Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Mode mainās. Vārds „elite” pie mums pašlaik nav modē. To lieto daudz retāk nekā agrāk. Vārds „elite” pie mums bija modē pagājušā gadsimta 90. gados. Tolaik valdošā kliķe sāka formēt savu oficiālo kultūras politiku. Oficiālajā kultūras politikā ietilpa tautas garīgajai dzīvei ļoti vajadzīga norise - valdošās kliķes slavināšana.

90. gadu vidū valdošā kliķe sāka mitoloģizēt savu piederību sabiedrības „smalkajām aprindām”- elitei. Sabiedrībai bez ierunām vajadzēja akceptēt svarīgas patiesības.

Pirmkārt un galvenokārt - oriģinālo patiesību par valsts dzīves atrašanos visgudrāko, visgodīgāko, visinteliģentāko, visizglītotāko, estētiski un intelektuāli visizsmalcinātāko valsts iedzīvotāju rokās. Tātad elites rokās. Tātad tādu cilvēku rokās, kuri veido sabiedrības izcilāko personību korpusu.

Neskatoties uz to, ka sociālisma periodā publiskajā telpā neeksistēja jēdziens „elite”, tomēr visi zināja vārda „elite” nozīmi. Elite ir sabiedrības izcilākie pārstāvji. Mūsu elite ir valdošā kliķe. Punkts. Tautai vairāk neko nevajadzēja zināt.

Jau tolaik žurnālisti apkalpoja valdošo kliķi. „Smalko aprindu” dzīves hronika bija gandrīz katrā Rīgas medijā. Par „elites” sīkumaino burzīšanos rakstīja katrs sevi cienošs žurnālists.

Žurnālistiem iespējas bija milzīgas. Tolaik sākās atsevišķu kultūras objektu sakralizācija un hedonisma kanonizācija. Sākās mākslas baudīšanas mežonība. Valdošā kliķe pati uzskatīja un visiem pārējiem gribēja iestāstīt, ka mākslas lielākā vērtība ir baudas sagādāšana. Mediji enerģiski stāstīja par „elites” vitālo vajadzību regulāri baudīt mākslu - apmeklēt operu, Rundāles pili, kinoteātri Andalūzijas suns.

Sabiedrībā tika uzburts priekšstats par valdošās kliķes smalkajām mākslinieciskajām dvēselēm un nemitīgajām alkām pēc skaistā. Sabiedrībai lika iegaumēt, ka valdošā kliķe nespēj dzīvot bez mākslas. Kā jau minēju, „elitei” svētas vietas tolaik bija opera, Rundāles pils, minētais kinoteātris.

Pēcpadomju Latvijā patērēšanas māniju un glamūra atkritumu plūsmu skaļi ietaurēja valdošā kliķe. Secinājums ir pareizs. Pirmajā laikā neviens cits pie tā nebija vainīgs (Rīgas žurnālistus nav vērts vainot, pārāk liels gods). Tikai vēlāk dzīves prieku baudīšana un glamūrs koncentrējās ap Pulkinenas kundzes un seksīgās Lee tipa kadriem mūsu sabiedrībā.

Turpmākajās stadijās vainīgi ir arī citi sociālie strati. Īpaši akadēmiskās inteliģences „akadēmiķi”, kuri neuzdrošinājās iepīkstēties un nosodīt valdošās kliķes un tās līdzskrējēju debilās un sociāli ļoti bīstamās tendences.

Īpaša elitārā kņada 90.gados valdīja ap operu. Uz operu smalki uzpucējušies un pašapzinīgi braši soļoja visi deputāti un ministri. Ar sievām vai vīriem. Mediji aizelsušies stāstīja par operas patroniem un patronesēm. Operas apmeklēšana tolaik skaitījās katra valdošās kliķes elementa goda pienākums. Labsajūtā smaidošais operas direktors bija „smalko aprindu” smalko „tusiņu” neiztrūkstošs smalks rekvizīts. Publicētajās fotogrāfijās direktors smalkajos „tusiņos” jūtas kā zivs ūdenī.

Pilnīgi citādāk, domājams, jutās inteliģentais Rundāles muzeja direktors Imants Lancmanis. Rundāles pilī valdošā kliķe rīkoja izsmalcinātas balles, pieņemšanas, inaugurācijas, banku jubileju smalkas iedzeršanas, piedodiet – svinības.

Smalkais process sākās jau uz lielceļa. Smalkie kungi smalkajos automobiļos smalki centās viens otru apdzīt, lai pirmie smalki piestūrētu pie pils vārtiem. Ne velti neglābjami dumjie skribenti mūsu „smalko aprindu” vulgāro māžošanos visā nopietnībā salīdzināja ar franču un angļu aristokrātijas manierēm.

Tā tas patiešām bija, un nekas netiek pārspīlēts. Ja tāda māžošanās un salīdzinājumi nebūtu, tad Dievs ar cilvēku muļķību tiktu galā sekmīgi. Arī ar mūsu konsolidēto muļķību. Dievs nebūtu spiests atzīties savā bezspēcībā apturēt cilvēku muļķības.

Tiesa, tolaik bija viens būtisks aristokrātisks trūkums. Mūsu valdošās kliķes smalkie hominīdi lietoja tikai bauru arāju valodu. Tolaik mūsu aristokrātija vēl nebija tik lingvistiski izsmalcināta kā šodien. Valdošās kliķes galvenie fīreri staigāja ar angļu valodas tulkiem. Kvēlā pateicībā par teicamo tulkošanu viena kundze no tulkiem vēlāk tika sievišķīgi burvīgi apjukusi apsēdināta kultūras ministra krēslā.

Ģeopolitisko kungu smalkajā angļu valodā savus tautiešus laipni pasūtīt uz vienu vietu mūsu supersmalkā vispārējās deģenerācijas neaizmirstā aristokrātija sāka tikai nesen. Kā dažkārt vēsturē mēdz misēties, priekšzīmi parādīja oficiāli atzīts priekšzīmīgs cilvēks - patriotisma caurgrauzta jaunkundze no Saeimas. Internetā viņa angļu valodā lepojās ar savām tiesībām uzspļaut kādam puisim. Nabadziņam nepatika deputātes kompromitējošā autobiogrāfija. Protams, rakstīta smalkajā angļu valodā.

„Elites” smalkā rosīšanās valstī un pilī ļoti nepatika Rundāles muzeja direktoram. Imants Lancmanis 1998.gadā uzgleznoja gleznu ar apburoši precīzu nosaukumu „Latvija muļķības, naida, skaudības, slinkuma, alkātības, baudkāres un nodevības ielenkumā”. Grūti iedomāties, cik lielā mērā direktoram un gleznotājam bija apriebušās valdošās kliķes plebejiskās izdarības, ja mākslas darba nosaukumam viņš izvēlējās tik netipisku formu – garu un semantiski komplicētu teikumu.

Pateicoties mūsu profesionāli apgaismoto žurnālistu iniciatīvai, 90. gados tika formulēti vietējās „elites” latviskie paveidi. Tāda elites modifikācija nav sastapta citur. Tikai pie mums.

„Elites” paveidu skaits bija ļoti liels: politiskā elite, deputātu elite, valdības elite, biznesa elite, kultūras elite, policijas elite, speciālo dienestu elite, pašvaldību elite, izglītības elite, dzelzceļnieku elite, ekonomistu elite, zinātnieku elite, augstskolu elite, mācītāju elite, sporta elite, mūziķu elite, modes elite, pavāru elite, teātru elite utt.

Katrā dzīves sfērā bija sava „elite”. Žurnālistu gaišā izdoma nepazina mēru. Atceros, vēl bija provinces elite, zvejnieku elite, tirgotāju elite, arodbiedrību elite. Noteikti uzskaitījums neaptver visu bagāto materiālu.

Jā, gudrajiem žurnālistiem bija arī pašiem sava „elite” – žurnālistu elite, TV elite. Iespējams, bija arī radio, laikrakstu un žurnālu elite. Bet to precīzi neatceros un par to ļoti kaunos.

Rietumu civilizācijā vārds „elite” pašlaik nav modē. To lieto tikai pārgudras leksikas āksti vai pilnīgi neizglītoti žurnālisti. Viņi lasa tikai savus darbus un nezina par mūsdienās valdošo attieksmi pret vārdu „elite”.

Taču pati elite, protams, eksistē. Noteikti eksistē tā saucamā profesionālā elite. Katrā profesijā ir izcili meistari. Viņi izcili veic savu darbu un kalpo kā paraugs pārējiem.

Tā tas ir arī pie mums. Domāju, jo tālāk no galvaspilsētas, jo vairāk ir izcili strādājošu speciālistu. Rīgā ir pārāk liela zagļu un blēžu, mietpilsonisku pseidointelektuāļu un nekaunīgu karjeristu koncentrācija. Viņiem interesē tikai nauda, vara un amata nosaukums. Neinteresē profesionālais prestižs, profesionālā solidaritāte, profesionālais gods, profesionālā cieņa, profesionālā autoritāte un citas patiešām vērtīgas izpausmes jebkurā kultūrā.

Viņi ar savu klātbūtni drūmi nomāc jebkuru radošo garu. Viņi ar sava amata administratīvi voluntārajām iespējām ne reti uzdrīkstas sagraut jebkuras izcilības iedīgļus. Par to, kā tiek rupji padzīti lieliski speciālisti, nākas bieži lasīt. Burtiski katru reizi viņus padzen kāds pelēks un sekls jauneklīgs āmurgalva tādu pašu jauneklīgu āmurgalvju partijas aizsegā.

Tas veicina morāli neveselīgu klimatu iestādēs un firmās. Tas neveicina kadru dabisko izaugsmi. Nav nekāda vajadzība mācīties un slīpēt savu kompetenci. Tas neko nedod normālai karjeriskajai izaugsmei.

Par morālo klimatu mūsu biznesā liecina viens nepatīkams fakts. Mums tagad ir firmas, kas pret katru klientu automātiski izturas kā pret blēdi. Šo firmu pārliecībā visi valsts iedzīvotāji teorētiski ir blēži.

Tā, piemēram, TV, interneta un telefona pakalpojumu firma Balticom uz katru rēķinu labi redzamā vietā uzspiež iespaidīga izmēra taisnstūra zīmogu. Uz tā lieliem burtiem ir rakstīts „Parādu atgūšanu nodrošina LINDORFF”.

Firma šausmīgi netaktiski katru klientu apzīmogo kā potenciālu blēdi un jau tūlīt viņu biedē ar savu nenokautējamo un teicami apbruņoto parādu „izsitēju”. Domājams, šausmīgo netaktiskumu Balticom firma cenšas morāli kompensēt, TV kanālu komplektā iekļaujot 4 pornogrāfiskos kanālus. Tiesa, firmas puiši tos dēvē par erotikas kanāliem. Necentos noskaidrot, vai tādu terminoloģiju iesacīja lietot firmas saimnieki jeb puiši principā nespēj atšķirt pornogrāfiju no erotikas. Šodien pie mums ir iespējami abi varianti.

Minētā klientu iebiedēšana ir vispārējās degradācijas līdz šim nesastapta inovācija. Īsti sociologi gribētu papētīt, kā tādās firmās jūtas darbinieki un tajā skaitā jaunie darbinieki. Tāpat var atklāties, ka šīs firmas pieder visīstākajiem blēžiem. Viņi savus klonus saskata katrā pretimnācējā. Nav jābrīnās, ka viņu firmās spoža karjera ir tikai blēžu prioritāte.

Diemžēl tagad profesionālās elites kontingents ir noplicināts. Izcilākie un potenciāli izcilākie ir izdzīvoti no dzimtenes vai paši devušies prom no Latvijas. Tā mums, zilacainajai un gaišmatainajai tautai, ir klasiska kaite. Latviešu kultūrā izcilākais mantojums ir radīts ārpus Latvijas. Sākot no Lāčplēša. Ārpus Latvijas ir dzīvojuši un strādājuši mūsdienu pasaulē vispazīstamākie latvieši – Klucis, Matvejs, Drēviņš. Kultūras vēsture šajā ziņā atkārtosies arī XXI gadsimtā.

Pašlaik mums noteikti ir arī neliela žurnālistu elite. Vienu piemēru saprātīgie Interneta lasītāji ciena un apbrīno. Mūsu žurnālistiem šodien ir drosmīgi un argumentēti jāpasaka tikai viens vārds „Pietiek!”, lai izpelnītos elites statusu. Viņiem ir jāpasaka, ka pietiek zagt un blēdīties, kampt un melot.

Katrā ziņā mūsu šodienas kreatīvajam un godīgajam sociumam ir jāizsaka līdzjūtība. Izcili un godīgi strādājoša elite tagad nevienam nav vajadzīga. To nepaslavēs ne darba devēji, ne žurnālisti. Var nepaslavēt arī kolēģi. Galvenokārt t.s. akadēmiskajās struktūrās. Tajās no intelektuālās konkurences ir paniskas bailes gandrīz katram darbiniekam. Teiksim, augstskolās jau sen vairs nav darbs. Augstskolās ir tikai cīņa par eksistenci un bizness. Tas, pirmkārt.

Otrkārt, labi strādājoši cilvēki vispār tagad nav modē. Viņiem ir jāmaksā lielāka alga. Viņi nepiekrīt profesionālajiem un cita veida netīriem kompromisiem. Viņi drīzāk traucē, nekā veicina „eiropeisko” vietējo firmu „piāru”. Ne velti tagad gandrīz visu cilvēku prāti un emocijas danco ap zagļiem un blēžiem. Ļoti daudzi jūsmo par mūsu slavenākajiem „elitārajiem” zagļiem un blēžiem, kuri pilsonisko sabiedrību ar saviem noziegumiem valdzina gadu desmitiem.

Postmodernisma un neoliberālisma vidē priekšstati par eliti, izcili gudriem un talantīgiem cilvēkiem un to lomu sabiedrībā, manāmi ir izmainījušies vispār. Saprotams, ne jau pozitīvā ziņā.

Attieksme pret eliti vienmēr ir bijusi saistīta ar attiecīgās politiskās iekārtas ideoloģiju un politiskās filosofijas doktrīnām. Padomju iekārta ignorēja vārdu „elite”. Padomju iekārta bija atsevišķs variants jēdziena „elite” interpretācijā. Zinātniskajos tekstos vēl ir pazīstams fašistiskais variants, liberālais variants, aristokrātiskais variants, plurālistiskais variants. Katrā no tiem ir specifiska izturēšanās pret eliti.

Tā, piemēram, Rietumos XX gadsimta vidū zinātnieki rekomendēja plurālistisko variantu. Šī varianta slavētāji ļaudīm iesaka lietot vārdu „līderi”. Katrā dzīves sfērā var būt savi līderi. Vārds „elite” esot nedemokrātisks. Tas neapliecina mūsdienu sabiedrības sociālo plurālismu – daudzveidīgo sociālo realitāti un visdažādāko sociālo subkultūru pastāvēšanu.

Vārda „elite” nepopularitāti tagad nosaka vairāki iemesli. Kā jau teicu, mode mainās. Rietumos tagad modē ir seksuālās minoritātes un homoseksuālistu „elite”. Sabiedrības uzmanības centrā ir geji un heteroseksuāli vīrieši, lesbietes un lesbiskās mīlas ainas, kunilings, orālais sekss, auto meitenes, vagīnas un krūšu izmēri, vīrieša kāju seksualitāte, tetovējumu un pīrsinga seksualitāte, viendzimuma laulības, bērnu adoptēšanas tiesības viendzimuma pāriem utt.

Mēs no modes neatpaliekam. Mēs no modes nedrīkstam atpalikt, jo esam „eiropeiska” valsts. Tāpēc pie mums jau ilgu laiku mediju uzmanības centrā nav garlaicīgās profesionālās elites – inženieri, skolotāji, pasniedzēji, zinātniskie līdzstrādnieki u.c. Par viņu darbu atsaucīgi raksta tikai nedaudzi nožēlojami nemoderni un provinciāli garlaicīgi mazpilsētu laikraksti.

Objektīvs iemesls vārda „elite” nepopularitātei ir šāds. Rietumu civilizācijā tā izveidojās, ka no XIX gadsimta beigām vārdu „elite” speciālajā literatūrā un arī masu komunikācijas līdzekļos sāka attiecināt uz politiski administratīvajām aprindām – valdošo šķiru, grupu, slāni, valdošo mazākumu u.tml.

XIX gadsimta beigās divi itāļu zinātnieki G.Moska un V.Pareto izdomāja elites teoriju. Tā visiem iepatikās un ātri izvērtās elites socioloģijā. Bet tagad arī jaunā zinātniskajā disciplīnā – elitoloģijā. Gan elites teorija, gan elites socioloģija un elitoloģija apskata sabiedrības valdošo šķiru – „politisko šķiru”.

G.Moskas grāmatas tulkojums angļu valodā mums deva bēdīgi slaveno apzīmējumu „The Ruling Class” (no 1939.g.). Ja no XVII līdz XX gadsimtam vārdu „elite” attiecināja galvenokārt uz izcili labām precēm, tad XX un XXI gadsimtā galvenokārt tikai uz valdošo slāni – politiķiem.

Par laimi šodien pat daudzi žurnālisti ir iemanījušies saprast, ka nav pieklājīgi politiķus saukt par eliti. Rietumu sabiedrībā „The Ruling Class” drīzāk ir ironiska nekā pozitīva identifikācija.

Arī Latvijā valdošo kliķi negribas saukt par eliti. Faktiski nevis negribas, bet kategoriski nedrīkst saukt par eliti „iedzīvotāju apmuļķotājus”.

Sakarā ar elektroenerģijas tarifu krāpšanos internetā nesen atklāti izteicās izcili kompetentais profesors Iļja Gerčikovs: „Var tikai apbrīnot ar kādu punktualitāti un disciplīnu mūsu valdība izpilda svešas norādes un politiku, tā nodarot milzu kaitējumu savai valstij. Bezatbildība un nepakļautība sabiedrībai piemīt mūsu valdībai."

Neapšaubāmi, normālā valstī tādu valdību ar lielu troksni momentā padzītu un tiesātu. Neapšaubāmi, normālā nācijā nav iespējama valdība, kas nodevīgi kalpo svešzemniekiem un dzen postā savu tautu. Vēsture zina, kāds soda mērs gaida dzimtenes nodevējus. Pats par sevi saprotams, ka nodevējus nevar uzskatīt par eliti.

Iespējams, elites jēdziena lietošanā tagad lielākais apjukums ir Austrumeiropā. Padomju laikā vārdu „elite” nelietoja. Elites esamība asociējās ar antagonistisku sabiedrību. Tādas asociācijas nebija vēlamas.

Padomju laikā bija formālie līderi un neformālie līderi. Formālie līderi bija augstas amatpersonas. Neformālie līderi bija izcilas personības. Padomju laikā mums bija tautas sirdsapziņas līderi, intelektuālie līderi un morālie līderi. Tā viņus prezentēja prese, un sabiedrība tam piekrita.

Pirms nelietīgās „perestroikas” arī latviešu domājošās daļas neformālie līderi bija D.Ļihačovs, S.Averincevs, M.Mamardašvili, J.Lotmans, S.Kapica. Viņi bija tradīciju nesēji, sabiedrības stabilizētāji, profesionāli un morāli cienīgas dzīves paraugi.

Jāņem ir vērā vēl viens faktors. Rietumos pēc II Pasaules kara sociālā diferenciācija un stratifikācija kļuva manāmi raibāka. Pakāpeniski samazinājās zemniecības slānis un kapitālistu izauklētā vidusšķira – proletariāts un tā inteliģentie kalpi.

Viņu vietā no 70.gadiem radās elites jaunas modifikācijas – transnacionālo korporāciju elite, globālā finanšu elite, starptautisko organizāciju elite. Nosaukumi ir dažādi. Taču būtība – globālā dimensija – nemainās.

Pēc II Pasaules kara grandiozi izvērtās legālās kundzības jauns formāts – transnacionālā kundzība. Jaunā formāta vadīšanai un apkalpošanai vajadzēja jauna tipa harismātiskus līderus un kosmopolītiskus klerkus. Atbilstoši pieprasījumam radās elites jaunas modifikācijas.

Tajā pašā laikā sabiedrībā ievērojami pastiprinājās vairāk vai mazāk konspiroloģiski priekšstati par elites necaurspīdīgumu – elites transparences deficītu. Pilsoņi vairs nevarēja saprast, kurš viņu zemē ir īstais valdnieks. Varianti vairāki: „vecās ģimenes” – Rokfelleri, Rotšildi, Baruhi; „paplašinātās vecās ģimenes” – Eiropas aristokrātija, Bilderbergas klubs, Trīspusējā komisija, Romas klubs; „globalizācijas saimnieki” – anglosakšu finanšu oligarhija; „kosmopolītiskā globālā oligarhija” – biznesmeņi pluss politiķi, pluss daži intelektuāļi.

XX gadsimta nogalē Rietumos un mūsu gadsimta 10.gados Austrumeiropā sākās kņada ap vēl vienu elites modifikāciju – „kreatīvo šķiru”. Tajā ietilpst iracionālā kapitālisma „trešais ešelons” – reklāmas, preču dizaina, „piāra” autori, žurnālisti, masu kultūras produktu ražotāji.

„Kreatīvā šķira” ir ļoti ambicioza. Tā sevi neuzskata par „trešo ešelonu”. Tā sevi uzskata par elites eliti, kurai nav nekāda daļa par nabagu un trūcīgo likteni.

„Kreatīvā šķira” neslēpj savu naidu pret vienkāršo tautu. Naids tiek sistemātiski publiski demonstrēts. Rietumos to ir grūtāk izdarīt. Tur ir saglabājusies politkorektuma diktatūra. Taču pie mums ir mežonīga brīvība. Tāpēc reti stulbu viedokli pie mums nesen publiski demonstrēja „latviešu nācijas smaragds”. Odiozo epitetu Hermaņa kungam Interneta komentāros iešķieba kāda izcili nekaunīga dāma no vienotās vienotības kretīnu zelta fonda.

Austrumeiropā elites visjaunākās modifikācijas ieviesa vēl lielāku apjukumu. Atceramies, vispirms apjukumu izraisīja valdošās kliķes „smalkās aprindas” – amerikāņu mobilizēto komunistiskās partijas un komjaunatnes funkcionāru kalve. Pseidoneatkarīgās valsts politiķu simulakri bija tikuši pie dolāriem un amatiem, un sāka tēlot aristokrātus un buržuāzijas eliti.

Visai drīz eliti sāka tēlot arī kriminālās privatizācijas noziedznieki. Pēc tam debesis tumši pārklāja glamūra un homoseksuālistu „diskursa” melnais mākonis. Arī tas pretendēja uz tautas elites godu.

Visjaunākajā periodā vispārējā pagrimuma centrā sāka rēgt „kreatīvā šķira”. Austrumeiropas dažās zemēs (piemēram, Krievijā) samērā prāvs bars. Pie mums pagaidām tikai atsevišķi deģenerāti – postcilvēka prototipi.

Bet tas vēl nav viss. Austrumeiropā tagad ir jaunekļu grupa, kas sevi vēlas pieskaitīt kādai no transnacionālās elites paveidiem. Šī grupa stimulē optimistiskas cerības. Skaidrs, ka iekļūšana starptautiskajās struktūrās no cilvēka prasa gan smadzenes, gan zināmu pasionaritāti un garīgo darbu. Esmu pārliecināts, ka tā ir mūsu šodienas jaunākās paaudzes vērtīgākā daļa. Tās pārstāvji zina, ko vēlās sasniegt dzīvē un nebaidās no dažādām grūtībām.

Protams, šī vērtīgākā daļa sevi neziedo Latvijai. Par to mūsu aprobežotā valdošā kliķe un tās saulainais elektorāts var priecāties. Aprobežotības kontinuitāti izdosies laimīgi saglabāt. Aprobežotos kadrus varēs nomainīt vēl ar izcilākiem kretīniem. Kretīnu kolonna netiks likvidēta. Nākas atgādināt, ka obskurantisma procesiem arī ir sava loģika un iekšējās likumsakarības.

Centīgo, gudro, talantīgo un godīgo cilvēku dzīves iespējas mūsdienās diemžēl traucē elites atlases necaurspīdīgie kritēriji. No vienas puses ir skaidrs, ka elites atlases kritēriji ir vēsturiski fiksēti un mūsdienās tie nav būtiski mainījušies.

Kritēriji ir šādi: izcelsme, garīgais spēks, izglītība, pieredze, spējas, bagātība. Katrā elites modifikācijā prioritāte var būt atsevišķiem kritērijiem. Skaidrs, ka visaugstākajā līmenī prioritāte ir izcelsmei un bagātībai. Tas uzskatāmi atspoguļojās Rietumu (īpaši ASV, Lielbritānijas) elites biogrāfijās. Šīs biogrāfijas ir interesanta lasāmviela un vienmēr var pamācoši kalpot saprātīgai jaunatnei.

Taču no otras puses elites atlases kritērijiem piemīt ne tikai necaurspīdīgums, bet idiotisks un absurds raksturs. Teiksim, mūsu zemē jocīgu iespaidu atstāj politisko partiju veidošanas nacionālie apsvērumi, konceptuālā pieeja biedru uzņemšanā un partejiskās nomenklatūras veidošanā.

Idiotisku un absurdu iespaidu sekmē iespēja cilvēkam no ielas otrā rītā uz brokastu laiku kļūt ne tikai par parlamenta deputātu un ministru, bet pat Valsts prezidentu. Nav noslēpums, ka politisko struktūru kadru politikā visu izšķir nauda, bet nevis talants, prāts un morālā stāja.

Acīmredzot liela loma ir arī fantastiski trulai nekaunībai. Ja tas tā nebūtu, mums nenāktos nemitīgi klausīties apkaunojošās debates par bijušo Valsts prezidentu uzturēšanu – jaunu mašīnu rotāciju, dzīvokļiem, mēbelēm u.c.

Bezjēdzība un aplamība sākās jau pēcpadomju pirmajās dienās. Neticamu pārsteigumu sagādāja komunistu partijas un komjaunatnes funkcionāru izmantošana kapitālisma iekārtā. Tā bija sevišķi aizdomīga situācija. Vakardienas kapitālisma agresīvākie ienaidnieki otrā dienā kļuva par kapitālisma augstām amatpersonām.

Izteikti amorālā situācija nevarēja neveicināt aizdomas, ka labi tas nebeigsies. Toreizējās aizdomas ir pilnā mērā apstiprinājušās. Mēs esam ievilināti visdziļākajā purvā. Tādā morālajā un intelektuālajā zaņķī nevar būt runa par īstas elites izaugsmi. Spējīgie jaunieši to visu redz. Viņiem nolaižas rokas sevi pilnveidot, lai erudīciju un talantu ziedotu valsts labā.

Profesionālās izaugsmes iespējas pie mums, maigi izsakoties, ir jocīgas ne tikai politiskajā sfērā, bet arī citās sfērās. Tā, piemēram, nekas nav saprotams par akadēmiskās karjeras iespējām tajās mūsu privātajās augstskolās, kuru saimnieki, atkal maigi izsakoties, ir nelabojami deģenerāti. Idiotiska un absurda aina rodas tad, kad doktora programmas saimnieki uztic vadīt dāmām bez publikācijām, rektora un prorektora krēslā iesēdina grāmatvežus bez zinātniskā grāda u.tml.

Rietumos vienu jaunizceptās elites modifikāciju gaida sāpīgi pārdzīvojumi. Arī pie mums drūma nākotne būs izmanīgiem vīriem no žurnālistu apsiekalotajām „smalkajām aprindām”.

Reālie sāpīgie pārdzīvojumi jau ir sākušies. Runa ir par finanšu spekulantu „eliti” un tās negodīgi iegūto naudu.

Nauda ir negodīgi izkrāpta no iedzīvotājiem. Finanšu spekulācijas ir iedzinušas parādos daudzas valstis. Taču trakākais – neglīti kompromitē neoliberālisma vēsturisko projektu un apdraud kapitālisma sociāli ekonomiskās formācijas pastāvēšanu. Kompromitē un apdraud tik lielā mērā, ka nākas izstrādāt postneoliberālisma un postkapitālisma vēsturiskos projektus. Dzīvei postneoliberālisma un postkapitālisma laikmetā aktīvi orientējās „vecās ģimenes” – reālās un reizē slepenās varas autori.

Starp „vecajām ģimenēm” un jaunajiem finanšu iznireļiem vienlīdzība un vienāds stāvoklis (paritāte) nav gaidāms. Tas patiesībā ir pilnīgi izslēgts. Paritāte bija iespējama tikai pie mums starp LKP CK ideoloģisko sekretāru un puķu sīpolu spekulantu „perestroikas” nelietīgo mērķu sasniegšanai.

„Vecās ģimenes” zina savu vērtību. Tās acīmredzot ir rūpīgi izanalizējušas mūsdienu lielākās nelaimes. Tās savas nākotnes labā ir nolēmušas upurēt jaunos iznireļus. Negodīgā ceļā iegūtā nauda jau tiek atņemta vai piespiesta ziedot labdarības fondiem. Šajā ziņā „vecās ģimenes” ir devušas konkrētus uzdevumus savai politiskajai elitei. Par šo uzdevumu izpildi tika spriests nesen G-8 samitā Ziemeļīrijā.

Patiesībā tas bija zināms jau agrāk. Starp Rietumu eliti un Austrumeiropas eliti paritāte nebūs nekad. Nelietīgās „perestroikas” varoņi saldi sapņoja par brāļošanos ar Rietumu eliti. Ilūzijas nepiepildījās. Rietumi nevēlās savās izcilākajās aprindās integrēt Austrumeiropas kriminālās „smalkās aprindas”.

Par bijušo sociālisma zemju funkcionāru iespēju līdzdarboties pasaules pārvaldīšanā vispār nevar būt runa. Austrumeiropiešiem ir jāsamierinās ar laiku pa laikam viņiem pamestiem kauliem – iespēju piedalīties trešās šķiras politiskajos un ekonomiskajos pasākumos, kā arī panēsāt tukšu portfeli kādā ES reāli neko nelemjošā kantorī. Austrumeiropiešu „elites” galvenā funkcija vienmēr būs politiskās butaforijas funkcija.

Tagad viss attīstās neaptverami strauji. Laimīgās smalkās „elites” noteikti gaida gaiša rītdiena. Kā jau teicu, „process ir sācies”.

Zagļi un blēži pretojās. Citādāk nemaz nevarēja būt. Naivi būtu gaidīt viņu brīvprātīgo padošanos un soļošanu bez konvoja uz cietumu vai ešafotu. Pašlaik viņi izvirza nesodītu noziedznieku tipisku saukli: „Latvijas attīstības pamatā jāliek jaunu vērtību radīšana, nevis to pārdale!”.

Tā ir demagoģiska ņirgāšanās. Ja realizē minēto viltību, tad zagļi un blēži saglabā tautai izkrāpto naudu un īpašumus. Tauta neatgūst neliešu un nacionālo nodevēju atņemto pašcieņu un pašapziņu. Valstī saglabājās zagļu un blēžu iedibinātā amorālā atmosfēra. Saglabājās mūsu dzīves kroplie politiskie un sociālie pamati. Tāpēc mums nekad nebūs normāla valsts un cilvēka cienīga dzīve.

Mums ir jātiek vaļā no zagļiem un blēžiem. Ja mūsu dzīvē nekas kardināli nemainīsies, tad visdrīzākajā laikā iestāsies vēl nabadzīgāki un amorālāki laiki. Par to nevajadzētu šaubīties. Rietumos un arī Austrumeiropā tas ir kolektīvais viedoklis. Zinātniskās elites kolektīvais viedoklis.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Akadēmiskā sabiedrība premjeram: atbalstot tiesiskās reformas, aicinām neiejaukties Latvijas Universitātē

FotoLatvijas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, atbalstot Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita izvirzīto stratēģisko mērķi – Latvijas augstskolu starptautiskās konkurētspējas stiprināšanu, nodrošinot Latvijas studentiem iespēju studēt augstākā līmenī pašu mājās, pievienojas viedoklim, ka ir nepieciešams izveidot jaunu sistēmu un likumu par augstskolu darbību. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

FotoAtsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas projekti rodas bez akumulācijas – attiecīgā jaunā fenomena elementu pakāpeniskas uzkrāšanās, savākšanās. 
Lasīt visu...

6

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

FotoŠādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts. Aizliegts arī rakstīt par viņu okupācijas laika "varoņdarbiem". Ne internetā, ne masu medijos nav iespējams atrast neko par viņu līdzdalību cilvēku vajāšanās. Un ne jau tāpēc, ka viņi tajās nepiedalījās. Viņi piedalījās - tikai visu kategoriski noliedz, un masu mediji paklausīgi klusē.
Lasīt visu...

21

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

FotoPēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav māsu, kuras varētu dot ķīmijterapiju, te Daugavpilī aptrūkušies anesteziologi, un apstājusies plānveida palīdzība, joprojām nesarūk rindas valsts apmaksātiem izmeklējumiem un speciālistu konsultācijām, un problēmu virkne šķiet nebeidzama.
Lasīt visu...

21

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

FotoRīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē Oļegs Burovs no “Gods kalpot Rīgai” un “Latvijas attīstībai” frakcijas priekšsēdētājs Viesturs Zeps. Nedēļas beigās pēkšņi sarosījās vairāki Rīgas domē strādājošie politiķi.
Lasīt visu...

21

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

FotoPēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri ar stekiem sit un brutāli aiztur vienkāršus, miermīlīgus iedzīvotājus, kuri devušies uz kādu no publiskajām demonstrācijām.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Apspriežamie jautājumi

Biju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu...

Foto

Preventīvais uzbrukums

Pēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras...

Foto

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir...

Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...