Iesaki rakstu: 
„Ja pēkšņi kaut kādi tik vērā ņemama un nopietna frakcija sāks strādāt viena cilvēka, nevis to cilvēku interesēs, kas par viņiem balsojuši, nu tad, protams, jādomā, vai te mēs nesastopamies ar valsts nozagšanu, ko mums būtu jāmēģina visos veidos nepieļaut un ierobežot,” – tā par sajūtām, piekrītot strādāt valdībā, ko Vienotība veido kopā ar smagos noziegumos apsūdzēto Ventspils mēru Aivaru Lembergu, un iespējām šajā situācijā turēties pie Dienas galvenās redaktores amatā savulaik deklarētajiem principiem par cīņu ar oligarhiem intervijā teic nākamā kultūras ministre Sarmīte Ēlerte (Vienotība).
Cik komfortabli jūs jūtaties kā nākamā kultūras ministre, kura ir piekritusi strādāt valdībā, ko Vienotība veidos kopā ar Aivara Lemberga ietekmē esošo Zaļo un zemnieku savienību (ZZS)?
Man liekas, ka darbs valdībā – tas nekādā gadījumā nav komforts, tas nav jautājums par to, kā es jūtos vai cik komfortabli es jūtos. Darbs valdībā ir - cik labi mēs visi kopā spēsim izdarīt tās lietas, ko mēs esam ierakstījuši valdības deklarācijā. Jo šīs lietas – gan tās, kas attiecas uz tautsaimniecības attīstību, eksporta atbalstu, kas attiecas uz augstākās izglītības un profesionālās izglītības izmaiņām vai kas attiecas uz kultūru, latviešu valodas nostiprināšanu, uz nacionālās identitātes stiprināšanu, uz integrāciju – tās visas ir valdībai pēc būtības kopējās lietas. Un tāpēc ir šausmīgi svarīgi, ka mēs, ministri strādājam kā komanda, mēs neesam katrs sava mazā ģimenes dārziņa lobistu komanda.
Bet jautājums ir par Lemberga faktoru, - cik komfortabli jūs, ņemot vērā jūsu ilggadējos uzskatus, kurus mēs redzējām laikrakstā Diena...?
Nav svarīgi mani uzskati, ir svarīgi fakti. Domāju, ka Lemberga kungs ir cilvēks, kuram nāksies diezgan daudz laika veltīt viņa tiesvedības procesiem, – tas aizņems viņa laiku, pirmkārt.
Ko no šīs jūsu piebildes var secināt, – ka, jūsuprāt, viņam būs mazāk laika nākt uz koalīciju un ietekmēt valdības darbu?
Nē, nu, es domāju, katram cilvēkam ir savi iespēju limiti un dienas laiks nav neizsmeļams. Es vienkārši gribēju teikt, ka Lemberga kungam būs arī augošas citas rūpes.
Jūs tā kā ierādāt, atgādināt viņam viņa vietu?
Tas ir jūsu secinājums.
Otrkārt, kas attiecas uz Lembergu vai Ventspili, tad noteikti man būs ļoti laba sadarbība gan ar šo pilsētu, gan ar Tukumu, kas ir brīnišķīga pilsēta – galu galā mūsu sarakstā ir Tukuma partijas pārstāvis, tāpat kā Lemberga kungs ir zemnieku apvienībā - , mana sadarbība noteikti būs ļoti laba ar Rēzekni, ar Cēsīm, ar visām tām daudzajām pilsētām, pašvaldībām, viņu deputātiem, kuri rūpējas par saviem iedzīvotājiem un to, kāda ir kultūra šajos apgabalos. Tā ka es neredzu tur problēmas.
Kas attiecas uz citām ietekmēm, tad es domāju, ka Zaļo un zemnieku savienības ievēlētie deputāti, tai skaitā valdības pārstāvji, apzinās, ka par viņiem ir balsojuši tūkstošiem cilvēku, nevis viens.
Proti, Lembergs...
Jā. Un, ja pēkšņi kaut kādi tik vērā ņemama un nopietna frakcija sāks strādāt viena cilvēka, nevis to cilvēku interesēs, kas par viņiem balsojuši, nu tad, protams, jādomā, vai te mēs nesastopamies ar valsts nozagšanu, ko mums būtu jāmēģina visos veidos nepieļaut un ierobežot.
Jūs tur redzat arī savu atbildību? Proti, jūs nefokusēsieties tikai uz savu tiešo atbildības sfēru – kultūru, bet sekosiet līdzi plašākā kontekstā, kā kaut kādas intereses varbūt tiek mēģinātas realizēt?
Neapšaubāmi. Es domāju, ka jebkuram valdības loceklim ir divi vienlīdz svarīgi uzdevumi: kompetenti un atbildīgi pārstāvēt to sfēru, par kuru viņš atbild, pareizāk sakot, par sabiedrības interesēm šajā sfērā. Piemēram, kultūra nozīmē sabiedrības tiesības uz kvalitatīvu dzīvi – man ir jāaizstāv šīs tiesības, bet ne tikai pārstāvot to savu jomu, bet neapšaubāmi tas nozīmē strādāt kā valdībai. Valdība ir vienskaitļa lietvārds.
Bet jautājums bija: ko jūs darīsiet, ja saredzēsiet valsts nozagšanas pazīmes?
Protams. Protams, es darīšu visu, lai tie lēmumi, kas tiek pieņemti valdībā, tiek pieņemti tam sabiedrības labumam, nevis kāda atsevišķa cilvēka labumam.
Vai caur to jau netiek ieprogrammēts potenciāls konflikts valdībā, ņemot vērā to solījumu, ar kādu nāk Vienotība, un to, cik ciešā sasaistē ar Lembergu top šī valdība?
To mēs skatīsimies. To laiks rādīs.
Vai jums šī iemesla dēļ nebija pārdomu, pieņemot ministres amata piedāvājumu?
Nē. Nevienu brīdi. Šis apstāklis nevienu brīdi neradīja man pārdomas. Es nācu politikā, lai neatkarīgi no tā, kur es esmu – Saeimā vai valdībā –, lietas mainītu. Tad jau man vajadzēja nopietni pārdomāt, pirms es pieņēmu lēmumu iet politikā, nevis tagad domāt: „Vai, kā tas gadījās! Kaut kas mums nav kārtībā! Pasēdēšu maliņā!”
Vai tās tomēr nav viena laikmeta beigas, ka Dienas ilggadējā galvenā redaktore Ēlerte un Lembergs ir vienā valdībā, jo de facto jau Lembergs kontrolē šos valdības procesus caur ZZS?
Saprotiet, Dienas prasīgajā un kritiskajā nostājā pret oligarhiem vai pret dažādām šāda veida interesēm nebija nekā personīga. Vienādi principiāli mēs nostājāmies pret šīm parādībām vai cilvēkiem neatkarīgi no viņu uzvārda vai atrašanās vietas. Šos principus un šos uzstādījumus es ne gatavojos, ne vispār spēju mainīt.
Es nevaru sevi izmainīt, tas ir absurds. Viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc es gāju politikā, ir, lai maksimāli ierobežotu šīs slēptās ietekmes uz politiku. Tas, ka partijas vai parlaments tiek lietots kā ierocis kādu atsevišķu cilvēku vai grupas interesēs, nevis, ka parlaments strādā, kā tam ir jāstrādā... Parlaments ir Latvijas tautas pārstāvis, un tās interesēs viņam saskaņojot, strīdoties, diskutējot ir jāatrod labākais risinājums. Par to es iestājos, vērtējot politiku no malas, par to es iestājos un iestāšos, esot politikā. Kāda jēga tad man bija te nākt?!
Kultūras ministres kapacitātē jums šāda iespēja būs? Un vai jūs solāties pacelt balsi nepieciešamības gadījumā?
Es jau vienreiz teicu: neuzskatu, ka ikviens no ministriem ir kādas mazas, šauras lobiju grupiņas pārstāvis. Pirmkārt, tā ir valdība kā kopums, kā cilvēku komanda, kas kopā grib sasniegt kaut kādas progresīvas izmaiņas un novērst to, kas tam traucē. Otrkārt, man kā ministram, ja mani apstiprinās, bez šaubām būs jāpiedalās Vienotības frakcijas sēdēs, es gribēšu to darīt, es gribēšu ietekmēt politiku arī caur šīm diskusijām par visdažādākajiem jautājumiem visos līmeņos, man ir iespējas to darīt.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
