DP šefa Reinika krēsls sašūpojas neatklāto referenduma finansētāju ēnā
PIETIEK20.02.2012.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jāņa Reinika jau ilgstoši vadītās Drošības policijas (DP) nespēja ierobežot radikālās biedrības Dzimtā valoda līdera Vladimira Lindermana aktivitātes un nespēja jau ilgstoši atklāt, kas ir šīs radikālās organizācijas ierosināta referenduma par otru valsts valodu patiesie finansētāji, esot izpelnījusies vairāku Latvijas „sabiedroto”’ valstu dienestu kritiku. Pēc Pietiek rīcībā esošās informācijas, dažu ārvalstu specdienestu vērtējumā DP līdzšinējā rīcība un darbība saistībā ar Latvijā sestdien notikušo referendumu, tā iniciatoru Lindermani un referenduma kampaņas finansētājiem tiekot vērtēta kā „DP impotence un katastrofāls vājums”.
Neoficiāli netiek izslēgts, ka DP nespēja līdz šim atklāt konkrētus referenduma finansētājus un ierobežot Lindermana un Dzimtās valodas aktivitātes Reinikam varētu pat maksāt DP šefa krēslu. Pēc Pietiek rīcībā esošās informācijas, ārvalstu dienesti jau labu laiku esot informēti par referenduma aktivitāšu finansējuma saistību ar Kremlim tuviem avotiem, tāpēc arī DP līdz šim paveiktais tiekot vērtēts ļoti slikti.
Turklāt Lindermana un patieso referenduma finansētāju lieta neesot vienīgā, kurā DP izrādījusi savu vājumu. Ēnu pār Reinika atbilstību DP priekšnieka amatam metot arī kāda cita lieta, kas pērn rudenī nonākusi tiesībsargājošo institūciju dienaskārtībā un kur Reiniks, maigi izsakoties, esot „pamatīgi izgāzies”.
Oficiāli nekādi komentāri par DP un Reinika darba vērtējumu saistībā ar valodas referenduma patieso finansētāju atklāšanu netiek sniegti. Publiski par referenduma kampaņas finansētājiem Reiniks izteicās svētdien, kad intervijā LTV raidījumam De facto tikai norādīja uz aizdomām, ka starp referenduma finansētājiem varētu būt ar Krieviju saistīti avoti. De facto DP šefs arī atzina, ka referenduma rīkotājiem ir cieša saikne ar politisko opozīciju – Saeimā pārstāvēto apvienību Saskaņas centrs (SC) un partiju Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL), bet ne Lindermans, ne otrs Dzimtās valodas līderis Jevgeņijs Osipovs neesot reālie referenduma vadītāji. Reiniks arī teica, ka tagad DP gaida 31.martu, kad referenduma iniciatoram - biedrībai Dzimtā valoda - jāiesniedz gada pārskats.
DP līdz šim paveiktais patieso referenduma finansētāju atklāšanā esot vāja atblāzma, tam, kā būtu jāstrādā NATO valsts specdienestam, Pietiek atzina avots tiesībsargājošās iestādes. Turklāt kopumā jau ilgāku laiku neesot skaidrs, ar ko tieši nodarbojas DP un kāpēc tā netiek galā ar saviem tiešajiem pienākumiem. Vēl cits avots no iekšlietu struktūrām Pietiek norādīja: „DP nespēja apturēt nezināmas valsts pilsoņa Lindermana aktivitātes un iepriekš plānotas provokācijas, kuras grauj Latvijas valstiskuma pamatus, liecina par mūsu specdienestu profesionālisma un patriotisma trūkumu.” DP un arī Satversmes aizsardzības birojam esot lieli resursi un budžeti, kā arī sabiedroto atbalsts. „Acīm redzams, ka mūsu drošības iestāžu vadītāji ir paguruši un jau zaudējuši profesionālās iemaņas. Tas rada bažas, ka Latvijas potenciālie pretinieki pie tik izteikta specdienestu vājuma nākamreiz būs vēl nekaunīgāki un agresīvāki,” piebilda avots.
Kā zināms, grozījumus Satversmē Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniedza biedrība Dzimtā valoda. Tās līderi Lindermans un Osipovs jau iepriekš izcēlušies ar skaļām akcijām. Būtisku artavu divvalodības referenduma norisei deva arī Saskaņas centra līderis, Rīgas mērs Nils Ušakovs, kurš jau kopš pērnā gada rudens atklāti un aktīvi aģitēja par labu divvalodībai.
DP Reiniks vada kopš 1999.gada. Neoficiāli viņš ticis saistīts ar Ventspils mēra Aivara Lemberga ietekmi.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
