Dzīvesziņa

Stinkuļi bija lībieši, sena tauta, kuras saknes var izsekot 5000.gadu senā vēsturē, savulaik apdzīvoja tagadējās Latvijas teritoriju, bija kareivīga un drošsirdīga tauta, kas lielā mērā bija par iemeslu tās iznīcībai un vēlākai asimilācijai Latviešu tautā. Pēdējais no triecieniem Lībiešu tautai bija nevis karš, bet mēris, kas 18.gs plosījās tagadējā Eiropā un Latvijā.

Šobrīd pasaulē ir nepilni 300 cilvēku, kas sevi apzinās par lībiešiem un vēl mazāk, kas spēj runāt lībiešu valodā. Starptautiski zināmākais no lībiešiem ir zinātnieks Ivars Kalviņš, visiem zināmo zāļu Mildronāts autors, kurš ir devis savu artavu arī Ainas Mucenieces zinātnes sasniegumu attīstībā.

Aina Muceniece ir nākusi no strādnieku ģimenes, bērnība ir pagājusi, daudz strādājot un piedzīvojot gan trūkumu gan badu. Kā viņa pati savulaik ir teikusi - tas viss viņu ir norūdījis turpmākam dzīves cēlienam.

Viņas dzīve sagriezās virpulī 1941.g 27.jūnijā, kad 17 gadu jaunā meitene Aina devās uz ekonomikas tehnikuma vasaras prakses vietu fabrikas kancelejā Rīgā un sākās vāciešu uzlidojums ar sekojošu cilvēku mobilizāciju karam; mājās Aina atgriezās tikai pēc vairākiem gadiem...

Karavīri viņai kaklā uzkāra Sarkanā krusta somu un šauteni un beigās viņa ar vilcienu tika nosūtīta uz Krieviju un tālāk uz Baškīriju, lai izietu medmāsu apmācību Tirleānā un tālāk dotos uz kara hospitāli Jaroslavļā kopt ievainotos padomju karavīrus.

Lai arī jaunības grūtās dzīves norūdīta, bet tomēr sirdī trausla meitene, Aina ar šausmām un milzīgu pārdzīvojumu atceras pirmo laiku, kas bija jāpavada kara hospitālī: “...tās bija dežūras pat 48 stundas no vietas, kad iestājas pilnīgs nespēks, bet tu nedrīksti apstāties, jo visapkārt skan ievainoto karavīru vaidi, saucieni pēc mammas, nāves bailes, izmisums un daudzi neaprakstāmi sāpju kliedzieni, kad karavīriem tika amputētas rokas un kājas, un tas viss bez narkozes, ar parastu zāģi...un medmāsām šīs nozāģētās ķermeņa daļas bija jānes lielās bļodās ārā...tā visa bija tik daudz un laika tik maz, ka nereti bļodas tika izgāztas turpat pie ārdurvīm sniegā...”

Aina Muceniece nekad to neaizmirsa visas dzīves laikā un pat sirmā vecumā saviem mazbērniem stāstīja, ka no milzīgiem pārdzīvojumiem bija aizmirsusi, no kurienes viņa un kā sauc viņas vecākus, mammu, pat vēstules rakstīja ar adresātu - vecomātei Rumbulā.

Spriedze bija tik liela, ka Aina to vienā brīdī vairāk nevarēja izturēt ne fiziski ne garīgi, tas kļuva neizturami mokoši, un viņa paņēma striķi un devās uz tuvējo mežu, lai padarītu sev galu...Atmiņās viņa tik skaidri atceras to brīdi - ...iegāju mežā, apkārt bija bērza birztala, bija tāds klusums un miers un tad vienā brīdī bērzu galotnēs iešalca vējš un zari sakustējās un radās tik pazīstamā bērnības skaņa, Latvijas skaņa un tajā brīdī man viss apskaidrojās, es atcerējos savu mammu, tās bija spēcīgas emocijas, es sapratu, ka es gribu viņu vēlreiz satikt, atgriezties mājās Latvijā, apskaut mammu...

Tas bija lūzuma punkts; Aina Muceniece vairs dzīvē nenonāca tik smagas izšķiršanās priekšā. Pēc kara izrādījās, ka vēstules vecomātei bija sasniegušas adresātu. Kā Muceniece pati raksta savā autobiogrāfijā Dzīves ceļš - pakļauts Liktenim un Gribai: “...Iebraucu Rīgā 1944.gada 31.decembrī un devos naktī viena pāri Daugavas pagaidtiltam uz Torņakalnu, garām tagadējam Uzvaras laukumam, garām Arkādija parkam uz mazu vienistabas dzīvoklīti Vienības gatvē pretim Rīgas Bērnu slimnīcai, kur mana mamma bija apmetusies savas māsas, manas krustmātes dzīvoklī. Krustmāte no Salaspils koncentrācijas nometnes bija aizvesta uz Rāvensbrikas nometni Vācijā. “Es esmu pārnākusi, māmiņ!”, un, šodien to rakstot, uzviļņo šīs manas dzīves epizodes neaprakstāmā laime. Es esmu atkal mājās. Sākās atkal badošanās, aukstums, jo arī mammai pēckara sākumperiodā nebija darba.”

Jau kara laikā, kad apkārt valdīja bads posts, Aina atrada sevī spēku sākt medicīnas studijas uz Ufu evakuētā Maskavas medicīnas institūtā un kara beigās tās turpināja Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē. Uzreiz pēc kara sāka savas darba gaitas medicīna un zinātnē Mikrobioloģijas institūtā, kur vēlāk nodibināja pasaulē pirmo vēža virusoloģijas laboratoriju.

16 gadu vecumā Muceniece sarakstīja dzejoli Meitenei, kas ļoti labi ilustrē tā laika sajūtas un izskaidro jauna cilvēka apņēmību iet cauri visām grūtībām. Dzejolis kļuva par vienu no Ainas Mucenieces ceļa rādītājiem un pašas iedvesmas avotiem visas dzīves garumā:

Meitenei

Valdi pār sevi meitene,

Neļauj, lai Tevi pazemo.

Tev jābūt lepnai,

Tu nedrīksti liekties,

Nekad pēc neīstas laimes tiekties.

Cīnies, cīņā Tu nedrīksti stāt!

Maldi nedrīkst tev^, vilināt.

Viss cits lai Tev būtu tikai nieks,

Lai vienīgi darbs Tev īstais prieks.

Jā, darbs Tev , meitene, vienmēr lai svēts.

Tu nedrīksti darba bīties.

Ar darbu augs Tava nākotne,

Tev jāuzkāpj kalna galotnē!

(Uzrakstīts 16 gadu vecumā, 1940.gadā)

Savas dzīves laikā Aina Muceniece pieturējās pie lībiešu dzīvesziņas un nekad to nesauca par reliģiju. Tā sastāvēja no Dieva un dievībām, dabas un darba.

Ar Dievu Aina Muceniece un arī lībieši saprata augstāku kosmisku spēku un caur dievībām ar to komunicēja – bija meža māte, jūras tēvs, vēja māte u.c. Vēja māti Aina Muceniece piesauca, atceroties tā baigā gada notikumu mežā, kad sadzirdēja vēju koku galotnēs. Slikto enerģiju varēja atdot pie upes, iemetot akmeni vai koku, labo enerģiju smelties pie jūras.

Aina Muceniece bieži pastaigājās gar jūru un šādās pastaigās guva daudz jaunu ideju un atziņu. Ja vēlējies vienkārši parunāt ar Dievu, tad to varēja darīt mežā, ko Muceniece bieži arī darīja savās garajās pastaigās vai rudenī sēņojot. Lībiešiem nebija baznīcas, baznīca bija visa daba un svētvietas-ozoli, akmeņi, avoti, alas. Lībieši neklanījās un nepielūdza Dievu, bet godināja to un, ja bija panākumi, tad sniedza pateicības ar dažādiem ziedojumiem – dabas veltēm.

Liela nozīme Ainas Mucenieces un arī lībiešu dzīvē bija un ir darbam. Nereti darbs kā reliģija un darba vieta kā baznīca. Ainai Muceniecei bija svarīgi darbi, kas saistīti ar zemi, viņas baznīca bija ne tikai mežs, bet arī dārzs, kurā viņa līdz pat sirmam vecumam pati stādīja un raka kartupeļus un burkānus. Arī palīdzot un ārstējot savus pacientus, Aina Muceniece viņiem mācīja lībisko dzīvesziņu – būt tuvāk dabai, strādāt, kustēties svaigā gaisā un veselīgi ēst to, kas iegūts savā zemē.

Saviem līdzcilvēkiem, bērniem un mazbērniem Aina Muceniece vienmēr atgādināja - dzīvojiet tā, lai varat paši sev acīs skatīties. Savu panākumu pamatā Muceniece vienmēr atzīmēja liktenīgos cilvēkus, mīlestību pret darbu, grūtības caur kurām bija jāiet, kuras norūdīja un piešķīra lielu spītu, līdzīgi kā sensenos laikos, kad bija jālauž celmi un jāar tīrumi, lai iegūtu ražu un izdzīvotu par spīti visam.

Latvijas atmodas rītā, kad cauri daudzām grūtībām bija sasniegti ievērojami zinātniski augstumi, t.sk. radītas unikālas pretvēža zāles un palīdzēts tūkstošiem vēža pacientu, Muceniece radīja vēl vienu zīmīgu dzejoli, kas veltīts zinātnei:

Zinātne

Mēs saknēs turamies,

No saknēm augam.

Mēs degam, liesmojam.

Mēs - zinātkāro cilts.

Mēs jaunus liesmu asnus dedzam.

Mēs tālāk redzam.

Mēs - zinātkāro cilts.

Zinātne, zinātne vienojies,

Cilvēci sargāt, apsolies.

Mēs rokās turam domu spēku

Un domu spēks – mūs’ ierocis.

Lai spēks šis gaismā pārstaro

Un cilvēkcilti apgaismo.

Lai sirdsapziņu modina

No ļaunuma, kas pasargā.

Zinātne, zinātne vienojies,

Cilvēci sargāt, apsolies.

Mēs saknēs turamies.

No saknēm augam.

Mēs degam, liesmojam.

Mēs - zinātkāro cilts.

Mēs dzīvīb’s vārdā savas domas raisām.

Mēs dzīvībai un dzīvai domai kalpojam.

Zinātne, zinātne vienojies,

Cilvēci sargāt, apsolies.

(Kleistos, 16.11.1988.)

Aina Muceniece devās aizsaulē 14.02.2010.gadā, pēc lībiešu tradīcijām viņa tika kremēta un apglabāta netālu no dzimtajām mājām Stinkuļi, Rumbulā, Daugavas malā esošajos Kapsila kapos kopā ar savu vīru, žurnālistu Rolandu Mucenieku.

* Ainas Mucenieces mazdēls

Novērtē šo rakstu: