Iesaki rakstu: 
Jūs nekad neuzminēsit, kurš 1 minūti un 11 sekundes garā intervijā paspēja pateikt tik daudz stulbumu, ka to izklāstam bija nepieciešams neliels teksts. Tas bija mūsu visu iemīļotais "prezidents visiem", kurš arvien vairāk turpina līdzināties kino komēdijas varonim vārdā Borats Mārgareta Sagdijevs.
Tā, atrodoties Londonā karalienes Elizabetes II bērēs, Egils Borats runāja ar LTV žurnālistiem un dalījās ļoti interesantās pārdomās. Nekādas sensācijas vai šokējošu atklāsmju šajā tekstā nebūs, taču tiks citēti daži diezgan idiotiski prezidenta izteikumi šī intervijas laikā.
Levits sāk ar apgalvojumu, ka ar Eiropas līderiem tiekas "ļoti bieži". Tajā pašā laikā, kā vēsta prezidenta administrācijas mājaslapa, viņš ar ārvalstu amatpersonām pēdējā mēneša laikā ticies tikai trīs reizes, no kurām tikai vienu reizi ar sava līmeņa līderiem (Islandes, Lietuvas un Igaunijas prezidentiem). Proti, pēc Levita teiktā iznāk, ka reizi mēnesī ir “ļoti bieži” un milzīgās Islandes prezidents ir tieši tas līderis, ar kura satikšanu ir jālielās žurnālistiem.
Tālāk Levits stāsta, ka Latvija kandidēs uz Apvienoto Nāciju Drošības padomes locekļa vietu, un pāris vārdos piemin, ka Londonā šo tēmu nedaudz apspriedis ar Eiropas līderiem. Vienlaikus prezidents apgalvo, ka kandidēšana plānota pirms 997 gadiem jeb 1025.gadā. Nosaucis 1025. gadu, Levits pat necenšas laboties un turpina runāt ar žurnālistu, it kā nekas nebūtu noticis.
Prezidents turpina savu īso interviju, sakot, ka viņa turnejā Londona nav galamērķis un ka pēc Lielbritānijas viņš dosies uz Ņujorku. Vizītes ASV galvaspilsētā mērķis, pēc viņā vārdiem, ir "parunāt ar valsts līderiem par drošību". Jo 2022. gadā runāt ar cilvēkiem pa telefonu vai internetu aizliedz likums, kas liek Levitam tērēt tūkstošiem budžeta naudas lidojumiem no Rīgas uz Londonu, bet pēc tam uz Ņujorku. Tas viss uz latviešu rēķina, kuriem jau visi, no eirokomisāra Valda Dombrovska līdz biznesa trenerim Aldim Gobzemam ir aizrādījuši, ka augsto apkures cenu dēļ nākamo pavasari ne visi no viņiem satiks dzīvi.
Levits arī diezgan caurspīdīgi liek saprast, ka ar politisko tūrismu mazāk nodarboties negrasās. Viņš to apliecina, sakot, ka, lai saņemtu ANO padomes locekļa vietu, Latvijai ir jāiegūst 130 balsis. Bet, tā kā daudzi no šo 130 valstu līderiem ir nejēgas, kuri nav labi pazīstami ar Latviju, viņš būs spiests likvidēt analfabētismu ANO biedru rindās, personiski iepazīstinot viņus ar mūsu dzimtenes īpatnībām.
Ņemot vērā, Levita mīlestību rūnāt ar cilvēkiem aci pret aci, atrodoties vairāku tūkstošu kilometru attālumā no savas pils, manuprāt, ir atbilstoši pieņemt, ka vadīt Latvijas kultūras vēstures lekcijas ar šo 130 valstu līderiem viņš plāno personīgi, vienlaikus tērējot kārtējo nodokļu naudas kaudzi gariem lidojumiem, dārgām viesnīcām un Michelin restorāniem.
Bet, iespējams, idiotiskākā lieta no visas šīs intervijas ir tas, ka Levits stāv aizsaulē aizgājušās karalienes portreta fonā viņas bērēs, kur viņš tika aicināts izteikt līdzjūtību visas mūsu valsts vārdā, un par sava ceļojuma uz Londonu iemesliem nerunā ne vārda.
Levits ne vārda nesaka ne par pašu karalieni vai viņas ieguldījumu pasaules vēsturē, ne par to, kā viņš jūtas saistībā ar karalienes nāvi, ne par to, kā viņš izteica līdzjūtību karaliskās ģimenes locekļiem, ne par to, kas sagaida desmitiem miljonu angļu (kā arī simtiem tūkstošu latviešu imigrantu Apvienotajā Karalistē) tagad, kad mūžībā aizgājusi 20. un 21. gadsimta Lielbritānijas monarhijas viszināmākā figūra. Tā visa vietā Levits, ieraudzījis žurnālistu ar mikrofonu, sāk nodarboties ar savu iecienīto nodarbi - pašreklāmu.
Pats par sevi saprotams, ka LTV žurnālistu delegāciju ar Levitu priekšgalā uz vairākām dienām sūtīt uz Londonu nebija absolūti nekādas vajadzības, galvenokārt tāpēc, ka viņu neesamību tur neviens nebūtu pamanījis. Bet, pat neskatoties uz to, ka Levits ar Elizabeti II bija saistīts apmēram tikpat stipri kā tu, cienījamais lasītāj, viņš vismaz 1 minūti un 11 sekundes garā intervijā varēja izlikties nevis pēc Borata, bet pēc prātīga pieauguša cilvēka. Varēja, bet neizlikās.
Seko mums 
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
