Dubultstandarti Latvijas varas retorikā: kad "attīstītās valstis" kalpo tikai algu celšanai
Vilors Eihmanis08.05.2025.
Komentāri (78)
Iesaki rakstu: 
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Ministru algas – bez rezultātu atbildības.
2024. gadā Latvijā tika apstiprināts būtisks atalgojuma kāpums valsts augstākajām amatpersonām, tostarp ministriem. Sabiedrība tajā brīdī piedzīvoja ekonomisko spiedienu, inflāciju un reālo ienākumu samazināšanos. Politiķi to pamatoja ar Ziemeļvalstu piemēriem, nereti noklusējot faktu, ka šajās valstīs pastāv stingri rezultātu vērtēšanas un pārskatatbildības mehānismi, kā arī augsta sabiedrības kontrole.
Piemēri, ko noklusē.
Somija, kuru tik bieži piesauc kā paraugu, ir arī valsts, kuras politiķi krīzes laikā atturas no algu celšanas. 2023. gadā Somijas valdība pieņēma lēmumu par atturību no algu pieauguma un vienlaikus samazināja dažus nodokļus, stimulējot sabiedrību un ekonomiku. Latvijā šādi piemēri neparādās ne debatēs, ne lēmumos.
Igaunijā savukārt valdības darba pārskati ir publiski pieejami. Ministrijas atskaitās sabiedrībai regulāri un strukturēti. Tikmēr Latvijā Valsts kontroles revīzijas bieži atklāj pārvaldības trūkumus, bet par tiem reti seko jebkāda atbildība.
Ne tikai algas, bet arī ētika.
Sabiedrība neiebilst pret taisnīgu atalgojumu. Taču jautājums ir par to, vai politiķi un ierēdņi sniedz sabiedrībai atbilstošu vērtību. Demokrātijā vara nav privilēģija – tā ir uzticēta atbildība. Ja tiek paceltas algas, tam ir jānāk komplektā ar konkrētiem rezultātiem, caurspīdīgumu un uzraudzības mehānismiem.
Priekšlikumi pārmaiņām.
Rezultātos balstīts atalgojums. Ministriju darba kvalitātei jābūt skaidri definētai un mērītai. Algas pieaugumam jābūt saistītam ar konkrētiem, izmērāmiem rezultātiem.
Caurspīdīga atskaitīšanās sabiedrībai. Katram ministram reizi ceturksnī jāpublisko paveiktais – līdzīgi kā tas notiek Igaunijā.
Ekonomiskajai realitātei atbilstoša algu politika. Valsts finanšu problēmu vai sabiedrības grūtību apstākļos atalgojuma kāpumam nav pamata. Solidaritātei ir jābūt reālai, ne tikai vārdos.
Stiprināt Valsts kontroles ietekmi. Konstatējot pārvaldības trūkumus, jābūt reālām sekām – gan personiskām, gan institucionālām.
Sabiedrības līdzdalība. Demokrātijas kvalitāti nosaka arī pilsoņu aktīva līdzdalība. Latvijas sabiedrībai ir jāpārstāj būt pasīvam vērotājam un jākļūst par līdzatbildīgu partneri pārvaldē.
Attīstīta valsts nav tā, kur politiķi daudz pelna. Tā ir valsts, kur politiķi kalpo tautai ar atbildību, kvalitāti un godīgumu. Ja Latvijā vēlamies līdzināties Somijai vai Norvēģijai, tad vispirms jāpielīdzina pārvaldības ētika, nevis tikai algas. Citādi atsaukšanās uz “attīstītajām valstīm” kļūst par tukšu frāzi – retorisku karogu, ko paceļ tikai tad, kad tas ir izdevīgi pašiem pie varas esošajiem.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
