Drošības policija atradusi jaunu pamatojumu, lai arī pēc Āboltiņas izteikumiem nepārbaudītu Junkura mandāta lietu
16.11.2017.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Drošības policija, kas atrodas faktiskā pašreizējās Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājas un Nacionālās drošības padomes locekles Solvitas Āboltiņas kontrolē un pārraudzībā un kuras pašreizējais priekšnieks Normunds Mežviets tika amatā iecelts ar Āboltiņas tolaik vadītās partijas Vienotība ziņu, pēc jaunajiem Āboltiņas publiskajiem izteikumiem par apstākļiem, kādos 12. Saeimā ievēlētais Jānis Junkurs varētu būt ietekmēts, lai noliktu savu mandātu un Saeimā tādējādi iekļūtu vēlēšanās izsvītrotā Āboltiņa, tomēr kategoriski nevēlas sākt jaunu notikušā apstākļu pārbaudi.
„Ne es viņu spiedu atkāpties, ne viņam draudēju, ne kādā veidā ietekmēju... Zinu, ka bija cilvēki, kas ar viņu runāja,” – šādas zināšanas par apstākļiem, kādos Junkurs pēc 12. Saeimas vēlēšanām atteicās no deputāta mandāta, un cilvēkiem, kas ar Junkuru „runājuši”, Āboltiņa pauda žurnāla Kas Jauns šā gada 17. oktobra numurā.
Šī bija pirmā reize, kad Āboltiņa, kas, Junkuram saglabājot mandātu, būtu palikusi ārpus Saeimas, ir publiski atzinusi, ka bijuši „cilvēki”, kuri ar jaunievēlēto deputātu ir „runājuši”. No nu jau bijušās Vienotības vadītājas teiktā var noprast, ka viņa arī zina konkrētos cilvēkus, kuri ar Junkuru „runājuši”.
Taču Drošības policija, kas parasti ļoti čakli caurskata visas iespējamās mediju publikācijas, ir uzskatījusi, ka šo labāk būtu nepamanīt. Savukārt, kad uz publikāciju tai nesen tika norādīts oficiālā iesniegumā, Drošības policija atrada radošu pamatojumu, kāpēc uz Āboltiņas izteikumiem tai nevajadzētu reaģēt.
„Vēršam uzmanību, ka gadījumā, ja persona uzskata, ka pret viņu ir izdarīts noziedzīgs nodarījums, proti, viņam ir draudēts, lai viņš atteiktos no amata, tad saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 7.panta trešo daļu, kriminālprocesu uzsāk, ja ir saņemts tās personas pieteikums, kurai nodarīts kaitējums,” – tāds ir Drošības policijas oficiālais pamatojums, kāpēc Āboltiņas izteikumos minētais nebūtu jāpārbauda un uz to nevajadzētu reaģēt arī citādi.
Lai gan šī ir pirmā reize, kad Āboltiņa publiski minējusi, ka ar Junkuru ir „runāts” par viņa mandāta tēma, Drošības policija norāda, ka „līdzīga satura” iesniegumu tā it kā esot saņēmusi jau 2014. gada rudenī.
Tad Drošības policija zibenīgā ātrumā „noskaidroja”, ka neesot nekādu „norāžu uz pazīmēm, kas liecinātu, ka pastāv reāla iespēja, ka noticis noziedzīgs nodarījums,\" apgalvo Drošības policija, neatklājot, kā tieši veikta pārbaude un kas tieši pārbaudīts.
Šī „noskaidrošana” notika pēc tam, kad Junkurs, kurš pirms tam ilgstoši bija pazudis no sabiedrības un mediju redzesloka, pēkšņi paziņoja, ka esot nolēmis atteikties no deputāta mandāta, jo esot saņēmis darba piedāvājumu ārpus Latvijas.
Izplatītajā paziņojumā bija apgalvots, ka jau pirms vēlēšanām Junkurs esot apzinājies, cik mazas ir iespējas viņam tikt ievēlētam Saeimā, tāpēc viņš vasarā esot sācis apzināt dažādas darba iespējas un nu saņēmis darba piedāvājumu, ko nolēmis pieņemt.
Tiesa, pēc tam izrādījās, ka Junkura apgalvojums par saņemto darba piedāvājumu ārpus Latvijas ir bijis tikai izdomājums, taču Drošības policijai ar šo paziņojumu bija pietiekami.
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
