Iesaki rakstu: 
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.
Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. pantu valsts atbalsts uzņēmumiem ir jāpārtrauc, ja tas kropļo vai draud kropļot konkurenci. Eiropas Komisijai ir jāuzrauga, un tai ir arī tiesības pieprasīt atbalsta atcelšanu, ja tiek pārkāpti tiesību akti.
Ņemot vērā, cik daudz naudas valsts jau ir ieguldījusi airBaltic, ir skaidrs, ka Latvijas nacionālajai aviokompānijai nav vietas tirgū. Runa ir par simtiem miljonu eiro no nodokļu maksātāju kabatām.
AirBaltic finansiālajai nāvei gluži dabiski vajadzētu izrādīties labvēlīgai tās konkurentiem. Tomēr valdība turpina uzturēt mirušo projektu, kas negatīvi ietekmē tādus uzņēmumus kā, piemēram, Avia Solutions Group.
Kāpēc Eiropas Savienībai būtu jārīkojas, lai risinātu šo situāciju? Pirmkārt, tāpēc, ka daļēji privātais uzņēmums airBaltic, izmantojot daudz valsts naudas, tieši pārkāpj godīgas konkurences nosacījumus.
Otrkārt, šāds intensīvs finansējums rada papildu slogu valsts budžetam un tādējādi arī ES budžetam, kas ir paredzēts izlīdzināšanas fondam.
Treškārt, Latvijas valdība it kā nespēj izlēmīgi rīkoties. Tādas himēras kā airBaltic jau gadiem ilgi izsūc naudu no valsts, bet nekas nemainās. Bail iedomāties, ka viens vienīgs uzņēmums var nodarīt šādu kaitējumu visas valsts budžetam.
ES 2004. gadā par nelikumīgu atzina valsts atbalstu Air France, 2010. gadā - Lufthansa, un līdzīgas lietas ir ierosinātas pret Alitalia, Malév un Icelandair. Visos šajos gadījumos situācija ir “virzījusies uz priekšu”, kaut kas ir mainījies. Ja Latvijas valdība nespēj tikt galā ar savām iekšējām problēmām, varbūt Eiropas Savienība var kaut ko darīt?
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
