Dzīvībai bīstamā izglītība

Protams, vispopulārākais izpausmes veids ir militārais veids. Militārā izglītība ir bīstama dzīvībai. Ja kāds izvēlas militāro izglītību, tad viņam ir jārēķinās ar apdraudējumu dzīvībai. Izglītojot sevi militārajai karjerai, cilvēks sevi pakļauj dzīvības briesmām.

Dzīvībai bīstama ir ne tikai militārā izglītība. Zolitūdes traģēdijā bojā gāja glābšanas dienesta vīri. Apgūstot glābšanas izglītības programmu, šie vīri noteikti apzinājās savas izvēles bīstamību viņu dzīvībai.

Nākas novērot, ka dzīvībai bīstamā izglītība var būt divējāda. Pirmkārt, apzināti izvēlēta. Otrkārt, neapzināti izvēlēta.

Apzināti izvēlētajā dzīvībai bīstamajā izglītībā ietilpst īpašas zināšanas dzīvības aizstāvēšanai. Militārajā izglītībā māca maskēties, māca tuvcīņas paņēmienus, māca izvēlēties aizsardzībai piemērotus objektus utt. Savukārt glābšanas dienesta speciālistus māca ne tikai glābt citus, bet arī glābt pašiem sevi un savu dzīvību nepakļaut nevajadzīgam riskam.

Otrajā gadījumā tikai vēlāk atklājās izglītības bīstamība. Cilvēks apzināti neizvēlējās dzīvībai bīstamo izglītību. Viņš nevēlējās kļūt karavīrs, gruvešos iesprostoto cilvēku glābējs. Tomēr vēlāk izrādījās, ka viņa izglītība ir ne mazāk bīstama kā karavīra un glābšanas dienesta speciālista izglītība.

  Neapzināti izvēlētā dzīvībai bīstamā izglītība attiecas uz visplašākajām ļaužu masām. Cilvēki nav izvēlējušies dzīvībai bīstamu izglītību. Tomēr atklājas, ka viņu izglītība apdraud dzīvību. Šajā izglītībā neietilpst īpašas zināšanas dzīvības aizstāvēšanai.

Teiksim, žurnālistikas studentus Rīgā, Lomonosova ielā neapmāca apieties ar „gloku”, lai prastu aizstāvēt savu dzīvību pret Astoņkāja apdraudējumu, ja jaunais žurnālists būs savās publikācijās atmaskojis organizēto noziedzību Latvijā. Žurnālistu izglītībā neietilpst pašaizsardzības līdzekļu un paņēmienu studijas. Tomēr viņu izglītība ir tāda, ka apdraud dzīvību ne tikai saskarsmē ar Astoņkāji. Viņu izglītība pati par sevi ir dzīvībai bīstama neatkarīgi no tā, vai mācīja jeb nemācīja apieties ar „gloku”.

Lieta ir tā, ka pēcpadomju Latvijas izglītība ir kļuvusi dzīvībai bīstama ne tikai žurnālistikā. Mūsu skolās un augstskolās iegūtā izglītība zināšanu visā spektrā sāk apdraudēt cilvēku dzīvību. Turklāt runa nav par militāro vai kāda cita veida profesionālo izglītību, kurai potenciāli piemīt noteikts apdraudējums dzīvībai. Runa ir par „parasto” izglītību, gatavojot kadrus visdažādākajās miera laika profesijās. Dzīvībai bīstama ir kļuvusi t.s. formālā izglītība, kas ietver pamatizglītības, vidējās izglītības un augstākās izglītības pakāpes.

Domājams, visvieglāk ir saprast, ka izglītība var izraisīt garīgo nāvi. To saprot katrs. Pret šo atziņu ir grūti kaut ko iebilst. Visi saprot, ka var būt tāda izglītība, kas neko nedod cilvēka garam un prātam. Izglītība nav spējīga stimulēt garīgumu, prāta atvērtību un aktivitāti. Izglītība nomāc cilvēku, padara viņu intelektuāli un morāli pasīvu. Cilvēks kļūst kūtrs, bezdarbīgs, neaktīvs. Viņš pārstāj papildināt zināšanas, domāt, analizēt, vērtēt. Padomju izglītībā cilvēku novest līdz garīgajai nāvei, manuprāt, spēja priekšmeti, kuri bija veltīti sabiedrības mācībai, partijas vēsturei, dialektiskajam un vēsturiskajam materiālismam, zinātniskajam komunismam.

Domājams, visgrūtāk ir saprast, ka izglītība var izraisīt fizisko nāvi. Tam ne katrs gribēs ticēt. Bet tā ir taisnība. Izglītība var izraisīt ne tikai garīgo nāvi, bet arī fizisko nāvi. „Parastajai” izglītībai piemīt tādas itin kā neticamas spējas.

Iespējams, vissaprotamākais piemērs ir dzīvības zaudēšana nacionālajā konfliktā. Nacionālie konflikti var beigties traģiski. To zina katrs. Cilvēkus var nogalināt pat tā dēvēto sadzīves nacionālo konfliktu laikā, nemaz jau nerunājot par bruņoto sadursmi starp relatīvi lielām nacionālajām grupām.

Nacionālo konfliktu traģiskā iznākuma iemesli mēdz būt dažādi. Viens no galvenajiem iemesliem ir izglītība. Šajos traģiskajos gadījumos izglītība ir viens no galvenajiem iemesliem dzīvības zaudēšanai. Tikai šo iemeslu visretāk nosauc attiecīgā nacionālā konflikta analīzē. Parasti min sliktos dzīves apstākļus, sociālo marginalizāciju, cittautiešu etnisko grupu administratīvo un juridisko apspiestību. Izglītību kā iemeslu visbiežāk nefiksē. Tas nav pareizi.

Izglītībai nacionālo attiecību veidošanā ir milzīga nozīme. Tas ļoti nopietni attiecās uz pēcpadomju Latvijas izglītību. Ja latviešu atvasei formālās izglītības visās pakāpēs dienu no dienas un turklāt vairākas reizes dienā skolotāji vai pasniedzēji „borē” kaut ko naidīgu pret „krieviem”, tad tādas izglītības rezultāts jaunajam cilvēkam var būt letāls rezultāts. Izglītība ir izskolojusi šovinistu. Izglītība ir jaunajā latvietī iepotējusi krievu tautas un Krievijas valsts naidīgu apsmiešanu. Jaunais latvietis dziļi nicina krievus, krievu valstsvīrus, krievu kultūru. Viņš ar to lepojās un katrā izdevīgā brīdī demonstratīvi izrāda savu nicinājumu. Nav grūti iztēloties, ar ko tas reiz var beigties. Pēcpadomju Latvijā tādi gadījumi ir bijuši. Tajā skaitā mācību iestādēs. Dzīvībai bīstamā izglītība svinēja uzvaru. Traģisku uzvaru.

Dzīvības apdraudējumu izraisa ne tikai šovinisma klātbūtne izglītībā. Šodienas Latvijā dzīvības apdraudējumu izraisa izglītības sniegtās zināšanas vispār. Burtiski katru dienu mūsu publiskajā telpā nākas tikties ar neiedomājami kroplām zināšanām. Tās izplata „politiķi”, „viedokļu” autori, nozaru eksperti, sabiedrisko organizāciju aktīvisti, radošā inteliģence savos portālos un personīgajos saitos. Neiedomājami kroplu zināšanu pārpilnība ir sociālajos tīklos un interneta publikāciju komentāros.

Patiesībā mūsu publiskajā telpā sastopamās nenormālās zināšanas nemaz nedrīkst saukt par zināšanām. Jāizdomā cits apzīmējums. Nākas tikties ar kaut ko tādu, kas atbaida, grūtsirdīgi nomāc, izraisa dziļu neizpratni, šausmas. Taču pats drūmākais – liek domāt par dzīvībai bīstamo izglītību.

Mūsu izglītība ir kļuvusi dzīvībai bīstama. Emocionālu līdzjūtību gribas izteikt vecākiem, kuru bērni pašlaik mācās, studē, bet drīz mācīsies, studēs viņu mazbērni. Izglītība ir kļuvusi bērnu un mazbērnu apdraudējums. Ne visiem ir iespējams iekārtot savas atvases ārzemju skolās un universitātēs.

Visticamākais, grūti ir saprast, kā neiedomājami kroplās zināšanas apdraud dzīvību. Apdraud garīgo dzīvību. Tas ir skaidrs. Bet kādā veidā apdraud fizisko dzīvību? Tas nav skaidrs.

Faktiski viss ir ļoti vienkārši. Cilvēks ar neiedomājami kroplām zināšanām nevar atrast vietu dzīvē. Viņu neņem darbā, no viņa visi novēršas kā no spitālības. Viņa zināšanas var izsmiet medijos. Tas viss var viņā izraisīt dziļu depresiju, kas var novest līdz pašnāvībai. Viņš var pievienoties alkoholiķu, narkomānu, „bomžu” kārtai un kādā ziemas aukstā naktī kaut kur nosalt.

Tik tikko minētajai iespējamībai nebūt visi gribēs ticēt. Negribēs ticēt tāpēc, ka pie mums ir iespējams iekārtoties dzīvē jaunatnei ar neiedomājami kroplām zināšanām. Tas ir šausmīgi. Šausmīgi ir tas, ka izglītība ir kļuvusi dzīvībai bīstama. Vēl šausmīgāk ir tas, ka neiedomājami kroplās zināšanas tiek sociāli akceptētas. Nevienu tas nesatrauc. Tas nesatrauc darba devējus, darba biedrus, vecākus, valdību, pašvaldības. Par to uzskatāmi liecina publikācijas medijos. To autori atspoguļo nenormālas zināšanas, norādot savus skaistos amatus valsts iestādēs, sabiedriskajās organizācijās, augstskolās, bankās, firmās. Nevar būt ne mazāko šaubu, ka cilvēks ar nenormālām zināšanām pie mums var atrast darbu un turklāt var atrast labu darbu.

Bet Latvijā tā nav bijis vienmēr. Latvijā vēl dzīvo cilvēki, kuri to apstiprinās. Kādreiz Latvijā ne tikai amatpersonas, bet visi izglītotie cilvēki pareizi zināja, kas ir pasaules uzskats, kultūra, ideoloģija, demokrātija, konservatīvisms, liberālisms, sociālisms, fašisms, nacisms, informācijas karš, aukstais karš, ģeopolitika, stratēģija, taktika, māksla, estētika, ētika, feminisms, tauta, nācija, identitāte, mentalitāte, politika, šķira, sociālā grupa, personība, intelekts, vērtības, normas. Minu tikai daļu no neiedomājami kropli lietotajiem jēdzieniem pēcpadomju Latvijas publiskajā telpā.

Varu nosaukt daudzus „sabiedrībā plaši pazīstamus cilvēkus”, kuri regulāri medijos apliecina neiedomājami kroplas zināšanas. Viņu „publicitāte” nekad nav bez ārprātīgām aplamībām jēdzienu un konceptuālo atziņu lietojumā. Tā tas, piemēram, ir I.Rībenas, V.Poriņas, S. Āboltiņas, J.Urbanoviča „publicitātē”.

Viena no visjaunākajām neiedomājamām kroplībām ir „sieviešu šķira” un „vīriešu šķira”. Vēloties modīgi nolīdzināt abu „šķiru” objektīvās atšķirības, nesen bija lasāms šāds mežonīgs viedoklis: „Manā skatījumā dzimums ir loma, kuru spēlējam sabiedrībā. Vecāki un sabiedrība apzināti vai neapzināti mums iemāca pareizos lomas spēles noteikumus un mēs dzīves laikā tiem sekojam”.

Manuprāt, ar to pilnīgi pietiek, lai tādas neiedomājamas kroplības „prezentieriem” būtu milzīgas problēmas dzīvē. Tā ir kroplība, kura noteikti apdraud dzīvību. Šīs kroplības autori savā tekstā pamāca valdību, sabiedrību. Tātad teksta autoru pašapziņa atrodas kalngalā. Viņi ir pārliecināti par savu zināšanu pareizību. Svētā pārliecībā par savu zināšanu pareizību viņi no savas pašapziņas kalngala augstprātīgi noraugās uz pārējiem cilvēkiem un turklāt komandē pārējos cilvēkus. Viņi nesaprot, ka izplata šausmīgas aplamības. To nesaprot arī viņu līdzgaitnieki. Par abām „šķirām” rakstīja kādas varenas sabiedriskās organizācijas vadītāji.

Dzīvībai bīstamās izglītības sekas, noprotams, var būt divējādas. Latvijas izglītība apdraud tikai to jauniešu dzīvību, kuri dosies strādāt uz citām valstīm. Ar Latvijā iegūtajām zināšanām ārzemēs viņiem var būt grandiozas problēmas.

Krasi savādākā stāvoklī atrodas palicēji Latvijā. Šeit nevienu neuztrauc „sieviešu šķira” un „vīriešu šķira”. Mūsdienu Latvijā neiedomājamās kroplības neapdraud ne garīgo dzīvību, ne fizisko dzīvību.

Patiesībā tā nav pirmā reize, kad latvis aprod ar kaut ko neiedomājami kroplu. Pēcpadomju gados vispirms aprada ar kroplo latviešu valodu. Sākumā deputātu runās Bruņinieku namā, bet visai drīz arī laikrakstu slejās, TV un radio valodā. Savukārt internets jau tūlīt lepojās ar slengu.

Tagad latvis aprod ar neiedomājami kroplām zināšanām. Liekas, jau ir pilnā mērā apradis. Liela daļa no latvjiem nemaz nezina, ka viņiem ir neiedomājami kroplas zināšanas. Ja pret kroplo valodu sabiedrība vairākus gadus enerģiski protestēja, tad pret kroplajām zināšanām nekādi publiskie protesti nav sastopami. Iespējams, sabiedrība nevēlas atkal piedzīvot zaudējumu divkaujā ar obskurantismu.

Novērtē šo rakstu: