Iesaki rakstu: 
Man bija septiņi gadi, kad cilvēki Latvijā piedalījās barikādēs, lai sargātu savu valsti. Bieži sarunās esmu dzirdējusi par toreizējo sabiedrības saliedētību – to, ka nebija dalījuma pēc etniskās piederības, jo arī krievi, ukraiņi, baltkrievi un citu tautību cilvēki bija barikādēs un cīnījās par neatkarīgu Latviju.
Tāpat esmu dzirdējusi, ka daļa no Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem, kas ģimenē runā krieviski, tur aizvainojumu pret Latvijas valsti un šis aizvainojums ir izaudzis tieši no Barikāžu laika, jo pēcāk pilsonību nepiešķīra pēc nopelniem Latvijas neatkarības sargāšanā, bet gan pēc etniskās piederības vai asinsradniecības. Cilvēki, kas bija cīnījušies par mūsu valsts neatkarību, tika atstumti un ielikti "ienaidnieka" statusā.
Klausoties šos nostāstus, saprotu, ka mēs kā sabiedrība jau reiz esam piedzīvojuši problēmu, ka mūsu redzējums par kādu konkrētu etnisko grupu un tās priekšstatiem nesakrīt ar realitāti. Toreiz mēs ar šo izaicinājumu acīmredzami netikām galā un līdz ar to neizmantojām iespēju saliedēt sabiedrību ap neatkarīgu, demokrātisku Latviju kā mūsu visu kopējo valsti.
Iespējams, tas saistīts ar to, ka biju bērns un atmiņas no tā laika ir ļoti selektīvas, bet tolaik man šķita, ka ir ļoti viegli nodalīt tos, kas bija par un pret Latvijas neatkarības atjaunošanu. Pat nevaru aprakstīt, kā tieši es to biju iedomājusies, bet šķita, ka visi neatkarības atbalstītāji noteikti runāja latviski vai vismaz saprata latviešu valodu, rokās nesa "Atmodu" un kaut kur pie drēbēm bija piesprauduši Latvijas karodziņu.
Par to, cik šis priekšstats ir bijis primitīvs, es domāju šobrīd, kad manā pieaugušā dzīvē pirmo reizi tik uzskatāmi sašķēlusies Latvijas sabiedrības krieviski runājošā daļa. Pirms kara bija viegli ļauties stereotipam, ka visi, kas ģimenē runā krieviski, savā ziņā arī domā līdzīgi. Vienlaikus man pašai šķita, ka es veiksmīgi esmu tikusi galā ar šo stereotipu, jo man taču ir draugi, kas runā krieviski, bet neatbalsta Putina virzīto politiku un nesvin 9. maiju, tā vietā novērtējot demokrātijas sniegtās iespējas.
Līdz ar to es pieņēmu vēlamo par esošo un iekritu otrā grāvī, domājot, ka vairums Latvijā dzīvojošie krievi saprot un nosoda Putinu, bet tie, kas kaimiņvalsts režīmu atbalsta, noteikti ir veci cilvēki, kuri saņem pensiju no Krievijas, vai margināļi, kas meklē iespēju pagozēties kameru priekšā 9. maijā pie "Uzvaras" pieminekļa. Katrā ziņā – noteikti nenozīmīgs mazākums.
Tad kādā 9. maijā mans draudzīgais pastnieks, atnesot ierakstītu vēstuli, man novēlēja priecīgus svētkus. Es savā naivumā nodomāju, ka viņš mani laicīgi sveic Mātes dienā. Šķiet, tas sakrita ar brīdi, kad biju kļuvusi par jauno māmiņu, un tāpēc manā realitātē svarīgi bija pilnīgi citi jautājumi. Pateicu viņam paldies un tikai pēc mirkļa iedomājos, ka viņš jau nevar zināt par manu bērnu – ar kādiem svētkiem tad viņš mani īsti sveic? Vajadzēja mirkli, lai saprastu.
Šī situācija man ir spilgtā atmiņā kā liecība tam, ka mans priekšstats par to, cik vienoti mēs Latvijas sabiedrībā esam demokrātijas un vienotas vēstures izpratnē, neatbilda realitātei. Lai arī es nedomāju kategorijās „latvietis/krievs”, tomēr bija noteiktas situācijas, kad asi iezīmējās tieši etniskās piederības atšķirības – tā man toreiz šķita. Īpaši uzskatāmi tas izpaudās konfliktsituācijās: kad notika karš Gruzijā, valodas referendums, iebrukums Ukrainā 2014. gadā, man bija skaidrs, ka tad, ja neesmu gatava diskutēt vai pat strīdēties, labāk ar cilvēkiem, kas runā krieviski, šo jautājumu nekustināt. Un tieši ar tā saucamajiem krievvalodīgajiem – kā vienotu, lielu, vienādu uzskatu masu.
Protams, vienmēr bija izņēmumi – domāju, ka mēs visi pazīstam gan latviešus, kas dzīvo Krievijas izveidotajā sociālpolitiskajā realitātē, gan krievus, kas tai nepiekrīt un ir lojāli Latvijas valstij. Bet kopumā – bija viegli nodalīt. Ikdienas dzīvē orientēties bija vienkārši – par attiecīgajām tēmām varēju runāt tikai ar tiem krieviski runājošajiem, par kuriem konkrēti zināju, ka viņu viedoklis sakrīt ar manu, jo pieņēmu, ka visu pārējo viedoklis, visticamāk, nesakrīt.
Nupat veikta aptauja parāda – 21% Latvijas iedzīvotāju, kam ģimenē sarunvaloda ir krievu, saka, ka atbalsta karā Krieviju, bet 46% procenti saka, ka neatbalsta ne vienu, ne otru, bet vienlaikus 22% apgalvo, ka atbalsta Ukrainu. (SKDS aptauja, kas veikta 03.03.2022. – 08.03.2002.) Šie cipari ļoti spilgti demonstrē to, cik dažādi ir viedokļi to cilvēku vidū, kas sarunvalodā lieto krievu valodu. Tāpēc paralēli satraukumam par Ukrainas tautu un neatkarību esmu pieķērusi sevi pie satraukuma arī par tiem krieviem, kas dzīvo Latvijā un neatbalsta Krievijas agresiju.
Kad Ukrainas atbalstam veltītā koncerta laikā uz skatuves uzkāpa komiķis Aleksandrs Guzenko un pateica, ka viņš ir krievs, es pieķēru sevi pie domas – tas gan ir drosmīgi, tik liela pūļa priekšā šādā situācijā pateikt, ka esi krievs. Kāpēc es satraucos? Protams, iespējamās agresijas dēļ, kas pret šiem cilvēkiem varētu tikt vērsta. Bet vēl arī tāpēc, ka es negribētu, lai Putina īstenotā kara dēļ cieš vēl vairāk cilvēku – īpaši tādu, kas to neatbalsta.
Šajā laikā vairs nav "vairāku pareizo viedokļu", nav "katram savas taisnības". Līdzīgi kā barikādēs un Atmodā šis ir laiks, kad ir tikai melns vai balts, pareizs vai nepareizs. Šādā emocionāli uzlādētā atmosfērā un dzīvei tik neraksturīgi binārā situācijā rodas arī vēlme izstumt un pat likvidēt nepareizo. Pilnīgi noteikti nav vēlēšanās diskutēt vai sarunāties. Es un, pieņemu, arī citi Ukrainas atbalstītāji nevēlas dzirdēt argumentus, kas kaut nedaudz attaisno to, ka šobrīd savās mājās, savā neatkarīgajā valstī mirst ukraiņi. Taču ir skaidrs, ka mums Latvijā ir dota vēl viena iespēja – un dzīvē tā bieži negadās. Mums ir iespēja labot deviņdesmitajos gados pieļauto kļūdu un šoreiz nesašķelt mūsu sabiedrību vēl vairāk. Šajā situācijā nav nozīmes tautībai, bet gan attieksmei un vērtībām, par kurām mēs iestājamies.
Demokrātija ir tā vērtība, par kuru mums visiem kopā jāiestājas, jo tikai demokrātija nodrošina cilvēktiesības, viedokļu dažādību, vārda un izteiksmes brīvību un, galu galā, cilvēka pašcieņu un kopējo brīvību. Mēs tikko pieredzējām Baltkrievijas diktatora agresiju pret saviem tautiešiem. Šajos agresijas aktos etniskajai piederībai nav nozīmes, tāpat tā nevar kalpot par attaisnojumu agresijai. Par brīvas tautas pašnoteikšanās tiesībām, pret asinsizliešanu var iestāties ukraiņi, krievi, baltkrievi, latvieši. Bet tie, kas to nedara, ir cilvēki, kam novirzījies vērtību kompass, un mūsu uzdevums ir palīdzēt viņiem to atgriezt pareizajā virzienā.
Kā? Man nav gatavas atbildes. Varbūt ar sabiedrisko mediju krievu valodā, varbūt ar noslēgtiem propagandas kanāliem, varbūt ar aizsardzības mācību skolās, varbūt ar vienotu izglītības pamatvalodu vai kopīgām manifestācijām, varbūt ar finansiālu atbalstu medijiem krievu valodā, lai tie var izplatīt patiesu informāciju par kaimiņvalsts autoritārā režīma lielo un nomācošo ēnas pusi. Iespēju ir daudz, un vajag tikai vēlmi tās saskatīt.
Taču viens gan ir skaidrs – tas nenotiks caur rupjību, lamāšanos un agresīvu izturēšanos pret šiem cilvēkiem. Pat aktīvas karadarbības apstākļos valstis meklē iespēju sēsties pie sarunu galda un rast kopsaucēju. Visticamāk, arī mēs kā sabiedrība no tā nekur neizbēgsim. Mēs nevēlēsimies ilgstoši dzīvot agresīvā, sašķeltā, emocionāli uzlādētā vidē. Lai cik ļoti mums gribētos šajā jautājumā "ar varu piespiest viņus saprast", mums būs jāatrod veids, kā sarunāties, pārliecināt un sadzīvot, jo no tā ir atkarīga mūsu drošība un mūsu valsts neatkarība.
* Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktore
Plašāk par publikācijas autori lasāms šeit:
https://pietiek.com/raksti/par_sabiedribas_integraciju_turpmak_rupesies_ministra_puces_sieva_-_vina__tumbockas__parzinataja
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
