Es tikai mazliet atgādināšu par ēnu ekonomiku. Atkārtošana – zinību māte
Guntars Vītols10.12.2024.
Komentāri (67)
Iesaki rakstu: 
Mums stāsta, ka esot kaut kādi 2,6 miljardi eiro, kurus varot izcelt no ēnu ekonomikas, un tad mēs kļūsim stāvus bagāti. Ar to plivina karogu gandrīz jebkurš politiķis jeb finanšu analfabēts (saiklis “jeb” apzīmē sinonīmus).
Pirmkārt, ēnu ekonomikas samazināšana ekonomikas kopapjomu nemaina nekādi. Ja ieņem vairāk nodokļu, tad tā summa pārdalās par labu valsts makam, bet par tādu pašu summu samazinās privātā sektora maks. Analfabēti šo vienkāršo patiesību nesaprot.
Otrkārt, ir tāds aspekts, ka, tā kā privātais ar savu naudu rīkojas efektīvāk, tad, pārdalot vairāk par labu valstij, ekonomika kopumā paliek neefektīvāka. Vairāk briškena pāļu un bolt pētījumu.
Treškārt, ēnu ekonomikas klātbūtne ir reputāciju graujošs faktors, kas stigmatizē uzņēmējdarbības vidi, bremzē investīciju piesaisti.
Vai tas nozīmē, ka ar to “jācīnās “? Cīņa nozīmē papildu ierēdņus, birokrātiju - tas ir tas, kas ekonomiku padara vēl nepievilcīgāku.
Es nesaku, ka kontrolei nav jābūt vispār, te nav jāabsolutizē, bet tā desmitgades praktizētā “cīņa” kā galvenais ekonomikas attīstības plāns ir rezultējies ar… pieaugošu birokrātiju un faktiski nekādiem rezultātiem ēnu ciparā kā tādā. Sabiedrība kopumā zaudē.
Tad ko darīt?
Vienkārši. Tajās sfērās, kur ir lielākā ēnu ekonomika un to grūti efektīvi kontrolēt, ir jāsamazina nodokļi. Ēnu ekonomika samazināsies, stigmas nebūs, un arī birokrātiju … nevajadzēs. Valsts visticamāk nodokļos iekasēs pat vairāk, pavisam droši - ne mazāk.
Kā tā?
Paņemsim par piemēru santehniķi Pēteronkuli. Vai viņš būtu gatavs maksāt nodokļos 10% no sava ienākuma? Būtu, jo viņam tāpat rēķini jāmaksā, legālu ienākumu vajag arī kredīta saņemšanai. Ir motīvs maksāt tos 10% un nebaidīties, ka kāds kaut ko pieķers un sodīs. Viņš jau arī maksā tos 10%. Viņam prasa 30-50% nodokli, visādas minimālās iemaksas, progresa jeb Šuvajeva nodokli, onkulis saka - ej bekās. Es te muguru mocu, bet tu, maita, man rauj kumosu no mutes.
Valsts tāpat to “lielo” nodokli neiekasē un neiekasēs, bet uz papīra skaitās “ēnu ekonomika” - tā starpība starp 30% un 10% nodokļa.
Ēnu ekonomika ir lielā mērā tieši šāda - faktiski tikai uz papīra. Starpība starp vēlamo nodokļa likmi/slogu un faktisko. To var pieregulēt arī uz papīra - nosakot saprātīgus nodokļus. Un viss - stigmas nav, un ne ar ko nav jākaro.
Izņemot, protams, lielos blēžus un citus īpaši apdāvinātus pilsoņus (katrā ģimenē atradīsies arī kāds kroplis). Būvnieku karteļi un ierēdņi iepircēji, piemēram. Tur nav prāta vai saprāta, tikai alkatība un noziegums. Tie tad ir jāapkaro, nevis jāsūta VID vēstules puķu tantēm.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
