Iesaki rakstu: 
Šis teksts kārtējo vēlēšanu gaidās jau tālajā, šķiet, 2009. gadā publicēts interneta portālā “Apollo”. Tolaik šis medijs autoriem maksāja ciešamus honorārus, neveica publicēšanai iesniegto garadarbu politisko, ideoloģisko, komerciālo u.c. veida cenzūru. Pēc manas pārliecības, publikācija, nemainot tekstā ne vārda, nav zaudējusi aktualitāti arī Latvijas valsts simtgades un jau 13. Saeimas vēlēšanu priekšvakarā. Tāpat lieliski apzinos, ka vairumam pilsoņu būs diametrāli pretējs viedoklis, ko tautieši sparīgi aizstāvēs, liekot lietā argumentus, demagoģiju vai lamas. Tātad vēstījums iz pagātnes.
Vēlēšanās esmu piedalījies reizi mūžā. 18 gadu vecumā godam izpildīju padomju pilsoņa pienākumu, kad PSRS Augstākās Padomes vēlēšanās nodevu balsi par nesatricināmā komunistiskās partijas un bezpartejisko bloka kandidātu, konkrētāk, par ievērojamo komunistiskās partijas un padomju valsts darbinieku Arvīdu Janoviču Pelši.
Savukārt iecirkņa vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja man, padomju demokrātijas debitantam, pasniedza boļševistiski sarkanu neļķīti un prezentēja grāmatiņu, tiesa, ne idejisko «Kā rūdījās tērauds», bet abstraktā humānisma inspirēto «Anapurnu»...
Kopš tās tālās dienas vēlēšanas Padlatvijā un Latvijas Republikā iztikušas bez manas klātbūtnes. LR pilsoņa pases īpašo atzīmju sadaļa saglabājusi nevainību – neviena zīmodziņa par dalību visu līmeņu vēlēšanās, referendumos...
Man zināmi pilsoniskās sabiedrības arhitektu standartpārmetumi tamlīdzīgai nostājai, bet tos komentēt vai atspēkot šķiet nevietā. Vien pateikšu, ka varītēm cenšos nepiedalīties ne noziegumā, ne farsā, ne ģeķībā. Un esmu pārliecināts – nav principiālas atšķirības t.s. tautvaldībā gan okupētajā, gan atjaunotajā Latvijā. Emocionālais kopsaucējs nepārprotams – derdzīgi! Katra sistēma gaida manu mīlestību, vismaz lojalitāti, un bezkaunīgi paģēr ziedošanos. Varu atkārtot savulaik rakstīto – kāpēc man jāmirst par Latviju, lai Latvija mirst par mani... Tikmēr politiskā iekārta Latvijā šobrīd nozīmē savtīgu viduvējību, lētu ambīciju un kaktu mesiānisma diktatūru. Es boikotēju muļķību – tur nav vajadzīga drosme, pietiek ar pašironiju...
Atzīšos, reizēm neticu pat Dievam, kur nu vēl vēlēšanu gaidās ticēšu malačiem, kuru famīlijas iedrukātas biļetenos. Ar līdzdalību vēlēšanu rituālā negrasos pastarpināti izteikt kaut kripatiņas atbalsta kādam politiskā teātra personāžam, reklāmas rullīša zvaigznim. Interesanti, cik daudzi no balsotājiem, kuri iecēla varas saulītē mūslaiku Latvijas izputinātājus, klusībā par savu rīcību demokrātijas spēlītē nosarkst līdz nabai? Pieļauju – nedaudzi... Nelga latvietis visos laikos tic TV «Panorāmai», kļūst par politisko manipulāciju un politiskās reklāmas upuri, bet viņa cilvēciskā sāpe un pilsoniskā pozīcija izsakāma pūļa noskaņojuma refrēnā, šajā dvēseles kliedziena falsetā – nav par ko balsot!...
Protams, protams, jauki būtu dzīvot ideālajā Latvijā – tādā zaļā un pārtikušā, kur nav encefalīta ērču, bet cilvēki mūžam jauni un cits citam nemitīgi saka «siers» amerikāņu mēlē, atsedzot veselīgus vai arī valsts sarūpētus zobus... Un jauki, ja šo laimību panākt līdzētu godīgi un prātīgi tautas priekšstāvji. Taču uz pasaules lietu kārtību var palūkoties no banālā «cilvēks visu lietu mērs» aspekta. Ja tā – nav principiālas atšķirības, dzīvot impērijas guberņā, Padlatvijā vai Latvijas Republikā. Cilvēka iekšējā brīvība nav atkarīga no sistēmas taisnīguma un lupatas krāsas karogkātā. Arī mēra laikā iespējams dzīrot, arī pie avota iespējams mirt slāpēs... Ja valsts nedzen uz giljotīnu, Aušvici vai Kolimu, dzīves piepildījums ir konkrēta cilvēka kompetencē. Tāpēc negrasos vainot Latvijas Republiku, ka, piemēram, neesmu vietējo miljonāru sarakstā, neesmu sacerējis pārlaicīgi aizgrābjošu mīlas stāstu... Latvija nav atbildīga, ka nespēju atmest smēķēšanu un nespēju noskriet maratonu...
Var, protams, no valsts izsist vai izkrāpt nodokļu atlaides, pabalstus, garantijas, pasūtījumus... Pieprasīt gludus ceļus, treknu sviestu un saulainas vecumdienas... Tikai velti no valsts gaidīt vai paģērēt ticību, cerību, mīlestību... Šīm vērtībām nav paredzēts finansējums budžetā, par tām nelemj koalīcijas padomē... Par tām nedebatē un nebalso... Tās sagaida kā brīnumu un nopelna kā žēlastību.
Pret Latvijas valsti man, politkorekti koķetējot, attieksme neitrāla. Ja dzīvē kas patiesi baida, tad baisas nevarības iespēja, kad tapsi atkarīgs no šīs valsts labvēlības. Nudien, pamaz prieka pārvērsties cilvēkā ar īpašām vajadzībām, kurš, sev par nelaimi saglabājot skaidru saprātu, pilnīgas paralīzes dēļ nabagmājā un pieslapinātā gultā nespēj biļetenu urnā iemest, mušu no deguna notraukt, kur nu vēl vēnas sev pāršņāpt...
Tiktāl sendienu publicistikas paraudziņš. Dzīvojot 2018. gada Latvijā, reizēm pieķeru sevi pie augšminētajam tekstam pretēja, iespējams, ķecerīga viedokļa, proti, es nedrīkstu šīs, presē bieži par epohālām nokristītajām, vēlēšanas boikotēt. Lieliski apzinos, ka cerības Latvijas valsts nākotnes uzplaukumam, ir iluzoras, vienalga, kādi tautas priekšstāvji dirnēs Augstajā namā, vienalga, kāda būs nākamā valdības koalīciju. Tātad vēlēšanas neko neizšķir, neko nemaina. Secinājums nepārprotams - jāpiedalās un jābalso par KPV.LV listi! Kazi, šie malači (partijai, tās līderiem veltītie epiteti zināmi) spēs padarīt valsts politisko dzīvi lustīgāku, pārvērtīs Jēkabielas namu par Latvijas akadēmisko absurda teātri. Latviešiem grūši ar humora izjūtu. Varbūt tāpēc, citējot klasiķi, mums neizdodas smejot atkratīties no savas pagātnes.
Seko mums 
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
