Es novēlu no visas sirds, lai tad, kad "žurnālists" Toms Lūsis būs 70 gadus vecs, viņam tas nav jāpiedzīvo
Aleksandrs Tralmaks15.09.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pārlasīju rakstu, ko ir uzrakstījis “žurnālists” Toms Lūsis (attēlā), un man šķiet, ka nebūtu pareizi atstāt šo lietu neatbildētu. Es savu paziņu čatā uzrakstīju to, ko Aldis Gobzems vēlāk nopublicēja. Tātad īss faktoloģisks izklāsts, un tam ir arī dokumentāls pamatojums.
Mana tuva radiniece - un es neidentificēšu ne vārdu, ne radniecības pakāpi, lai nesarežģītu dzīvi, - dzīvo reģionālā pilsētā. 27.augustā viņa aizgāja pie ģimenes ārstes pēc savas dzīves vietas, jo sāka sāpēt roku locītavas. Daktere apskatīja un nosūtīja uz vietējo slimnīcu pie ķirurga. Šajā slimnīcā viņu nepaņēma.
Mana sieva viņai aizbrauca pakaļ 3.09. Aizveda pie mūsu ģimenes ārsta. Mēs arī sazinājāmies ar mūsu otru ģimenes ārstu. Mums ir divi. Viss notiek, protams, par naudu. Pirmais un otrais bija vienisprātis, ka vajag likt slimnīcā, jo diagnozes nav, bet stāvoklis nopietns. Sāpes briesmīgas. Viņas ģimenes ārste izrakstīja pretsāpju zāles.
Mēs kā “normālie” bez kontaktiem sestdien, 5.09 dodamies no rīta uz Stradiņiem. Tur mums ieteica doties viens no ģimenes ārstiem, tāds, kurš vienmēr iesaka izvairīties no uzturēšanās slimnīcās un ārstēties ambulatori. 4h uzņemšanā. Radiniece nevarēja nosēdēt uz vienas no atlikušajām 12 taburetēm. Pārējās vai nu aizņemtas, vai izvāktas sakarā ar sociālo distancēšanos.
Uzraksti liecina, ka drīkst būt līdzi tikai viena persona. Mēs pārkāpām noteikumus. Noteikumi paredz maskas, maskās bijām mēs un vēl viens pacients. Ārzemniece. Pārējie, ieskaitot māsiņas, vai nu bija bez maskām, vai ar degunu ārā. Izlūdzāmies ratiņus.
Dakteris viens. Kad tikām, piešķīra viņai 4.kategoriju. Kopā ir 5. Pirmā ir nopietna, piektā simulantiem. Pabrīdināja, ka labāk braukt mājās, jo jāgaida vēl būs ļoti ilgi. Ievedām observācijas telpā. Tur vismaz bija gulta. Tur mēs ar sievu palikt nedrīkstējām. Bomžus veda ar ātrajiem un veda caur akūto uzņemšanu. Observācijas telpā šos nemanīja.
Plkst. 22.30-23.00 mana sieva piezvanīja un teica, ka radiniecei likuši sakravāt mantas, diagnoze - Laima slimība, lai braucot uz Infektoloģijas centru (LIC). Observācijas telpā ielaida pretsāpju zāles vēnā. Vēnu sadūra tā, ka tagad tā vairs nav izmantojama katetra ievietošanai.
Nākamajā dienā radiniece. nevarēja piecelties, bet zvanījām uz LIC. Tur teica, ka svētdienās nav dežūrārsta un lai brauc pirmdien. Pirmdien no rīta sazvanījāmies ar LIC. Viņi teica, ka Stradiņu izraksts neder, vajag norīkojumu no ģimenes ārsta. Pa pirmdienu to saorganizējām no ģimenes ārstes. E-veselība neder. Dabūjam fiziski. Sievas brālis atveda.
Otrdien no rīta devāmies uz LIC. 4h rindā. No Gaiļezera atveda bomzi ar ēdi un kaut ko vēl, ko māsiņas nodefinēja kā “stiep šurp to masalaino”. Paņēma pirms radinieces. Pierādīt nevaru, bet fakts ir fakts. Daktere pateica, ka LIC viņas stāvoklī neārstē, jo nav Laima slimība. Analīzes, ko uztaisīja Gulbja labarotorijā (bez norīkojuma, par saviem līdzekļiem) uzrādīja pozitīvu borēliju. Neesot pareizi reaģenti. Izmeta ārā.
Tālāk saorganizējām par naudu privātklīnikā reimatologu. Atkal neteikšu - kur. Negribu iesaistīt dakteri, kura reāli palīdzēja un bija ļoti saprotoša. Viņa arī noteica diagnozi - Laima slimības izraisīts reimatiskā artrīta paveids.
Sistēmu sarunājām uzlikt privātklīnikas stacionārā, jo Stradiņu un Austrumu klīnikās uz telefona zvanu atbildēja, ka tas pie viņiem “šajos apstākļos” nav iespējams. Tagad palika nedaudz labāk, un viņa ir mājās.
Un jūs man pasakiet, vai to ir pelnījis cilvēks, kurš visu dzīvi ir strādājis un turpina dzīvot, neapgrūtinot ar sevi apkārtējos, uzturot māju un dārzu, pasakiet, vai tā ir jābūt. Es novēlu no visas sirds, lai tad, kad Toms Lūsis būs 70 gadus vecs, viņam šis nav jāpiedzīvo. Tas ir pazemojoši.
Bet man arī skaidrs tas, ka Toms Lūsis raksta mēdijam, kurš pieder Margusam Linnemea. Tas ir Baltijas lielākais zāļu vairumtirgotājs. Gribētos ticēt, ka viņš to nezina. Es viņu pazīstu un varētu to uzprasīt, bet liekas, ka tā ir Toma Lūša pašiniciatīva jeb ”brīvā ”žurnālistika”. Visbeidzot ir skaidrs, ka Toms nav tik gudrs pagaidām, lai saprastu, ka arī viņš reiz būs vecs un arī viņam vajadzēs veselības aprūpi.
Es neesmu COVID noliedzējs, es uzskatu, ka šī ārkārtas situācija ir ideāls priekšnosacījums, lai reformētu veselības aprūpes sistēmu, es arī uzskatu, ka nedrīkst pakārtot visu vienai epidēmijai, - tāpat kā gripas epidēmijas laikā veselības aprūpes sistēmai jāturpina funkcionēt. Bet es uzskatu, ka COVID epidēmijas dēļ Veselības ministrija ir aizmirsusi par saviem pienākumiem un tie ir - nodrošināt veselības aprūpi visiem Latvijas iedzīvotājiem.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
