Es novēlu no visas sirds, lai tad, kad "žurnālists" Toms Lūsis būs 70 gadus vecs, viņam tas nav jāpiedzīvo
Aleksandrs Tralmaks15.09.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pārlasīju rakstu, ko ir uzrakstījis “žurnālists” Toms Lūsis (attēlā), un man šķiet, ka nebūtu pareizi atstāt šo lietu neatbildētu. Es savu paziņu čatā uzrakstīju to, ko Aldis Gobzems vēlāk nopublicēja. Tātad īss faktoloģisks izklāsts, un tam ir arī dokumentāls pamatojums.
Mana tuva radiniece - un es neidentificēšu ne vārdu, ne radniecības pakāpi, lai nesarežģītu dzīvi, - dzīvo reģionālā pilsētā. 27.augustā viņa aizgāja pie ģimenes ārstes pēc savas dzīves vietas, jo sāka sāpēt roku locītavas. Daktere apskatīja un nosūtīja uz vietējo slimnīcu pie ķirurga. Šajā slimnīcā viņu nepaņēma.
Mana sieva viņai aizbrauca pakaļ 3.09. Aizveda pie mūsu ģimenes ārsta. Mēs arī sazinājāmies ar mūsu otru ģimenes ārstu. Mums ir divi. Viss notiek, protams, par naudu. Pirmais un otrais bija vienisprātis, ka vajag likt slimnīcā, jo diagnozes nav, bet stāvoklis nopietns. Sāpes briesmīgas. Viņas ģimenes ārste izrakstīja pretsāpju zāles.
Mēs kā “normālie” bez kontaktiem sestdien, 5.09 dodamies no rīta uz Stradiņiem. Tur mums ieteica doties viens no ģimenes ārstiem, tāds, kurš vienmēr iesaka izvairīties no uzturēšanās slimnīcās un ārstēties ambulatori. 4h uzņemšanā. Radiniece nevarēja nosēdēt uz vienas no atlikušajām 12 taburetēm. Pārējās vai nu aizņemtas, vai izvāktas sakarā ar sociālo distancēšanos.
Uzraksti liecina, ka drīkst būt līdzi tikai viena persona. Mēs pārkāpām noteikumus. Noteikumi paredz maskas, maskās bijām mēs un vēl viens pacients. Ārzemniece. Pārējie, ieskaitot māsiņas, vai nu bija bez maskām, vai ar degunu ārā. Izlūdzāmies ratiņus.
Dakteris viens. Kad tikām, piešķīra viņai 4.kategoriju. Kopā ir 5. Pirmā ir nopietna, piektā simulantiem. Pabrīdināja, ka labāk braukt mājās, jo jāgaida vēl būs ļoti ilgi. Ievedām observācijas telpā. Tur vismaz bija gulta. Tur mēs ar sievu palikt nedrīkstējām. Bomžus veda ar ātrajiem un veda caur akūto uzņemšanu. Observācijas telpā šos nemanīja.
Plkst. 22.30-23.00 mana sieva piezvanīja un teica, ka radiniecei likuši sakravāt mantas, diagnoze - Laima slimība, lai braucot uz Infektoloģijas centru (LIC). Observācijas telpā ielaida pretsāpju zāles vēnā. Vēnu sadūra tā, ka tagad tā vairs nav izmantojama katetra ievietošanai.
Nākamajā dienā radiniece. nevarēja piecelties, bet zvanījām uz LIC. Tur teica, ka svētdienās nav dežūrārsta un lai brauc pirmdien. Pirmdien no rīta sazvanījāmies ar LIC. Viņi teica, ka Stradiņu izraksts neder, vajag norīkojumu no ģimenes ārsta. Pa pirmdienu to saorganizējām no ģimenes ārstes. E-veselība neder. Dabūjam fiziski. Sievas brālis atveda.
Otrdien no rīta devāmies uz LIC. 4h rindā. No Gaiļezera atveda bomzi ar ēdi un kaut ko vēl, ko māsiņas nodefinēja kā “stiep šurp to masalaino”. Paņēma pirms radinieces. Pierādīt nevaru, bet fakts ir fakts. Daktere pateica, ka LIC viņas stāvoklī neārstē, jo nav Laima slimība. Analīzes, ko uztaisīja Gulbja labarotorijā (bez norīkojuma, par saviem līdzekļiem) uzrādīja pozitīvu borēliju. Neesot pareizi reaģenti. Izmeta ārā.
Tālāk saorganizējām par naudu privātklīnikā reimatologu. Atkal neteikšu - kur. Negribu iesaistīt dakteri, kura reāli palīdzēja un bija ļoti saprotoša. Viņa arī noteica diagnozi - Laima slimības izraisīts reimatiskā artrīta paveids.
Sistēmu sarunājām uzlikt privātklīnikas stacionārā, jo Stradiņu un Austrumu klīnikās uz telefona zvanu atbildēja, ka tas pie viņiem “šajos apstākļos” nav iespējams. Tagad palika nedaudz labāk, un viņa ir mājās.
Un jūs man pasakiet, vai to ir pelnījis cilvēks, kurš visu dzīvi ir strādājis un turpina dzīvot, neapgrūtinot ar sevi apkārtējos, uzturot māju un dārzu, pasakiet, vai tā ir jābūt. Es novēlu no visas sirds, lai tad, kad Toms Lūsis būs 70 gadus vecs, viņam šis nav jāpiedzīvo. Tas ir pazemojoši.
Bet man arī skaidrs tas, ka Toms Lūsis raksta mēdijam, kurš pieder Margusam Linnemea. Tas ir Baltijas lielākais zāļu vairumtirgotājs. Gribētos ticēt, ka viņš to nezina. Es viņu pazīstu un varētu to uzprasīt, bet liekas, ka tā ir Toma Lūša pašiniciatīva jeb ”brīvā ”žurnālistika”. Visbeidzot ir skaidrs, ka Toms nav tik gudrs pagaidām, lai saprastu, ka arī viņš reiz būs vecs un arī viņam vajadzēs veselības aprūpi.
Es neesmu COVID noliedzējs, es uzskatu, ka šī ārkārtas situācija ir ideāls priekšnosacījums, lai reformētu veselības aprūpes sistēmu, es arī uzskatu, ka nedrīkst pakārtot visu vienai epidēmijai, - tāpat kā gripas epidēmijas laikā veselības aprūpes sistēmai jāturpina funkcionēt. Bet es uzskatu, ka COVID epidēmijas dēļ Veselības ministrija ir aizmirsusi par saviem pienākumiem un tie ir - nodrošināt veselības aprūpi visiem Latvijas iedzīvotājiem.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
