Iesaki rakstu: 
To, ka “kaut kas nav kārtībā”, šķiet, sācis just pat visbiezādainākais LR iedzīvotājs. “Valsts” jaunizceptie likumi un noteikumi arvien vairāk un vairāk atgādina sankcijas, bet citos gadījumos tie ir klaji vērsti pret Latvijas tautas vitālajām interesēm un dzīvotspēju. Kas noticis? Kādēļ mēs vairs nespējam ietekmēt politiskos, ekonomiskos, kultūras un izglītības procesus savā zemē?!
Kādēļ mēs pamazām zaudējam tiesības uz savu bērnu audzināšanu, tiesības uz saviem uzskatiem un to paušanu, un pat tiesības uz savu ķermeņu privātumu?! Kādēļ mēs pamazām zaudējam galvenās cilvēka pamattiesības? Vai Latvija ir okupēta? Pēc oficiālās okupācijas definīcijas – gan jā, gan - nē, proti:
Okupācija (latīņu: occupatio) nozīmē citas valsts sagrābšanu ar bruņotu (vardarbīgu, militāru) spēku un savas pārvaldības ieviešanu tajā. Okupācijas juridiskais skaidrojums tika noformulēts 1907. gada Hāgas konvencijā. Saskaņā ar konvencijas 42. pantu teritorija ir okupēta, kad tā ir pakļauta naidīgas armijas faktiskai pārvaldei. Okupācija aptver tikai to teritoriju, kur šāda pārvalde ir noteikta un var tikt īstenota
Vai mūsu zemē ir svešs karaspēks? Ir. Vai vardarbība/karadarbība bija? Nebija. Tātad, strikti ņemot, termins “okupācija” Latvijai īsti piemērojams tomēr nebūtu. Bet brīvības/pašnoteikšanās tomēr nav. Kas tad ir? Kā apzīmēt to nožēlojamo stāvokli, kad savā zemē esam kļuvuši no saimniekiem par slaucamajām govīm? Lūkojam tālāk.
Aneksija. Ceturtās Ženēvas konvencijas (GCIV) 47. pantā jēdziens „aneksija” saistīts ar jēdzienu „okupācija”. Proti, šis pants aizliedz okupācijas varai jebkādā veidā atņemt jebkādus labumus vai tiesības okupētajā vai (un) anektētajā teritorijā dzīvojošām personām. To nedrīkst darīt arī, mainot okupētās vai anektētās teritorijas pārvaldes institūcijas.
Ahā – jau siltāk. Bet, kā redzam, starptautiskie likumi AIZLIEDZ “okupācijas varai jebkādā veidā atņemt jebkādus labumus vai tiesības okupētajā vai (un) anektētajā teritorijā dzīvojošām personām”.
Bet – atņem. Tātad vai nu tā nav aneksija, vai nu okupanti pārkāpj Ceturtās Ženēvas konvencijas 47.pantu. Rokam tālāk.
Hunta. Hunta (spāņu: junta - "sanāksme", "komiteja", "apvienība", "kolēģija") ir militāru vai politisku personu grupa, kas pēc valsts apvērsuma pārņēmusi savās rokās politisku varu
Ahā – vēl siltāk. Bet tomēr īsti neataino LR situāciju. Varbūt tā ir terminu un valodu problēma – lai kā mēs vēlētos visu “smuki” strukturēt un salikt pa “kastītēm”, dzīvē tas nav iespējams. Piemēram, par pamatkrāsām tiek uzskatītas tikai trīs, bet tās jaucot, var iegūt bezgalīgi lielu citu krāsu/toņu skaitu.
Šķiet, ka minētie termini vislabāk ilustrē situāciju Latvijā, bet – nepilnīgi.
Blakus “okupācijai”, “aneksijai” un “huntai”, manuprāt, varētu Vikipēdijā ielikt vārdiņu “apčakarēšana”. Lokālā un globālā. Acīmredzami, ka šis vārdiņš radies no “čakarēt”, kuram vārdnīca Tēzaurs dod šādus skaidrojumus:
čakarēt 2. konjugācijas darbības vārds; vienkāršrunas stilistiskā nokrāsa, transitīvs
Locīšana
2.Rakņāt (parasti, ko meklējot).
4.Bojāt; traumēt; darīt pāri.
5.Izdarīt dzimumaktu.
Lūk, manis piedāvātā politiskās un ekonomiskās “apčakarēšanas” definīcija un jēgas skaidrojums.
Apčakarēšana (latv. no vārda čakarēt. Viltīga, slepena, nekaunīga politiskās un ekonomiskās varas sagrābšana noziedzīgā grupā savtīgos nolūkos, izmantojot tautas labticību, naivumu, lētticību, padevību un apziņas atavismu par valsti kā sociāli atbildīgu institūciju. Apčakarēšanā aktīvi tiek izmantoti tādi tautai dārgi un svēti simboli un atribūti kā himna, karogs u.c.; tā (apčakarēšana) parasti notiek valsts valodā, lai gan (kā LR gadījumā) var tikt iesūtīti arī speciāli apmācīti aģenti no citām valstīm. Apčakarētāji lieliski pārzina tautas mentalitāti un vājās vietas un prasmīgi ar tām manipulē. Apčakarēšanas rezultātā noziedzīgajai grupai pāriet ne tikai vara, bet arī tautas īpašumi. “Valsts” pilnīgi atsakās no sociālajām funkcijām un atbildības par iedzīvotāju labklājību. Prioritāras kļūst varturu personiskās, kā arī ārējo spēku intereses. Apčakarēšana ietver un apvieno okupācijas, aneksijas un huntas apvērsuma saturu, bet ir ievērojami plašāks jēdziens. Spilgts apčakarēšanas un tās rezultātu piemērs ir Austrumeiropas pundurvalsts Latvija, kura trīsdesmit gados zaudējusi gandrīz pusi no saviem nedaudzajiem iedzīvotājiem un kļuvusi par visstraujāk izmirstošo valsti pasaulē.
Un nu – raksta otrā daļa. Ko darīt?
Laika rats neapturami griežas, un tuvojas kārtējā čakarēšana, piedodiet, – vēlēšanas. Aktivizējusies vesela plejāde visdažādāko vargribju. Citu motīvi ir tīri un naivi kā zīdaiņa asara. Citi ir rūdīti blēži, kuri, apseglojuši tautas neapmierinātības balto zirgu un piesaistījuši dažus “patiesības cīnītājus” un “gaismas bruņiniekus”, tagad lepni grib uzjāt LR politiskajā Olimpā. Var izdoties – tautas atmiņa ir īsa kā vistai. Vissmieklīgākā ir ideja, ka tie, kuri spītīgi nevēlas piedalīties vēlēšanu farsā un atdot savas cilvēka pilnvaras uz turpm;akajiem četriem gadiem kādiem apšaubāmiem cilvēciņiem, tiek uzskatīti par “režīma atbalstītājiem” un “labu pārmaiņu pretiniekiem”. Apmēram tā, ka, ja es atsakos piedalīties kādā orģijā vai dzīrēs ar bēdīgām beigām, vai laupīšanā, es esmu līdzatbildīgs par to, ka tagad to dalībniekiem jācieš. Sak, ja tu būtu piedalījies, varbūt būtu viss beidzies labāk...
Katrs lasītājs, ceru, jau sen ir sapratis, ka ar esošo vēlēšanu likumu un politisko situāciju ar vēlēšanām pozitīvas pārmaiņas panākt nevar. Vēl vairāk: VĒLĒŠANAS IR OKUPĀCIJAS REŽĪMA RĪKOTS PASĀKUMS, UN PIEDALĪŠANĀS TAJĀ IR ŠĪ REŽĪMA ATBALSTĪŠANA UN LEĢITIMITĀTES PIEŠĶIRŠANA TAM.
Jūs, cienījamie vēlētāji, patīk jums tas vai ne, bet būsiet morāli atbildīgi par visām tām cūcībām, kuras sastrādās ar jūsu atbalstu notikušajās vēlēšanās ievēlētie deputāti! Un tam nebūs pilnīgi nekādas nozīmes, ka “es par viņiem nevēlēju”, es vēlēju par citiem. Vēlēšanu sistēma ir tā uzbūvēta, ka pie varas būs tie, kam “jābūt”. Un, vispār – nav svarīgi, kas un par ko vēl; svarīgi, kas balsis skaita...
Ir cilvēki, kuriem pietiek vienreiz uzkāpt uz grābekļa. Otrreiz viņš nekāps. Bet ir cilvēki, kuriem tas kļuvis par hobiju. Lai gan...varbūt grābeklis vienkārši viņiem jau atsitis smadzenes?...
Manā skatījumā tikai totāla, masveidīga, demonstratīva neuzticības izteikšana režīmam un tā rīkotajiem pasākumiem - ignorējot un boikotējot tos – potenciāli var nest Latvijā pozitīvas pārmaiņas un mainīt pārliecinošo virzību no tautas izzušanas pagātnes dūmakā uz dzīvību un cerību. Dziļāk raugoties, viņiem (režīmam) vajag tikai tavu parakstu. Biļetens tāpat tiks iemests URNĀ, kas, saprotams, ir vienkārši miskaste...
P.S. Šis ir mans viedoklis, un tas nenozīmē, ka es nerespektēju citus. Zinu, ka arī starp maniem draugiem ir gaiši cilvēki, kuri ir citādās domās šajā jautājumā. Vai tie ir ideālistiski maldi vai aprēķins, tas lai paliek katra paša ziņā – starp viņu un Dievu. Es neesmu soģis un dvēselē nevienam nelienu. Bet savu balsi nevienam neatdošu...
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
