Ehhhh, kā mums pietrūkst tāda kārtīga komunisma! Jo citādi Igors ar perforatoru pelna vairāk nekā es – 32 gadus jauna ziņu portāla un TV raidījuma redaktore!
Krista Draveniece, la.lv20.10.2024.
Komentāri (92)
Iesaki rakstu: 
Esmu 32 gadus jauna ziņu portāla un TV raidījuma redaktore, kura Latvijas Universitātē ir ieguvusi augstāko izglītību. Aktīvi strādāju jau 13 gadus savā profesijā, šobrīd baudu prieku strādāt no mājām, ir maiņu darbs, bet vakaros ģimeni satieku, un ilgos komandējumos nav jābrauc, kā tu domā, lasītāj, cik liela ir mana alga?
Kautrīgais latvietis jau parasti par šādām tēmām skaļi nerunā, “nu tā nav smuki līst otra maciņā”, bet, katru dienu rakstot ziņas par to, ka eļļa ir divreiz dārgāka un kafija jau sen vairs nemaksā piecus eiro, nu nav iespējams nerunāt par to, cik liela alga Latvijā ir pieņemama.
Šobrīd, ja tā pavisam godīgi, man nav ne jausmas, kāds skaitlis būtu jānosauc, pašai atbildot uz savu jautājumu, jo viens draugs pelna 1000 eiro, cits 3000. Vai tas nozīmē, ka pirmais dunduks un otrais normāls vai pirmais vidējs latvietis un otrais veiksminieks?
Vecs tautas ticējums vēsta, ka laba alga ir tad, ja divas minimālās saliek kopā. Tā šobrīd Latvijā ir 700 eiro, tātad 1400 būtu tīri ciešami uz rokas. Ko saka zinātne?
Tikko, 10. oktobrī, LETA rakstīja, ka dzīvei nepieciešamā alga jeb minimālais ienākumu līmenis, kas tiek uzskatīts par nepieciešamu indivīdam vai ģimenei, lai segtu savas pamatvajadzības un uzturētu pienācīgu dzīves līmeni noteiktā ģeogrāfiskā apgabalā, 2024.gadā Rīgā ir 1630 eiro bruto, bet reģionos – 1384 eiro bruto, liecina atalgojuma pētījumu un vadības konsultāciju uzņēmuma “Figure Baltic Advisory” veiktais šī gada pētījums.
Salīdzinot ar situāciju pērn, dzīvei nepieciešamā alga Rīgā ir pieaugusi, bet reģionos – mainījusies minimāli. 2023.gadā dzīvei nepieciešamā alga Rīgā bija 1501 eiro bruto, bet reģionos – 1397 eiro bruto. Šo pieaugumu gan, paskatoties, cik maksā izīrēt divistabu vai, nedod Dievs, trīsistabu dzīvokli Rīgas rajonā, gribētos ļoti apšaubīt.
Peldot pa internetu, atradu tādu interesantu mājaslapu algas.lv, kur, ierakstot savu atalgojumu, pienākumus, nozari, pieredzi, ar visu varenā interneta spējām tiek aprēķināts, vai tava konkrētā alga, salīdzinot ar citiem amata brāļiem, ir pieņemama. Salīdzinājumam tika norādītas redaktoru algas arī Igaunijā, Lietuvā un Serbijā (?!).
Smieklīgi šķita interesantie fakti – “pēc 15 minūšu nostrādāšanas varat iegādāties vienu Big Mac”.
Vai, paldies! Tagad laime pilnīga! Bet kā būs ar gāzi apkurei vai ziemas zābakiem?
Katrs pats savas laimes kalējs, un kam vispār tagad viegli, kāpēc es te kaut ko ar neveikla humora pieskaņām cenšos šķetināt? Man vienmēr šķitis, ka kādai taisnības skalai šajā jautājumā jāeksistē, sākot no praktikanta krekla, tālāk kāpjot pa savām karjeras kāpnēm, saņemot paaugstinājumu, pierādot savas prasmes, iegūstot pieredzi un atzinību. Šobrīd ar savu algu esmu apmierināta, bet tajā brīdī, kad dažādu nozaru profesionāļu mājaslapā man
Igors par pusnobrukušu betona kāpņu flīžu nokalšanu pieprasīja 800 eiro, sajutos kā ar slapju zivi pa seju dabūjusi. Tas ir vienas dienas darbs.
Vienas dienas darbs ar perforatoru rokās. Tad tā katru dienu… Nē, jāatpūšas jau arī ir. Teiksim, ka, tikai trīs dienas nedēļā rukājot, Igors nopelna gandrīz 10 000 eiro mēnesī? Tagad skaidrs, kam Ikšķilē tās dārgās villas pieder. Uz kuras planētas mēs dzīvojam?
Prieciņam pāris faktu, kas sajauks Tavu galvu vēl vairāk:
-Didrihsoni mēnesī nopelna 15 000 eiro;
-vidējais skolotāja atalgojums par slodzi mēnesī ir 1478 eiro;
-Rīgas mērs Ķirsis pērn nopelnījis 68 408 eiro jeb 5700 eiro mēnesī;
-vidējā alga ukraiņu karavīriem ir 70 000 Ukrainas grivnas, kas ir aptuveni 1400 eiro;
-Igors (kura pakalpojumus es, protams, nevarēju atļauties) par kāpņu demontēšanu dienā nopelna 800 eiro.
Re, kādus lieliskus rakstus es māku rakstīt:
https://www.la.lv/krista-draveniece-radio-karali-pret-apsaubamas-izcelsmes-tv-damam-vai-izklaide-ir-mirusi#mce_temp_url#
Seko mums 
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
