Ekonomikas policijas vēstule apliecina: bijušais prokurors Mežsargs kļuvis par Meļņika kriminālprocesu speciālistu
PIETIEK18.06.2015.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Bijušais Aivara Lemberga krimināllietas "arhitekts", prokurors Andis Mežsargs ir kļuvis ne tikai par Vasilija Meļņika drošības jautājumu speciālistu, bet arī miljonāra "kriminālprocesu speciālistu", - to apliecina Pietiek rīcībā nonākusi Ekonomikas policijas vēstule.
Vēstuli, ko šodien publiskojam, parakstījusi Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes 2.nodaļas izmeklētāja Oksana Fridrihsone. Lai gan Mežsargs oficiāli nav Meļņika kontrolēto AS Rīgas kuģu būvētava un AS Tosmares kuģu būvētava amatpersona, vēstule adresēta viņam kā abu uzņēmumu "pārstāvim".
Ekonomikas policijas vēstule ir saistīta ar Pietiek jau minēto kriminālprocesu, kura uzsākšanu pret saviem oponentiem - Rīgas kuģu būvētavas mazākumakcionāriem operatīvi izdevies panākt Meļņikam. Kriminālprocess sākts par krāpšanu lielā apmērā un pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu un pārsniegšanu.
Tieši Mežsargs ir izrādījies tā persona, pie kuras Ekonomikas policija ir vērsusies ar prasību sniegt apjomīgu specifisku informāciju (alga, prēmijas, pabalsti, komandējuma izdevumi) par Meļņika oponentu Igoru Komarovu un vairākām citām mazākzināmām personām.
Pats Mežsargs ceturtdien nevēlējās atbildēt uz Pietiek jautājumiem, tikmēr laikraksts Neatkarīgā Rīga Avīze ar atsauci uz Komarovu informē, ka 2013. gada oktobra beigās šis bijušais Rīgas kuģu būvētavas vadības pārstāvis no Meļņika saņēmis konkrētu brīdinājumu – ja viņš nepārstāšot interesēties par naudas apriti uzņēmumos, pret viņu tikšot ierosināta krimināllieta. Savukārt no 2014. gada darbu Rīgas kuģu būvētavā uzsāka uzsācis Mežsargs.
Ar ko Mežsargs īsti nodarbojas, ne Komarovam, ne arī viņa kolēģiem sākotnēji neesot bijis ne jausmas, taču, kad Ekonomikas policija uzsākusi krimināllietu par krāpšanos un pilnvaru pārsniegšanu akciju sabiedrībās, Komarovs atminējies Meļņika brīdinājumu.
Turpinoties krimināllietas izmeklēšanai, Komarovs sācis apjaust, ka krimināllietu faktiski virza nevis izmeklētāji, bet gan tieši Mežsargs. Izmeklēšanas taktika esot aptuveni šāda: vispirms pie noteiktas kādā no akciju sabiedrībām strādājošas personas ierodoties Mežsargs un iztaujājot par noteiktu jautājumu loku. Pēc šīs sarunas persona tiekot izsaukta uz pratināšanu jau pie oficiāla izmeklētāja, kur uzdoti jau konkrēti apsūdzības "arhitektūrai" nepieciešamie jautājumi.
Mežsargs veicot iekšējo izmeklēšanu un liecinieku sagatavošanu pratināšanai policijā, kur galvenais arguments, lai cilvēks liecinātu vajadzīgo, ir draudi atbrīvot no darba jeb biznesa attiecību pārtraukšana, ar ko tiek draudēts apakšuzņēmējiem un piegādātājiem. Esot novēroti arī Mežsarga kopējie braucieni uz Liepāju, uz Tosmares kuģu būvētavu ar Ekonomikas policijas amatpersonām Oksanu Fridriksoni un Pietiek jau aprakstīto Didzi Mežavilku, lai tur veiktu pratināšanas darbības.
Pietiek jau informējis, ka Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta pirmstiesas izmeklēšanas uzraudzības nodaļas prokurors Mežsargs skandalozu ievērību guva 2013. gada rudenī, kad kļuva zināms, ka viņš kopā ar bēdīgi slaveno Satversmes aizsardzības biroja (SAB) darbinieku Aigaru Sparānu organizējis uzņēmēju un advokātu tikšanās Ventspils tranzītbiznesa konfliktu kārtošanai un tajās arī piedalījies.
Prese tad informēja, ka par SAB Iekšējās drošības daļas vadītāja Aigara Sparāna iesaistīšanos biznesa darījumu kārtošanā liecinot oficiālas Šveices advokāta Rudolfa Meroni tiesā sniegtas liecības.
Saskaņā ar šīm liecībām Meroni advokātam Daimāram Škutānam piezvanījis prokurors Mežsargs (kuru iekšējā komunikācijā saucot par "Mužiku") un teicis, ka vajadzētu tikties ar SAB darbinieku Sparānu, kurš varot nokārtot Ventspils uzņēmēju strīdus. Meroni tiesai nav slēpis pat tādu pikantu detaļu, ka iekšējā komunikācijā viņi prokuroru Mežsargu dēvē par "Mužiku".
Liecībās tiesai Šveices advokāts uzsvēris, ka iniciatīva par Ventbunkera akcionāru strīdu noregulēšanu, rīkojot viņu tikšanos, nākusi tieši no prokurora Mežsarga un Sparāna, toreiz ziņoja laikraksts.
Pēc šīs informācijas parādīšanās ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers skaidroja, ka saņēmis no prokurora Mežsarga paskaidrojumus un mudinājis viņu turpmāk rūpīgāk analizēt ārpus darba kontaktus un tikšanās, lai neradītu šķietamas šaubas par prokuroru rīcības ētiskumu.
"Konkrētajā situācijā prokurora Mežsarga rīcību nevar uzskatīt par saistītu ar prokurora tiešo funkcionālo pienākumu pildīšanu. Turklāt nevienam prokuroram savas tikšanās ar ģenerālprokuroru nav jāsaskaņo. Konkrētajā situācijā arī operatīvā darbinieka rīcību nevar uzskatīt par tādu, kura būtu pakļauta prokurora uzraudzībai Operatīvās darbības likuma izpratnē," toreiz paziņoja Ģenerālprokuratūra.
Tomēr jau tā paša gada 21. novembrī Mežsargs no amata tika atbrīvots - oficiāli pēc paša vēlēšanās. Taču par to, ka šķiršanās nebija īsti draudzīga, liecināja fakts, ka pēcāk intervijā žurnālam Playboy eksprokurors bija atklājis - daļēji spiediena rezultātā aizejot izdienas pensijā, viņš neesot nav saņēmis ne tradicionālo naudas balvu, ne pat ģenerālprokurora rokas spiedienu.
Mežsargs ir tikai viens no virknes augstu valsts amatpersonu, kuras tagad atrodas Meļņika "maizē". Zināmākais no šīm amatpersonām ir izbijušais Jūras spēku vadītājs, admirālis Gaidis Zeibots.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
