Iesaki rakstu: 
Kā vēsta Edgara Rinkeviča rīkojums Nr.1 (2026.gada 15.janvāris), no 19. līdz 22. janvārim valsts prezidenta "vietu izpilda" Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa. Un, kamēr Rinkevičs slīpē pasaules varas gaiteņus Davosā, Mieriņa nelaiž garām iespēju pašu mājās iesēsties peļķē ārpolitikas lauciņā.
Skandalozā atbalsta vēstule ASV prezidenta Donalda Trampa izvirzīšanai Nobela Miera prēmijai demonstrē "vietas izpildītājas" lielu pašpārliecinātību un vienlaikus rāda, ka tai nav nekāda pamata. Vienīgais jautājums - Mieriņa (ZZS) pati izdomāja vai kāds cits palīdzēja?
Arguments par to, ka viņa šādi esot cerējusi "deeskalēt situāciju ap Grenlandi", protams, ir aizkustinošs, ņemot vērā politiskos mērogus un svaru kategorijas. Daudz ticamāk, ka iemesli ir pavisam merkantili. Tūlīt S.Velsa ielā iekārtosies jauna vēstniece, kvēla prezidenta Trampa piekritēja, un kāpēc lai Ardžirosas kundzes telefongrāmatiņā neparādītos ZZS politiķes numurs ar atzīmi - mūsu labākā draudzene? Lai šāds gods netiek, teiksim, Šleseram. Galma spēlēs tam aizvien ir nozīme...
Kā zināms, ASV ietekmes izmantošana Latvijas iekšējo lietu kārtošanā nav nekas jauns. Varam atcerēties kaut vai neveiklo pielabināšanos ASV demokrātiem, kad bijušais LTF līderis Dainis Īvāns apsaukājās par "Ribentrampu", varam minēt dažādu sūdzībnieku delegācijas uz Vašingtonu, vēstuļu rakstīšanu, prasot stratēģiskajam partnerim izdarīt spiedienu uz politiskajiem konkurentiem.
Mēs aizvien grūtgalvīgi ignorējam Francijas prezidenta Širaka savulaik labi domāto padomu - nelaist garām iespēju paklusēt. Nespējam pretoties vēlmei vienlaikus apsēsties uz diviem krēsliem, pat ja tie viens no otra tiek atvilkti arvien atstatāk. Tā var nosēsties garām abiem.
Nav šaubu, ka Mieriņas neveiklais manevrs nepaslīdēja garām mūsu tuvākajiem kaimiņiem un uzticamākajiem atbalstītājiem Ziemeļvalstīs. Ko par to lai domā Dānija, kas 1991.gadā bija no pirmajām Latvijas neatkarības atzinējām? Vai tā izpaužas mūsu solidaritāte apstākļos, kad pret dāņiem tiek vērsts rupjš spiediens? Un vai mūsu Eiropas partneri kādreiz sāpīgi nepieminēs Latvijas svārstības?
Trīs institūcijas, kas pilnvarotas īstenot valsts ārpolitiku - valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētāja un Ārlietu ministrija - īsti nevar formulēt mūsu pozīciju šajā ģeopolitisko izaicinājumu laikā. Draugi, nav labi.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
