„Dzīvnieku brīvības” fanātisms robežojas ar sektantismu

Profesionālas sociālās kampaņas, dārga vides reklāma, piketi, profesionāla spiegošana, atbalstītāju ielaušanās privātīpašumā un dzīvnieku krātiņu atvēršana: tās ir metodes, kas prasa ne tikai nozīmīgas finanses, bet arī pārliecību par savu mērķu kalpošanu vispārējam labumam. Reizēm gan vides cīnītāju mērķis ir tieši personīgais labums.

Vientuļi vilki un bars

Pirms vairākiem gadiem tā gadījās Artūram Priedem - cīnītājam par brīvu pieeju Baltezera krastam. Plašākai rezonansei viņš savā komandā pat iesaistīja dziedātāju Olgu Rajecku. Bet finālā izrādījās, ka cīņa notiek nevis par ezera pieejamību sabiedrībai, bet to, lai dažu māju priekšā netiek uzbūvēta vēl viena rinda. Un pa vidu vēl no attīstītāja tika paņemta prāva iezīmētas naudas summa, solot atsaukt visas iestādēs sasniegtās pretenzijas. Zaļais cīnītājs tika tiesāts.

Cits individuāls personāžs ir Gints Kauniste, kura darbošanās, ilgstoši bloķējot kapsētas izveidi Engures novadā, ir tikpat destruktīva, bet motīvi gan nav skaidri – dzīvot tur nedzīvo, naudu arī nav prasījis. Taču šis piemērs liecina, ko var izdarīt viens par savu taisnību pārliecināts cilvēks. Par kapsētas izveidi joprojām tiek diskutēts, un pat Valsts kontrole nule publiskotajā revīzijas ziņojumā, sniedzot novadam ieteikumus par kapsētu apsaimniekošanu, atsaucas uz “dabas vērtību aizstāvjiem,” kas patiesībā ir viena persona.

Bet, ja fanātiski noskaņotu cilvēku tiešām ir vairāk, arī viņu ietekme ir nesalīdzināmi spēcīgāka. Biedrība Dzīvnieku brīvība ir vides organizācija, kas līdz šim demonstrējusi spēju uz visradikālākajām izpausmēm. Ietekmīga, savā darbībā profesionāla un izteikti fanātiska. Organizē speciālas apmācības saviem sekotājiem un gatavo jaunus uzbrukumus mērķa nozarēm.

Dzīvnieku brīvības ideoloģijas pamatā ir vegānisms un pārliecība, ka dzīvnieki vispār nav izmantojami nedz pārtikā, nedz rūpniecībā, nedz izklaidei. Vegānu Latvijā nav daudz, tomēr viņu ietekme uz gaļēdāju dzīvesveidu ir pārsteidzoši liela.

Tieši karojošo augēdāju aktivitāšu rezultātā ir likvidēts Rīgas cirks. Šis mākslas novirziens tika sagrauts ar kampaņu triju gadu garumā, vairāk nekā 50 protesta akcijām, aizbiedējot izrāžu publiku, un profesionālu lobisma darbu Zemkopības un Kultūras ministrijās. “Par cilvēcīgu cirku” sauca kampaņu, bet pat cilvēkus no Rīgas cirka izdevies izdzīvot. Juridiski tas vēl pastāv, taču bez zvēriem un publikas transformējies bērnu brīvā laika interešu pulciņā. Vienā no protesta akcijām pie cirka sastaptajam organizācijas līderim Aivaram Andersonam vaicāju: “Kur tad likt tos cirka ziloņus?” Viņš atbildēja: “Lai liek, kur grib, tikai ne Latvijā.” Bez variantiem.

Tiek gatavoti ieroči

Par cirka bojāeju sēroja galvenokārt tā pastāvīgie darbinieki un krievu publika, uz kuru primāri strādāja iestāde. Taču citām Dzīvnieku brīvības kampaņām ietekme uz sabiedrības paradumiem un tautsaimniecību var būt vēl lielāka.

Kādā ierakstā sociālajā tīklā Aivars Andersons pus pa jokam, pus pa nopietnam vēsta – “kad runa būs par gaļas aizliegumu, tad būs cirks ne pa jokam”. Analītiskās žurnālistikas darbnīca 6K vēlējās precizēt termiņus, kad tiks sākta kampaņa pret gaļas neēšanu, taču visi valdes locekļi uz ilgāku izbraukuši no valsts un neesot sasniedzami. Tā pavēstīja biedrības sabiedrisko attiecību pārstāve. Taču Andersons līdz šim jau vairākās intervijās vēstījis, ka atteikšanās no rūpnieciski audzētas gaļas notikšot vēl šīs paaudzes laikā. Līdz ar to katra veiksmīga Dzīvnieku brīvības kampaņa vērtējama kā solis sabiedrības piespiedu vegānisma virzienā.

Dzīvnieku labturība neapšaubāmi ir visas sabiedrības interesēs. Ja dējējvistām, kuru olas tirgo Latvijas lielveikali, pateicoties Dzīvnieku brīvības aktivitātēm, vairs nenāksies pavadīt visu mūžu A4 lapas izmēra sprostā, bet tās tiks turētas kūtīs, tas ir atzīstams panākums. Taču radikālo vegānu mērķis ir cits – panākt, lai olas vispār vairs nebūtu pieejamas. Un lai kažoks nebūtu nopērkams un vispār – nekādi ādas izstrādājumi.

Veterinārārstu aprindās tiek runāts, ka pēc sekmīgās olu kampaņas Dzīvnieku brīvība atgriezīsies pie kažokzvēru industrijas sabotēšanas. Jāatgādina, ka 2012. un 2014. gadā zvēraudzētavas jau piedzīvoja plašu kampaņu pret to darbību. Divās fermās notika arī ielaušanās un ūdeļu būru atvēršana, pēc kā liela daļa izbēgušo dzīvnieku un bez mātēm palikušo mazuļu gāja bojā. Oficiāli organizācija distancējās no šī notikuma. Video atzina par savējo, bet būrus vēruši vaļā kādi nezināmi aktīvisti.

Nav gan šaubu, ka to paveica Dzīvnieku brīvības ideoloģiskie sekotāji, un tādus organizācija apzināti gatavo. Piemēram, martā tiek organizēts seminārs, kurā interesentiem piedāvā tādus tematus kā dzīvnieku aizstāvība, efektīva komunikācija un argumentācija, laika plānošana un pašmenedžments, radošā rakstīšana, efektīva vegānisma veicināšana. Pilns ieroču spektrs cīņai par kopīgo ideju.

Patiesais mērķis – gaļas aizliegums

Iebrukumu nakts aizsegā savulaik piedzīvojusi arī uzņēmuma Gauja AB ferma. Pašlaik, kā stāsta valdes priekšsēdētājs Arnis Veckaktiņš, valda nosacīts miers. Pēdējās Dzīvnieku brīvības aktivitātes notika pērnvasar, kad ideja par kažokzvēru aizliegumu gandrīz nokļuva līdz Saeimai, taču paši virzītāji to atsauca.

6K zināms, ka aizkulišu darījums bija šāds: apmaiņā pret neiesaistīšanos suņu barības Dogo sāgā (vairāk nekā 200 miruši suņi no polineiropātijas un barības vada dilatācijas) Dzīvnieku brīvība saņēma Zemkopības ministrijas svētību cirka likvidācijai. Savukārt, saliekot cirka aizliegumu vienā likumā ar kažokzvēru audzēšanu, plāns draudēja izjukt. Šis uzbrukums tika atlikts, un zvēraudzētāji uz brīdi varēja atviegloti uzelpot.

Tomēr Arnis Veckaktiņš uzsver, ka šai stāstā nav runa tikai par vienu apdraudētu uzņēmējdarbībaas veidu, ūdelēm un kažokiem, bet pilnīgi visām dzīves jomām, kurās cilvēki izmanto dzīvnieku valsts produkciju. Radikālie vegāni darbojas kā sekta. Viņi izplešas, savu propagandu izvēršot arī skolās. Lauksaimniecības nozaru organizācijām un ne tikai tām ir pamats bažām.

Arnis Veckaktiņš sola: “Mēs gatavosim vēstuli Izglītības ministrijai – viņi mazajās klasēs aģitē pievērsties vegāniskam dzīvesveidam, nelietot uzturā gaļas produktus, pienu, olas. Tās visas ir augošam bērnam nepieciešamas lietas. Vecāki ir satraukušies, kad mazie atnāk mājās un paziņo, ka to vairs neēdīs!”

Kāpēc, nesaskaņojot ar vecākiem, skolās tiek ielaisti radikālie vegāni, ir viens jautājums, kas tikšot uzdots, otrs - kur tiek ņemta šai propagandai nepieciešamā nauda. Starp citu, valsts šai organizācijai piešķīrusi sabiedriskā labuma statusu, kas dod nodokļu atvieglojumus gan ziedojuma saņēmējam, gan tā devējam.

Radikālisms kā metode

Atsevišķās publikācijās saistībā ar vistu kampaņu izskanējusi versija, ka Dzīvnieku brīvības uzsūtīšana ir konkurentu apmaksāts pasākums. Tomēr ticamāk, ka īstais finanšu avots ir organizācijas biedru un atbalstītāju fanātisms. Par to liecina nelielās, taču daudzskaitlīgās ziedojumu summas, kas redzamas gada pārskatos.

Tā domā arī Gunta Misāne no sabiedrisko attiecību kompānijas Comperio. Uzņēmums pats ir organizējis dažādus publicitātes pasākumus un sociālās kampaņas valstiskām institūcijām, un arī Dzīvnieku brīvības kampaņām pēc būtības ir sociāls raksturs. Tātad līdzība ir, vienīgi sasniedzamais mērķis precīzi nav nodefinēts.

Gunta Misāne spriež, ka mūsdienas nepieciešamo auditoriju patiešām ir iespējams sasniegt bez lielām izmaksām un var būt gadījumi, kad pietiek tikai ar idejas paudēju fanātismu. Ja biedru rindās ir nozares cilvēki, kas ar to nodarbojas brīvprātīgā kārtā, kāpēc ne. Lielās izmaksas sākas, iesaistot vides reklāmu. Arī tādu Dzīvnieku brīvība mēdz izmantot – lielus plakātus uz dārgiem stendiem, tātad naudas organizācijai pietiek.

Mulsina tikai fakts, ka liela nauda neparādās organizācijas publiskajos pārskatos. Par pagājušo gadu tas vēl nav pieejams, taču 2016. gadā Dzīvnieku brīvība apgrozīja vien 48 359 eiro, kas šķiet nesamērīgi maz salīdzinājumā ar tās organizēto kampaņu vērienu. 2015. gadā vēl mazāk – nieka 11 924 eiro. Ienākumi pamatā nāk no ziedojumiem un biedru naudām.

Gunta Misāne secina, ka naudu parasti ziedo cilvēki, kuri piekrīt atbalstītās organizācijas sludinātajai vērtību sistēmai. Bet, ja kampaņās vērojams melnais PR un neētiska komunikācija, otrai pusei tāpat nav cita līdzekļa kā vien taisīt pretkampaņas. Rādīt un tikpat emocionāli skaidrot savu pozīciju.

Dzīvnieku brīvība ir Latvijas radikālākā vides organizācija. Vides aizsardzības klubs ir vecākā. No šādām pozīcijām Dzīvnieku brīvības aktīvistu darbošanos vērtē vides kluba viceprezidente Elita Kalniņa. Viņa priecātos, ja arī par citām zaļām idejām kāds spētu tikpat fanātiski cīnīties: “Spēja uz radikālismu ir ziedošanās lietas labā.” Vides aktīvistu parastā cīņas formula esot prasīt maksimumu, lai beigās dabūtu kompromisu. Taču atšķirībā no vecajām vides organizācijām Dzīvnieku brīvība savā ideoloģijā vietu kompromisiem neparedz. Tāpēc tai sabiedrības daļai, kas nākotnē sevi neredz kā vegānisma ideoloģijas sastāvdaļu, šobrīd ir vērts mobilizēties. Aizstāvēt cilvēka tiesības apēst kotleti un uzvilkt kājās ādas zābakus.

Foto no Dzīvnieku brīvības publiskā arhīva.

Novērtē šo rakstu: