Es un man līdzīgie esam tie, kas nosaka, kurš ir un kurš nav ārsts!
Inga Spriņģe, ručekiste25.10.2024.
Komentāri (186)
Iesaki rakstu: 
Latvijas Ārstu biedrības Sertifikācijas padome lems vai anulēt Edgaram Mednim pediatra un arī homeopāta (jā, arī es brīnījos, ka tāds oficiāli pastāv) sertifikātus. Izskaidrošu, kādēļ lieta nonākusi tik tālu.
Mednis nav ārsts. Vismaz viņa rīcība pēc tādas neizskatās. Par to var pārliecināties, ieejot viņa sociālo mediju profilos. Neminēšu nosaukumus, lai nereklamētu. Bet tur ir viss. Sākot no ezotērikas - ieteikumi likt sāli uz iekaisuša gudrības zoba smaganas vai arī mierinājums, ka šobrīd "notiek milzīga pārbūve visumā, tādēļ nogurums, jo organismam jāpielāgojas”. Un beidzot ar joprojām Bērnu slimnīcas ārstu profesionalitātes apšaubīšanu no difterijas mirušā puisēna gadījumā. No Medņa izteikumiem Telegram noprotams, ka viņš un vēl divi viņa cīņu biedri pat devās uz Bērnu slimnīcu, lai pieprasītu dokumentus un izvērtētu, kā tiek ārstētas mirušā zēna māsas.
Mednis nav ārsts, jo viņa motivācija nav palīdzēt meitenēm. Mednis ar šo rīcību vāc sev klikšķus un jaunus klientus. Kad puisēns nomira, visi profesionālie dezinformatori salidoja kā maitu lijas. Jo viņi zināja: šī tēma patiks sociālo mediju algoritmiem. Viņi varēs nopelnīt vairāk "likes" un "shares". Kāds ar tiem sev veidoja politisko kapitālu. Kāds piesaistīja jaunus klientus. Kāds - ķēra kaifu no adrenalīna, ko rada auditorijas iesaiste. Tik vienkārši. Reti kuram no šiem "influenceriem" pēc būtības rūp, kas patiešām notiek ar bērniem. Lai to izdarītu, visur tiek vazāta apmulsušā mamma, kurai nav izglītības medicīnā, kura var izteikt tikai minējumus un kurai, atceramies, ir tikko miris bērns.
Mednis nav ārsts, jo viņš arī nākotnē turpinās maldināt. Ar vai bez ārsta sertifikāta. Viņam jau ir krietns fanu pulks, un šo cilvēku viedokli mainīt ir faktiski neiespējami. Taču šajā gadījumā nav jādomā par šo auditoriju.
Ir jādomā par 1) vecākiem, kuri potenciāli var noticēt Medņa muļķībām, un 2) uzticēšanos ārstu profesijai.
Ja Mednis arī turpmāk var saukties par ārstu, daļa vecāki vairāk ticēs viņa teiktajam, jo "to taču saka ārsts". Telegram čatos Mednim ļoti patīk pieminēt, ka ir "dakteris". Būtiski ir, ka tagad paši ārsti, nevis policija vai kāda iestāde no malas, pasaka, ka Mednis nerīkojas kā ārsts. Nevar vienmēr gaidīt, ka policija atrisinās visas problēmas. Arī pašai profesijai ir jāsaņemas un jāveic attīrīšanās no iekšpuses. Ja Ārstu biedrība atļaus Mednim turpināt saukties par ārstu, tā netieši leģitimizē viņa rīcību. Arī mums, žurnālistiem, ir grūtāk paskaidrot sabiedrībai, ka Mednis nerīkojas profesionāli, jo pārējie ārsti taču to akceptē.
Mednis nav ārsts. Ir miris bērns. Pie lēmumiem nevakcinēt bērnus parasti vecāki nonāk, pateicoties šādiem medņiem. Ir pienācis laiks beigt izlikties, ka tādu medņu rīcība ir nekaitīga. Mēs nevaram atļauties nākotnē zaudēt vēl kādu bērnu.
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
