Dzīves jēga

Tai laikā cilvēki nebija tik daudz grāmatu lasījuši, tik daudz skolā gājuši, un vairums pat lasīt neprata, bet viņiem to, ko šodien dēvējam par izglītību, aizvietoja mutvārdu literatūra un no paaudzes paaudzē nodotās dzīves gudrības, kā arī dažādas atziņas. Tad cilvēki zināja, ka, pirms dod nabagam, pirms ziedo, jātur ziedojamais saujā tik ilgi, līdz roka sāk svīst. Tas dod laiku un iespēju neziedot spontāni, bez apdomas un kādu emociju vadītam, bet tā, lai ziedojums ir pārdomāta rīcība.

Cilvēki zināja, ka par ziedojumu var uzskatīt tikai tādu došanu, kad tev tas, ko iedevi citam, pašam vēlāk pietrūkst. Ja iedod naudu un pat nepamani, ka ziedotās naudas summas tev nav, ja tās tev nepietrūkst, tad neesi ziedojis. Ja tev nepietrūkst tā, ko esi citam iedevis, tas nozīmē, ka neesi ziedojis.

Tāpēc: «Bet Pēteris ar Jāni, to cieši uzlūkodami, teica: «Skaties uz mums.»» Nedrīkst neapdomīgi mētāties ar naudu, tad ātros kredītus neizsniedza un hipotekāros arī. Tā nauda, ko cilvēks ziedoja, vienmēr bija ar darbu nopelnīta. Tajos laikos cilvēki tādus vārdus kā izaugsme un apgrozījums nezināja. Bet viņi zināja, ka ir jāpārliecinās, kam tu dod un ko saņēmējs ar to iesāks. Vai pirks maizi vai nodzers. Bieži gadās, ka ubago ne pārtikai vai apģērbam, bet lietām un mantām, bez kurām cilvēks var lieliski iztikt.

Minētajā gadījumā invalīdu jeb – kā šodien jāsaka – cilvēku ar īpašām vajadzībām nesa pie dievnama pirms lūgšanām, lai viņš tur ubagotu. No dievnama apmeklētāju ziedojumiem pārtika tie, kuri paši sev iztiku nopelnīt nespēja. Tā bija ikdiena, un nevienu ubagi pie dievnamiem nepārsteidza.

Tie bija laiki, kad par sociālajām garantijām, par iztikas minimumu, par valsts atbildību, par sabiedrības iesaisti, par sociālajiem dienestiem, kā arī par invaliditātes pensijām cilvēki neko nezināja. Šīs lietas sāka ieviest tad, kad kristietība kļuva par valsts reliģiju un, pamatojoties uz kristīgajām vērtībām, palīdzību cilvēkiem sāka uzņemties valstis.

Nedomāju, ka lasītājs jutīsies pārsteigts, ja teikšu, ka ne visi, kuri ubago, ne visi, kuri aicina ziedot, ir tādi trūcīgie, kuri paši nav spējīgi sev iztiku gādāt. Ir pat tāds uzņēmējdarbības veids radies, tas ir – kādi nodarbojas ar to, ka ubago un tad ziedojumus pārdala, bieži par sevi neaizmirstot. Viņi aicina ziedot un uzrunā TV, radio un citur. Viņus nenes pie dievnamiem, viņi paši aizbrauc, paši atver bankas kontus, un paši izlemj, kam dot un kam ne.

Reiz pirku mašīnu no kāda cilvēka. Naudas man bija tikai viena sestā daļa no prasītā, bet auto man bija nepieciešams. Piedāvāju, maksāšu sesto daļu un pēc gada paņemšu kredītu un izpirkšu auto. Tobrīd mana kredītvēsture neatbilda bankas prasībām. Pagaidām lai auto paliek pārdevēja īpašumā, un tad, kad parādu atmaksāšu, tad arī pārrakstīsim.

Pārdevējs izlēma citādi. Braucam un pārrakstām, un pēc gada satiksimies! Vēl uzzināju, ka šim pārdevējam ir trīs mersedesi, ar vienu brauc sieva, ar otru meita un ar trešo pats. Pārdevējs bija ar lieliem kustību traucējumiem, kaut kā klabināja ar vienu roku datorā un pārvietojās ratiņkrēslā. Un visus mersedesus, kā arī privātmāju un citu viņš spēja sarūpēt sev pats. Es uz viņu skatījos un domāju - bet man ir abas rokas, un es staigāju, pat skrienu. Kāpēc nevis es viņam dodu, bet viņš man?

Domāju, ka nevienu nepārsteigšu ar stāstu par atgadījumu, kad netālu no Rīgas Centrālās stacijas mani kāda sieviete ar bērnu uzrunāja, sakot, ka ir izsalkusi un vai es nevarētu iedot naudiņu maizītei. Tas bija deviņdesmito sākumā. Tad es nezināju to, ko šobrīd rakstu un ko jūs lasāt. Izrādījās, ka man bija tikai liela naudas vienība – repsīši. Teicu, man ir tikai liela naudas vienība un esmu iebraucis no Olaines, iesim, nopirkšu ēdamo un pie viena arī samainīšu naudu – sievietei apetīte un izsalkums pēkšņi pazuda...

Esmu pircis nevajadzīgas lietas un pat ziedu pušķus. Tādus necilus, kaut kur pļavā plūktus, bet bez ieskatīšanās acīs saskatīju patiesu trūkumu, patiesu bezizeju. Es pirku nevis tāpēc, ka man vajag, ka varu lēti dabūt, bet tas bija veids, kā tai tirgotājai (vienmēr tās bija sievietes gados) iedot, bet pirkumu, pagājis gabaliņu nost, bieži izmetu.

Deviņdesmito sākumā saskāros ar to, ko šodien varētu nosaukt par ubagu mafiju. Tā bija organizēta struktūra, kurā bija «jumts» – policijas piesegs, bija profesionāli ubagi, kuri ziedojumus nedrīkstēja paturēt sev, bet viņiem maksāja par darbā pavadīto laiku, sodīja, ja noziedzās, un tā vide bija gana cietsirdīga un nežēlīga.

Ar laiku daudzi jau zināja, ka ubags patiesībā nav ubags, bet vienalga deva. Kāpēc? Es arī tam esmu gājis cauri, tas ir – darījis, zinot, ka mani krāpj. Tāpēc, ka domāju, kā daudzi citi, lai arī kā nebūtu, tomēr «ne no labas dzīves» cilvēks ubago. Otrkārt, biju pārliecināts, ka Dievs to novērtēs, un arī tas, ka es publiskā vietā varēju atvērt maku un iedot, jo bija svarīgi, lai citi to redz, it kā visiem parādot, cik es pareizs un labs. Arī citi deva šī paša iemesla dēļ, nevis lai palīdzētu, bet lai izrādītos.

Pēteris ar Jāni tā nerīkojās. Viņi ieskatījās cilvēka dvēseles spogulī, tas ir – acīs un saprata, ka šis cilvēks ir palīdzības vērts un viņš saņemto neizniekos.

Bet Pēteris sacīja: «Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus Vārdā – staigā!»

Un, satvēris pie labās rokas, Pēteris to pacēla; tūdaļ viņa pēdas un krumšļi kļuva stingri, un, uzlēcis kājās, viņš varēja staigāt: viņš iegāja kopā ar viņiem Templī, staigāja un lēkāja un slavēja Dievu.

Apustuļu darbi, 3. nodaļa

Ziedojumam ne vienmēr jābūt naudas izteiksmē. Pēteris ubagam teica: «Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu». Ubags būtu priecīgs, ja viņam iedotu kādu monētu, bet Pēteris iedeva daudz vairāk, iedeva to, ko ne par kādu naudu ubags nopirkt nespētu. Viņš dāvāja veselību un spēju pašam pārvietoties, jo zināja, ka viņš tūlīt neskries uz krogu, viņš ar pateicības vārdiem gāja līdzi dievnamā, viņš slavēja Dievu. Ielūkojoties invalīda dvēselē, Pēteris ar Jāni redzēja, ka iegūto veselību un sociālā stāvokļa izmaiņas viņš nepārvērtīs iespējā dzert, izklaidēties, neskries uz spēļu namu, nekļūs par lielceļa laupītāju, bet slavēs Dievu un liecinās.

Aleksandrs Balodis «Kosmozofijā» pauž: «Kristīgajiem cilvēkiem morāla ētika liek izpalīdzēt – dot dāvanas otram cilvēkam, kam pēc tām ir vajadzība.» Un: «Kad ubago sātanisti, viņi neubago ar nostāju «es ubags, nabags, parazīts, vergs, nemākulis, neprātis, nevarīgs», bet ar nostāju «es velns, tu muļķis, man devējs, tu man dod, lai rotaļātos, izrādītos ar žēlastību, bet es tevi šmaucu, nicinu, taisu par muļķi, par grēcinieku, un viss!». A. Balodis iesaka dodot slēgt vienošanos ar saņēmēju, ka viņš saņemot ko dos pretī.

Nav jādod niere vai jāsniedz kādi pakalpojumi. Beznosacījumu došana bojā saņēmēju, tāpēc arī, kad biedrība «Latvietis» dāvina datorus, mēs slēdzam ar saņēmēju vienošanos. Daudzus tas izbrīna, cilvēki ir pieraduši saņemt un neko pretī nedot. Mēs abpusēji noslēgtā vienošanās ierakstām kaut to, ka datora saņēmējam ir jādalās datora lietošanā ar tiem, kuriem datora nav, nav pārmērīgi jālieto alkohols un citas cilvēka dzīvi neapgrūtinošas saistības, jo galvenais ir, ka nevis viens dod un otrs saņem, bet tas, ka saņēmējs līdz ar saņemšanu uzņemas kādas saistības, kas palīdz citiem cilvēkiem.

Mēs dzīvojam citos laikos, un sudraba un zelta mums ir gana, bet ne tik daudz, lai mēs spētu visus tos, kuri ir trūkumā, pabarot, lai visus tos, kuri ir slimi, varētu izārstēt un citādi palīdzēt. Bet daudziem no mums ir dvēseles vajadzība un sirds nepieciešamība palīdzēt citiem. Cilvēkam taču nav cita uzdevuma dzīvē, kā kalpot citiem. Nav nekā svarīgāka. Kaut daudzi tā nav domājuši, tomēr tas tā ir, un to apliecina mūsu vēlme palīdzēt, ziedot, padot roku un citādi. Ne vienmēr tam ir nepieciešama nauda, bieži mīlestības dāvāšana, uzklausīšana, gudrs padoms vai praktiska palīdzība ir daudz svarīgāka.

Ja kāds vēlas kļūt par patiesi ticīgu, ja kāds vēlas, lai Dievs caur viņiem darbojas līdzīgi, kā tas notika minētajos citātos, tad ir jāpakļaujas sirds aicinājumam palīdzēt citiem. Nedrīkst sevi nocietināt un gudrot visādus attaisnojumus, kāpēc ne šoreiz....

Dievs to redzēs un novērtēs, un tad ar Dieva palīdzību mūsu ziedojumi un palīdzība citiem iegūs citus apmērus. Kas palīdzēs mums? Ir teikts, ja tev ir grūti, atrodi to, kam ir vēl grūtāk, un palīdzi viņam. Tas ir vislabākais, kā varam palīdzēt sev, jo Dievs noteikti mums palīdzēs, ja nedomāsim par to, ko ēdīsim un kur gulēsim, bet pildīsim Dieva gribu.

Esmu to izbaudījis, un tas patiesi strādā, tikai man kā Pēterim, izkāpjot no laivas, bieži pietrūkst ticības. «Tad Pēteris viņam sacīja: «Kungs, ja tu tas esi, liec man nākt pie tevis pa ūdens virsu.» Viņš sacīja: «Nāc!» Un Pēteris izkāpa no laivas un, iedams pa ūdens virsu, gāja pie Jēzus. Bet, vētru redzēdams, viņš nobijās un sāka grimt; un viņš sauca: «Kungs, glāb mani!» Tūdaļ, roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: «Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?»»

Mateja evaņģēlijs 14. nodaļa

Paļaušanās uz Dievu un ticība paver iespēju dot citiem to, kas viņiem visvairāk pietrūkst. Visvairāk cilvēkiem pietrūkst patiesas mīlestības.

Mēs dzīvojam laikmetā, kad ir tik izplatīti meli un nelikumības, ka tas rada mīlestības trūkumu ļoti daudziem. Kaut mīlestību un draudzību nevar nopirkt, toties to var ziedot un dāvināt.

Dāvināsim! Mīlestības pietrūkst gan lieliem, gan maziem, gan jauniem, gan veciem un arī pašiem mums. Mīlestības nebeidzamais avots ir Dievs, kurš mūs mīl un ļauj mums Dieva mīlestību uzkrāt, lai mēs ar to dalītos. Dzīves jēga ir mīlestībā, un arī Dievs ir mīlestība un tikai.

Nauda, māja, iestādītais koks un pat nosistā čūska paliks šeit, bet uz turieni varēsim paņemt tikai to, ko būsim devuši citiem, un dalīto mīlestību. Līdzi var paņemt tikai garīgās vērtības, bet laicīgais un taustāmais paliks laicīgajā pasaulē.

Novērtē šo rakstu: