Dombura raidījumi ir viena valdošās varas ordeņota kunga izmeklējoša pašapmierināšanās uz raidījuma viesu un visas tautas kā sabiedrisko mediju pasūtītāja rēķina

Kā lai citādi nosauc raidījumu, kurā vadītājs runā vidēji vairāk nekā visvairāk runājušais raidījuma viesis. Tas izriet no raidījuma formāta. Piemēram, ja uz šovu uzaicina raidījumam “Kas notiek Latvijā” tipisko skaitu viesu — astoņus, kuriem katrai replikai dod, piemēram 2 minūtes, tad vadītāja jautājums vai komentārs starp dalībnieku uzstāšanās reizēm nedrīkst pārsniegt 15 sekundes.

Ja savos agrākajos veidolos raidījums visvairāk cieta no šīs matemātiskās nepielūdzamības, pēdējā reinkarnācijā Dombura raidījumi ir viena valdošās varas ordeņota kunga izmeklējoša pašapmierināšanās uz raidījuma viesu un visas tautas kā sabiedrisko mediju pasūtītāja rēķina.

Nevar noliegt, ka Domburs un citi pratinošie viņa amata brāļi un māsas uzdod jautājumus, uz kuriem der zināt atbildes, bet skatītājam nerodas pārliecība, ka jautātājus galvenokārt motivētu kas vairāk par vēlmi vienkārši pierādīt, ka paši ir gudri un pamatīgi sagatavojušies, kamēr viesi ir neaptēsti muļķi vai nelieši.

Dombura, Bērtules (arī LTV), Jansones (Latvijas radio), Dragiļevas, Lastovskas (abas Delfi) un līdzīgu aktīvistu jautājumi politiķiem ir vērsti nevis uz to, ko mēs, politiskās arēnas dalībnieki, gribam un varam izdarīt un kā mēs to paveiksim, nevis uz to, ko varbūt pārprotam viens otrā, nevis uz to, kā vienoties, bet ir vērsti uz to, kā kolektīvi pasmīnēt vai pēc iespējas efektīgāk nodemonstrēt, ka nepareizie viesi ir patiešām nepareizi, un iedzīvināt skatītājos sajūtu, ka raidījumu vadītāju aktīvistu pārstāvētie uzskati un plāni ir sabiedrībā plaši pieņemti un pašsaprotami.

Domburs ne tuvu nav dedzīgākais starp aktīvistiem, un daļa no kritikas vairāk attiecas uz viņa amata māsām, bet fakts, ka Domburs ir uzrakstījis publisku vēstuli, kurā mēģina pārliecināt, ka viņa raidījums nav izklaides šovs, ilustrē visai aktīvistu ģildei piemītošo paškritikas trūkumu.

Lai saprastu problēmu, palūdziet kādam no nosauktajiem žurnālistiem pārstāstīt aktuālo “nepareizo” uzskatu paudēju apsvērumus un nodomus. Vai viņi spēj reprezentēt otras puses redzējumu, nenorakstot viņus kā mazāk izglītotus, mazāk racionāli vai kritiski domājošus vai vienkārši ļaunuma iemiesojumus? Pavērojiet, vai kāds no nosauktajiem vadītājiem vispār spēj novadīt raidījumu, tā arī neatklājis savus personīgos uzskatus, nepārtraucis atbildētāju un neizvirzījis apsūdzības, uz kurām viesim nav tehnisku iespēju atbildēt?

Tā vietā, lai izvairīgu atbildi izmantotu par atspēriena punktu rakt dziļāk vērtību jautājumu virzienā, aktīvisti kompulsīvi atkārto vienu un to pašu jautājumu un spītīgi pārmet neatbildēšanu (par politiķu pienākumu atbildēt uz attieksmju jautājumiem šai slejā jau tika rakstīts pirms dažām dienām).

Šķiet, ka vairums ceturtās varas pārstāvju savu arodu ir apguvuši ar imitācijas metodi, tā arī īsti neizprotot, kāds ir cēlākais nolūks viņu nodarbei. Pavērojiet, vai aktīvisti spēj interpretēt izvairīgu atbildi un pieiet jautājumam no citas puses, piemēram, mēģinot apelēt pie augstākām vērtībām, kuras atbildētājs atzīst un tāpēc varbūt piekristu atbildēt uz šīs vērtības attiecinājumu uz konkrēto problēmu. Pavērojiet, vai jautātājs vispār spēj kaut ko paņemt no izvairīgās atbildes, ar ko attīstīt sarunu.

Aktīvistiem nav skaidrs konstitucionālais ideāls, kā vārdā viņi rīkojas. Viņi vienkārši veido šovu. Viņi zina, ka Džeremijs Paksmans reiz kā āmurs kādam britu politiķim atkārtoja vienu un to pašu jautājumu 12 reizes. Ja savas karjeras laikā viņi līdz tam nonāks, gan jau kāda aktīvistu asociācijas balviņa atlēks.

Cik bieži pēc šiem pratinātāju raidījumiem skatītājam rodas sajūta, ka kaut kas nu ir kļuvis skaidrāks un vienojošāks? Skaidrība un vienotība nenozīmē jautājuma vienkāršošanu vai vienas versijas pieņemšanu. Tā ietver arī otras puses prasību leģitimitātes atzīšanu un izpratni, ka vienošanās varbūt uzreiz nemaz nav iespējama.

Kā pozitīvs piemērs vismaz konstruktīvismā ir minams Armands Puče, kuru grūti pieskaitīt jaunā parauga pratinošajiem aktīvistiem. Viņš savā necilajā TV24 “Kārtības ruļļa” studijā spēj saaicināt visasākos idejiskos pretiniekus, bet vismaz pēc dažiem no viņa raidījumiem paliek sajūta, ka ir, uz kā būvēt. Arī viņa raidījums ļauj atklāt nekompetentus darboņus, bet tos skatītājs atklāj pats bez vadītāja palīdzības, jo nekas neatklāj tukšmuldētājus labāk, kā iespēja viņiem izteikties bez ierobežojumiem.

Viens no šīs nedēļas populārākajiem ierakstiem tviterī šonedēļ (vairāk nekā 650 tīkšķu) skanēja šādi:

“Interesanti vērot, kā ļaudis šūmējas par to, ka Kariņš neapmeklē noteiktus raidījumus. Man arī būtu žēl savu laiku tērēt uz bezsakarīgu vāvuļošanu. Tāpēc atbalstu šādu nepopulāru pieeju.”

Aktīvisti ir tik tālu nolaiduši savus šovus, ka pat tvitera pilsoniski aktīvais kolektīvs atzinīgi novērtē premjeru, kurš faktiski piesmej demokrātisko procesu. Par Kariņu gan runāsim atsevišķi.

Nobeigumā citāts no “Kodoka” priekšvēlēšanu debates, kurā Aleksandrs Kiršteins par sabiedriskajiem medijiem teica šādi:

“Latvijā nav neviena sabiedriskā medija. […] Ir jāpasaka godīgi. Tā ir simtprocentīga valsts televīzija vai radio, ko ir privatizējusi šaura cilvēku grupa ar liberāliem uzskatiem.”

Novērtē šo rakstu: