Drošības iestādes ignorējušas ANO komisijas ziņojumu par Ventspils naftas pircēju
PIETIEK25.10.2010.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pietiek rīcībā ir nonācis pirms pieciem gadiem pabeigts ANO Neatkarīgās izmeklēšanas komisijas atzinums, no kura izriet, ka Ventspils naftas privatizētājs – koncerns Vitol dažādās pasaules malās iesaistījies nelikumīgos darījumos un mahinācijās Savukārt Latvijas varas iestādes, tostarp Satversmes aizsardzības birojs šo ziņojumu par potenciālo ievērojamo investoru, kurš gadu vēlāk kļuva par oficiālo Ventspils naftas faktiskās kontrolpaketes īpašnieku, ir ignorējušas.
Ziņojums par Vitol ticis ignorēts
Kad pirms četriem gadiem Vitol izsolē iegādājās 36 miljonus Latvijas valstij piederošo Ventspils naftas akciju, neviena no valsts iestādēm publiski neizteica nekādus iebildumus pret šo ievērojamo investoru.
Tagad kļuvis zināms, ka jau gadu pirms šī darījuma ANO Neatkarīgā izmeklēšanas komisija bija pabeigusi ziņojumu, kurā Vitol apšaubāmiem un nelikumīgiem darījumiem bija veltīta apjomīga sadaļa.
Kā zināms Pietiek, šis ziņojums pietiekami ātri pēc tā pabeigšanas nonācis arī Latvijas Ārlietu ministrijas un Satversmes aizsardzības biroja (SAB) rīcībā. Taču neviena no šīm iestādēm nav oficiāli iebildusi pret šāda investora iesaistīšanos Ventspils naftas privatizācijas procesā.
Pašlaik ministrijai un SAB ir nosūtīti oficiāli pieprasījumi par iemesliem, kuru dēļ šis ANO izmeklētāju komisijas ziņojums tika ignorēts, taču atbildes uz šiem pieprasījumiem vēl nav saņemtas.
Ko atklāja ANO ziņojums
ANO programmas Nafta apmaiņā pret pārtiku Neatkarīgās izmeklēšanas komisijas ar 2005. gada 27. oktobri datētā ziņojuma nodaļā Darījumi ar naftu un nelikumīgi maksājumi Vitol darījumiem veltītas gandrīz 20 lappuses, turklāt ziņojumam pievienota virkne dokumentu kopiju.
No tiem kļūst skaidrs, ka Vitol ir rupji pārkāpis programmas Nafta apmaiņā pret pārtiku nosacījumus un ANO noteiktās sankcijas pret Irāku, faktiski maksājot Sadāma Huseina režīmam par iespēju iegādāties Irākas jēlnaftu.
Jāatgādina, ka programma tika ieviesta 1996. gadā un tās mērķis bija dot Irākai iespēju pārdot savu naftu un vienlaikus kontrolēt, lai iegūtā nauda tiktu izmantota humāniem mērķiem (pārtikas un medikamentu iegādei) nevis papildinātu režīma pārstāvju banku kontus vai tiktu novirzīta ieroču iegādei.
Kad 2000. gada nogalē Sadāma Huseina režīms, ko pārstāvēja Valsts naftas tirdzniecības organizācija (SOMO - State Oil Marketing Organization) nelikumīgi noteica īpašas muitas piemaksas, no programmas izstājās liela daļa naftas tirdzniecības kompāniju, kuras nevēlējās uzturēt Sadāma režīmu.
Taču četri naftas tirgotāji - Bayoil, Taurus, Vitol un Glencore turpināja tirgoties ar Irākas naftu un maksāt nelikumīgās piemaksas. Neatkarīgās izmeklēšanas komisijas ziņojumā norādīts, ka Vitol bijuši tieši kontakti ar SOMO, tāpat tā maksājumus veikusi ar dažādu starpnieku palīdzību.
Jāuzsver, ka tolaik kurš katrs no Irākas valsts un SOMO naftu iegādāties nemaz nevarēja - tā kā Vitol pārstāvēja Sadāma režīmam ne īpaši labvēlīgo Šveici, kompānijai parasti nafta bija jāiepērk no citām firmām (krievu, malaiziešu utt.), kurām bija tieši līgumi ar Irāku.
Vitol arī bija nolīdzis franču diplomātu Seržu Boidevā, lai viņš to pārstāvētu Bagdādē. Ar viņa palīdzību kompānijai vairākas naftas partijas izdevies iegādāties bez starpnieku palīdzības tieši no SOMO.
Vitol līdz pat pēdējām brīdim centās noliegt, ka veicis nelikumīgos maksājumus. Ziņojumam pievienota kompānijas izpilddirektora Deivida Frensena 2005. gada 20. oktobrī parakstīta vēstule, kurā melns uz balta rakstīts: „Attiecībā uz muitas piemaksām - Vitol maksāja tikai Oficiālo Pārdošanas Cenu, kas tika pārskaitīta uz programmai Nafta apmaiņā pret pārtiku piesaistītu bankas kontu un tirgus uzcenojumu trešās puses pārdevējam, saskaņā ar viņa izrakstītu rēķinu.” (ziņojuma 210. lappuse).
Turpat uzsvērts, ka Vitol neesot ne jausmas, kas ir šīs muitas piemaksas un kādam mērķim tās ieviesis Sadāma režīms, un kompānija, protams, neesot informēta, ka tās partneriem būtu nācies šīs piemaksas maksāt.
No mūsu konta jūsu kontam
Neatkarīgās izmeklēšanas komisijas ziņojumā gan rakstīts pavisam kas cits: „Vitol veica tiešu muitas piemaksas maksājumu SOMO kontā Jordānijas Nacionālajā bankā, norēķinoties par naftu, kuru Vitol bija iegādājusies ar Krievijas kompānijas Machinoimport starpniecību”.
Naftu Vitol saņēmusi 2001. gada 31. decembrī un 2002. gada 1. janvārī, bet pēc desmit dienām no Vitol Bahrein E.C. (apakšuzņēmums, kas nodarbojās ar Irākas jēlnaftas iegādi) konta bankā JPMorgan Chase London uz SOMO kontu aizceļojuši 312 786,30 dolāri. Lai nebūtu šaubu, kas šī ir par naudu - Irākas naftas ministrijā saglabājies ieraksts, ka maksājums veikts, lai izpildītu Machinoimport un Irākas noslēgtā kontrakta M/11/17 nosacījumus.
Interesanti, ka jau pieminētajā Frensena vēstulē par šo darījumu nav bilsts ne pušplēsts vārds. Toties izpilddirektors skaidro situāciju ar Sīrijas pilsoni Hamidu Na'anu, ar kuras starpniecību arī iegādāta Irākas nafta: „Vitol nav zināms, ka viņa būtu maksājusi muitas piemaksas Sadāma Huseina režīmam. Kad šis jautājums ar viņu tika apspriests, viņa apgalvoja, ka šāds maksājums nav obligāts. Ne Vitol, ne Žils Šotārs (Vitol amatpersona - red), kurš komunicēja ar Na'anas kundzi, apzināti nepiespieda viņu veikt šādus maksājumus un neieteica viņai šādi rīkoties”.
Par darījumu, kas veikts ar Hamidas Na'anas starpniecību, var lasīt Neatkarīgās izmeklēšanas komisijas ziņojuma 168. lappusē. Interesanti, ka D. Frensena vēstulē viņa nosaukta par bijušo Jemenas naftas ieguves kompānijas darbinieci, savukārt ziņojumā dēvēta par sīriešu žurnālisti, kurai Irākas vicepremjers Tariks Azizs piešķīris zināmas naftas eksporta kvotas apmaiņā pret Irāku slavinošiem rakstiem.
Taču šajā gadījumā tas nav būtiski. Būtiski ir tas, ka Na'ana pēc sarunām ar Šotāru noslēgusi divus kontraktus par naftas iegādi no SOMO un tās tālāku pārdošanu Panamā reģistrētajai Devon Petroleum (ziņojuma autoriem ir pamatotas aizdomas, ka šī kompānija ir saistīta ar Vitol).
Irākas varasiestādes aprēķinājušas Na'anai 710 782,25 dolāru lielu muitas piemaksu un pirmie 60 000 dolāru no šīs naudas samaksāti 2001. gada 12. augustā. Kāds tam sakars ar Vitol? Izmeklētāju rīcībā nonācis Na'anas 2001. gada 10. oktobrī sūtīts rēķins Šotāram, kurā pieminēts, ka Vitol viņai jau izmaksājis tieši 60 000 dolāru!
Turklāt sīriešu žurnāliste (vai jemeniešu naftas ieguvēja) laikā no 2001. gada oktobra līdz 2002. gada jūlijam no Vitol saņēma vēl vairāk nekā miljonus dolāru. Starpnieka uzcenojumam tā kā par daudz, taču, ja ņem vērā, ka no šīs naudas viņai vairāk nekā 650 000 dolāru nācās samaksāt muitas piemaksās, atlīdzība ir atbilstoša, secina komisija.
(Ne)zināmie labdari
Ar jau pieminētā diplomāta Boidevā starpniecību Vitol izdevās noslēgt arī astoņus līgumus tieši ar SOMO, iepērkot gandrīz 30 miljonus barelu naftas, atzinusi komisija. Ziņojumā minēts, ka 2001. gada OPEC konferences laikā SOMO pārstāvji informējuši Boidevā par jaunajām muitas piemaksām, piedraudot, ka pretējā gadījumā jauni kontrakti nebūs iespējami.
Kaut gan Boidevā apgalvo, ka pēc konsultācijām ar Vitol pieņemts lēmums muitas piemaksas nemaksāt, jau pēc neilga laika noslēgts kontrakts M/09/97, un noteiktajā termiņā SOMO kontā Libānas Fransabank trijos maksājumos ienāk 545 800,95 dolāri - pieprasītās muitas piemaksas. Maksātāja ir kāda mistiska Peakville Limited.
Kad izmeklēšanas komisija pieprasīja un ieguva vairāku citu šīs kompānijas maksājumu uzdevumus, noskaidrojās, ka reizēm tā dēvējas arī šādi : „Peakville Limited c/o Mr. R. Favre - Vitol SA, Rue des Bains 33, PO Box 162.” Jāpiebilst, ka Rolāns Favrs tolaik bija viens no Vitol finanšu direktoriem, kuram bija tiesības rīkoties ar daudzajiem kompānijas banku kontiem visā pasaulē, un tieši viņš savulaik parakstīja līgumu par konsultāciju pakalpojumu sniegšanu ar Boidevā.
Līdz ar to ANO komisija secinājusi – patiesībai neatbilst Frensena vēstulē minētais apgalvojums, ka pēc tam, kad Vitol atteicās sadarboties ar Irāku tās muitas piemaksu politikas dēļ, kompānija no SOMO vairs naftu neesot saņēmusi. Saņēma un maksāja arī muitas piemaksas, tikai aplinkus ceļā. Starp citu, Peakville Limited vēlāk nomaksājusi vēl 556 838,80 dolāru lielu muitas piemaksu par kontraktu M/10/07, ko Vitol bija noslēdzis ar krievu uzņēmuma Rosneftegazexport starpniecību.
Laikā, kad bija spēkā muitas piemaksu politika, vismaz 33 miljonus barelu naftas Vitol no Irākas iegādājās ar Malaizijas kompānijas Mastek Sdn Bhd (Mastek) un tās akcionāra Faeka Ahmada Šarīfa starpniecību. Muitas piemaksās šai kompānijai nācās samaksāt gandrīz 10 miljonus, dolāru un tas, lai gan ar vilcināšanos, tomēr tika izdarīts.
Liecinot komisijai, Šarīfs stāstījis – ar Vitol bijusi vienošanās, ka tā maksās pietiekami augstu uzcenojumu, lai no šīs naudas varētu nomaksāt arī muitas piemaksas. Kad kādā brīdī maksājumi kavējušies un uz Šarīfu Irākas puse izdarījusi spiedienu, viņš vienam no saviem partneriem sūtījis ziņu, ka „ar SOMO jānorēķinās pēc iespējas ātrāk un jāsaņem nauda no Vitol”.
No ziņojuma izriet, ka Vitol īsti nav gribējis maksāt un tikai pēc draudiem sūdzēt tiesā 2002. gada 26. februārī panākta vienošanās par 2 miljonu dolāru pārskaitīšanu Mastek kontā - lieki sacīt, ka vēlāk arī šī nauda aizceļojusi uz SOMO kontiem.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
