Iesaki rakstu: 
Tas, ka Rinkēviča kungam patīk nevis Karlīnas, bet Kārļi, bija zināms jau gadiem ilgi - un atvainojiet, visi mīļie latvju homofobi, bet, piemēram, es tur tiešām nesaskatīju nekā īpaša: kāda nozīme, kāda tieši ir valstiskā amatā esoša cilvēka privātā dzīve, ja tā neietekmē viņa darbu šai te valstiskajā amatā.
Tagad, protams, viss ir mainījies - un ne jau kādas ļaunas sazvērestības dēļ: pats Rinkēviča kungs sev (un varbūt vēl dažiem) vien zināmu iemeslu un motīvu dēļ izvēlējās savu privāto dzīvi padarīt publiski zināmu.
Nekad neesmu sapratis, kāpēc cilvēki ar entuziasmu izliek sajūsminātas koprofāgu publikas priekšā savas privātās un pat fizioloģiskās dzīves detaļas. Taču acīmredzot viņiem ir tāda urdoša vajadzība - kādas gan kādam tiesības viņiem to liegt.
Bet arī šī nav tā lieta, kas manās acīs būtu kas īpašs. Man interesants un vērā ņemams saistībā ar šo gadījumu šķiet kas cits - tas jūsmīgais koris, kas Rinkēviča publisko paziņojumu nekavējoties izsludināja par drosmes teju ne augstāko pakāpi. Vīrišķīgi, principiāli, lieliski, pārliecinoši - epiteti no sajūsminātajām mutēm bira kā no pārpilnības raga.
Un te nu man ir jautājums - kur tieši ir tā drosme?
Mandomāt, drosme - tā nebūt nav saņemšanās pēc gadiem ilgas slēpšanās vispirms (piedošanu par latvisko izteicienu, kas konkrētajā gadījumā var skanēt viegli divdomīgi) rūpīgi piesegt pēcpusi, t.i. kārtīgi nodrošināties pret iespējamiem riskiem un tikai tad, kad faktiski nekas jau nedraud personiskajai labsajūtai un stabilitātei, pavicināt gaisā roku. Vai ko nu tur. Tas drīzāk ir divkosīgs gļēvums.
Taču tieši šāda advancētā gļēvuma izsludināšana par drosmi pēdējā laikā tiek aktīvi kultivēta.
Rinkēvičs no sava skapja izlien ne jau pirms vēlēšanām, kurās bez kādiem kompleksiem startējis kopā ar savu tagadējo tradicionālās ģimenes vērtības atbalstošo partiju. Rinkēvičam ne prātā nenāk, ka tieši pirms vēlēšanām varētu būt bijis laiks, lai drosmīgi nostātos vēlētāju acu priekšā un bilstu - re, es esmu tāds, pieņemiet mani vai ne. Nē, viņš sākumā nodrošina sev visa veida stabilitāti uz nākamajiem četriem gadiem - un tikai tad kļūst "drosmīgs".
Šis turklāt nav nekāds vienreizējs un unikāls gadījums. Bijušais finanšu ministrs Vilks kļūst "drosmīgs" tikai tad, kad jau faktiski ir prom no politikas - bet līdz tam savu "drosmi" ir turējis zem deķīša partijas biedru rebju piesegšanas vārdā.
Jaunais deputāts Dālderis kļūst "drosmīgs" izteikumos par notiekošo paša partijā tikai tad, kad kļuvis skaidrs, ka vietiņa Dombrovska birojā nespīd, jo Āboltiņa ir atradusi citu ceļu, kā izsvītrotam kamielim caur adatas aci iespraukties Saeimā.
Cits Dombrovskis un Godmanis "drosmīgi" izteikumos par "Citadeles" valstisko afēru kļūst tikai tad, kad afēra jau ir noformēta un no viņu "drosmes" nevienam ne silts, ne auksts, - tās organizētāji ir pārāk aizņemti ar "otkatu" pārskaitīšanu un taisnīgu dalīšanu.
Un tā tālāk, un tā tālāk.
Protams, par drosmi var pasludināt visu, kas vien ienāk prātā, - jo vairāk, ka aprakstītās sugas "drosme" labi atbilst Latvijas mūsdienu valstij vai tam, kas no tās vēl palicis pāri.
Taču 11. novembrī aizvadītās svētku, atceres un pārdomu dienas sakarā vienu ko atļaušos pateikt: labi gan, ka toreiz cilvēki, kas aizstāvēja Rīgu, ar drosmi saprata kaut ko pavisam citu un neskatījās uz pasauli ar truša acīm - sak, ko steigties, ko karstu strēbt, nogaidīsim, paskatīsimies, varbūt tam Bermontam kāda dizentērija piemetīsies vai kas cits.
Bez šīs "karsta strēbšanas" mūsdienu "drosminiekiem" šodien nebūtu viņu atstātā mantojuma, ko ar savu "drosmi" laist vējā.
Seko mums 
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
Kad sapulces telpā ienāk starojoša sieviete un visi vīrieši uz mirkli pazaudē domas pavedienu, vai šai sievietei kāds pie durvīm piešķīra varu tā izrīkoties? Kad darba kolektīvā pēkšņi ierunājas pieredzējis inženieris un apstrīd vadības vēstījumu, bet vairums kolēģu pieslejas viņam, vai viņš šo izrīkotiesspēju ieguva vardarbīgi? Kad cilvēks ir samelojies, un otrs liecinieku klātbūtnē to pierāda, liekot pirmajam no kauna zemē līst, vai kāds ir otrajam formāli piešķīris varu šādi nejauki izrīkoties ar pirmo? Vai viņš pats to ar spaidu palīdzību ir izcīnījis?
Aprit gadskārta, kopš dzimis viens no mūsu novada cilvēkiem, kas ne tikai atstājis daudzus nostāstus par sevi, bet arī izraisījis plašas diskusijas un neviennozīmīgu vērtējumu.
Man bija gods piedalīties smalkā politekonomiskās elites pasākumā (ar stilīgu nosaukumu LaSER vai “lāzers”), kur tika apskatīti četri Latvijas ekonomikas attīstības scenāriji līdz 2040.gadam: (1) Baltijas tīģeris; (2) Ziemeļvalsts Latvija; (3) Gurdenā Latvija un (4) Vientuļā Latvija. Lielais vairums nobalsoja par “Baltijas tīģera” scenāriju, kas uzsvaru liek uz inovācijām, zināšanām, konkurētspēju, Baltijas sadarbību enerģētikā un valsts sektora efektivitāti pasaules mērogā, plus Rīgu kā Baltijas izglītības un biznesa ekselences centru.
