nemainīgās patiesības aizmirsusi! Vai arī vienkārši visiem labāk patīk Dekarta pļāpāšana par to, ka itin visu var apšaubīt un „patiesība” rodama tikai sarežģītu izziņas procesu rezultātā, proti, mēs to nekad nezinām un allaž esam nemitīgos tās meklējumos. Tas jau arī ir novedis mūs pie normāla līdzsvara zuduma.

Jā, pastāv gan divi ceļi uz Patiesību - zināšanas un šaubas. Zināšanas paplašina pasauli, šaubas to sašaurina. Nemitīgi uzdotie jautājumi par jebkuru tēmu tikai apstiprina šaubas un neveicina problēmu risinājumu. Dzīvojot demokrātiskā sabiedrībā jeb nemitīgās ŠAUBĀS, viedokļu dažādība nav vis veicinājusi attīstību, bet gan novedusi mūs pilnīgā strupceļā. Atkal jau no enerģiju pārvaldīšanas viedokļa raugoties, jebkura laba ideja uz karstām pēdām tiek apstrīdēta un „norakta” ar pretēju viedokli un gala rezultāts ir... absolūta nulle. Savādāk tas arī nemaz nevar būt, tāpēc - aicinu cilvēkus aizdomāties par to un, pirms vērt muti vaļā, lai kādu „aprietu”, padomāt – vai pašam ir konstruktīvs risinājums aplūkojamai problēmai - un paust tikai to, proti, šo konstruktīvo risinājumu, nevis destruktīvu gānīšanos.

Paklanīsimies arī sengrieķu filozofiem, viņi ir bijuši nesalīdzināmi gudrāki par mūsdienu cilvēci. Tiem, visatļautības jeb „demokrātijas” aizstāvjiem, silti iesaku tomēr palasīt Platona darbus, kur ir pietiekami labi pamatots, kāpēc tā saucamā „demokrātija” ir viens no valsts pārvaldes vissliktākajiem modeļiem un līdz ar to arī nevis virzošs, bet gan sabiedrību degradējošs un haosu radošs modelis.

Šoreiz par duālismu vairāk gribu runāt no ezotēriskā, nevis no filozofiskā redzes viedokļa, proti, pārstāstīt savu dvēseles pieredzi un to, kā uztveru pasauli, kādā dzīvojam šobrīd.

No ezotēriskā viedokļa duālisms ir nekas cits kā nemitīga Gaismas cīņa ar Tumsu, un labā ziņa visai cilvēcei ir tā, ka DUĀLISMA LAIKMETS BEIDZIES. Tas ir otrs iemesls, kas pamudināja mani rakstīt par šīm tēmām. Turklāt nevis vienkārši cīņa beigusies, bet gan beigusies ar Gaismas uzvaru, un pavisam drīz šīs pozitīvās pārmaiņas ceram ieraudzīt arī šajā realitātē.

Neesmu reliģiozs cilvēks tādā klasiskā izpratnē, kaut pie vienas no kristīgajām konfesijām, proti, katoļiem formāli piederu. Mana reliģija ir daba un mūzika. Jeb, citiem vārdiem, harmonija pilnīgi visās jomās, tāpēc daudz pieņemamāka par kristīgo reliģiju man šķiet mūsu senču dabā balstītā ticība. Tomēr ne brīdi savā dzīvē neesmu šaubījusies par to, ka mūsu ceļus šai pasaulē vada augstāki spēki, un, lai izprastu savus mērķus un uzdevumus šajā savā ceļā, neskatos seriālus vai netērēju laiku, lai apgūtu kaut kādas apšaubāmas kvalitātes zināšanas, kas nav nedz praksē pielietojamas, nez kādreiz nesīs kādu labumu cilvēcei.

Uzskatu, ka daudz efektīvāk ir apgūt pasaules ezotērisko pieredzi, jo tās šobrīd ir arī faktiski vienīgās zināšanas, kas patiešām izskaidro tos globālos procesus, kas notiek pasaulē un ap to. Jāpiebilst gan, ka ar šīm zināšanām ir tieši tāpat kā ar jebkurām citām dzīves laikā apgūtajām - jauniegūtās allaž samērojamas ar savu dvēseles pieredzi, un pieņemams ir tikai tas, kam var gūt apstiprinājumu personīgajā pieredzē.

Pēdējā desmitgadē īpaši duālisma negatīvās enerģijas valda arī darba kolektīvos. Par to gan netiek daudz runāts nedz skaļi, nedz publiski, jo cilvēki baidās zaudēt darbu, bet fakti ir neapstrīdami. Vēlos pateikt cilvēkiem, kāpēc tas tā ir. Ne jau tos redzamos iemeslus, tos jau katrs pats var izskaitļot, bet gan tos - neredzamos. Ne reizi vien ir gadījies vērot, kā līdz tam ļoti saprātīgu, ļoti gaišu un radošu cilvēku dvēseles vienkārši tiek „nodedzinātas”, un tam nav nekāda sakara ar profesionālu „izdegšanu”, bet gan vistiešākajā veidā ar augstprātības, alkatības, varaskāres un citu tumsas enerģiju iemājošanu dvēselē.

Process, ko cilvēki varētu novērst tikai tad, ja būtu nemitīgā kontaktā ar savu sirdsapziņu. Bet vienreiz izdodas kādu apspēlēt un gūt labumu sev no otra ciešanām, otrreiz izdodas kaut ko izzagt, un netiek ne pieķerts, ne sodīts, un trešo reizi jau... sirdsapziņa vispār klusē, tā tiek nomākta un vispār uzskatīta par lieku greznību tik dinamiskā gadsimtā, kādā dzīvo mūsdienu cilvēks. Un cilvēki sāk pieņemt par normu visu to, par ko agrāk būtu šausminājušies - melus, liekulību, izvirtību.

Baisi morāles izkropļojumi, ko mums uzspiež vide. Vēl baisāki tie kļūst tādēļ, ka cilvēku sabiedrībā ir noārdīti visi mehānismi, lai pret ko tādu cīnītos likumīgiem līdzekļiem. Bija pat doma uzrakstīt tādu kā mūsdienu skaidrojošo vārdnīcu, proti, aprakstīt, ko patiesībā nozīmē vārdi „augļotājs”, ”spekulants”, ”zaglis” un tamlīdzīgi jēdzieni pēc būtības, pretī katram pierakstot mūsdienu skanīgos nosaukumus tiem - baņķieris, uzņēmējs, biznesmenis. Varbūt tas pat būtu labākais veids, kā... pašiem ātrāk apjēgt, cik nenormāli esam degradējušies kā cilvēki.

No nosaukuma maiņas jau nemainās būtība, un, ja tauta vēl arvien ir sašutusi, naidīgi noskaņota un apmētā ar dubļiem daudzus pie turības tikušus cilvēkus, tad ne tik daudz tāpēc, ka kādam skauž otra labklājība, bet gan tāpēc, ka metodes, ar kādām šie ļaudis ir tikuši pie turības, normālam cilvēkam nav pieņemamas. Bet valsts pārvaldes struktūras PILNĪGI APZINĀTI ir noārdījušas mehānismus, lai varētu operatīvi cīnīties pret visām nejēdzībām un nelikumībām.

Protams, darīts tas savulaik tika ar gudru ziņu, lai tiktu pasargāti visi „savējie” un „pie vienas siles” esošie, - jāsaka, tagad tam jau ir tāds kā bumeranga efekts, un visatļautība sit augstu vilni visās sfērās, izpaužoties gan kā ēnu ekonomika, gan kā pilnīga likumu ignorēšana, kas rada pamatīgus caurumus tās pašas vien varas pārmantotāju jau tā plānajā naudas maciņā.

Tāpat nav līdzsvara principa šobrīd tajā, cik īsti cilvēkam būtu jāpelna un kāds ir nepieciešamais līdzekļu daudzums, lai varētu dzīvot cilvēka cienīgos materiālajos apstākļos. Pilnīgi noteikti tie nav padsmit tūkstoši mēnesī, ne arī trūcīgie 150 Ls uz rokas ir tas līdzekļu daudzums, kāds vajadzīgs cilvēkam.

Te var uzteikt mūsdienu jauniešus, kuri varbūt arī ir bez darba pieredzes, toties ar normālām spriešanas spējām par to, ka apmēram pustūkstotis latu ir tas naudas daudzums mēnesī, kas cilvēkam ir nepieciešams, lai varētu iegūt normālu izglītību, regulāri apmeklēt kultūras pasākumus, ceļot un uzturēt sevi labā fiziskā formā.

Vecāka gada gājuma cilvēkiem būs citas prioritātes, bet tas jau nemaina lietas būtību, ja runājam par tik triviālu tēmu, kāda ir cilvēka iztikai nepieciešamais naudas apjoms šobrīd. Pensijas vecuma cilvēki gan ir kļuvuši par ķīlniekiem, kuriem nav nekādas iespējas uzlabot savu materiālo stāvokli, jo viņu darba mūžā radītās vērtības jau ir „pārdalītas”, pašus vērtību radītājus atstājot tukšā. Kurš uzņemsies atjaunot līdzsvara principu šajā sadaļā? Jo nav jau jēgas turpināt radīt kaut kādas vērtības, ja tās līdzekļu trūkuma dēļ ir kļuvušas lielākajai daļai sabiedrības nepieejamas. Atkal bumeranga efekts, kas šoreiz „trāpīs” uzņēmējus. Mākam gan mēs te visu novest līdz absurdam, uz to mums, šķiet, ir tāds īpašs talants.

Bet atgriezīsimies vēlreiz pie aizejošā duālisma.

Kā tad izpaudīsies duālisma izzušana? Pirmkārt, jau ar to, ka pasauli izgaismos citas enerģijas, citas idejas. Beigsies greizo spoguļu efekts, un primārais atkal būs cilvēks, nevis matērija (lasi – nauda). Vai dominēs monisms? Noteikti nē, jo tāds savdabīgs materiālistiskais monisms jeb bezgalīgā matērijas un naudas pielūgšana jau dominē vismaz 20 gadus Latvijā, pilnīgi novārtā atstājot jebkādas cilvēciskas vērtības.

Lūk, jau sarosījušies Helsinki 86, un neatkarīgi no tā, ka šodienas paaudzei nepavisam nav saprotamas viņu idejas, tas nemaina būtību jeb nemaina to, ka viņi vienmēr ir jaunas atmodas priekšvēstneši. Viņu misija ir rosināt uz pārmaiņām, un to viņi arī dara.

Nešaubīgi ir arī tas, ka mūsu dvēseles pieredze vienmēr būs primāra pār tām zināšanām vai „patiesībām”, ko mums var piedāvāt šā brīža materiālā pasaule. Bija laiki, kad valstis un kopienas pēc būtības pārvaldīja un lēmumus par tautu likteņiem pieņēma tikai garīgi izglītoti un attīstīti, tikumīgi un viedi cilvēki, - par „krīviem” vai „vecajiem” viņus sauca. Domāju, tādi laiki atkal atgriezīsies. Pretstatā tam ārprātam, kas valda tagad, kad tirgošanās par labvēlīgu lēmumu tai vai citai cilvēku grupai ir kļuvusi jau par tādu kā visiem pierastu normu un to visu kopā sauc lepnā jaunvārdā „politika”. „Nekā vieda, nekā godprātīga, nekā tautas interesēs,” – tāds varētu būt politiķu līdzšinējās darbības moto.

Lai nebūtu pretrunā ar raksta sākumā teikto, gribu piebilst, ka katrā no pieminētajām problēmām varu piedāvāt arī risinājumu variantus, bet tā jau īstenībā nav šī raksta tēma, šeit reāli pastāvošās problēmas pieminētas tikai kā ilustratīvi piemēri no dzīves, lai pamatotu teoriju, savu dvēseles pārliecību, ka duālisma ēra patiešām beidzas.

Beidzas tāpēc, ka ir sasniegts kritiskais punkts, cilvēka dvēsele nespēj izturēt vēl vairāk negatīvā, un arī Visums „neņem pretī” tik negatīvas un melu pilnas enerģijas, paši vien esam uzprasījušies, lai augstāki spēki iejauktos mūsu ikdienā un sakārtotu to atbilstoši cilvēcības likumiem.

Bet destruktīvas idejas kā, piemēram, praids ir jābeidz ģenerēt un izplatīt, ja nevēlamies, lai šī vieta, kur dzīvojam, vispār tiek noslaucīta no Zemes virsas. Tik globālu pārmaiņu gadā kā 2012. arī tas ir viens no variantiem, kā attīrīt šo planētu no Tumsas enerģijām.

Duālisma izzušana nozīmē, pirmkārt, to, ka turpmāk cilvēki varēs dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu un, lai spētu izdzīvot fiziski un nopelnīt iztiku, nebūs jāpārkāpj desmitiem morāles un ētikas normu, nebūs jādzīvo pastāvīgās bailēs par to, kā pabarot ģimeni, kā saglabāt darba vietu.

Duālisma ēras beigas un tai sekojošais Gaismas laikmets izpaudīsies kā visu ļaunuma enerģiju sakāve, tātad matērija turpmāk „klausīs” un pakļausies tikai godīgu cilvēku domām un darbībām, bet visi materiālie labumi, kas gūti negodīgā ceļā... nu nebūs lemts tiem pastāvēt un turpināt vairot līdzsvara neesamību pasaulē. Tāds ir mans apgalvojums, un tas piepildīsies. Ja arī jūs spēsiet noticēt Gaismai, nevis Tumsai, tad tas piepildīsies vēl ātrāk.

Novērtē šo rakstu: