Dokumenti atklāj, kā prokuratūra „atfutbolēja” sirmgalvju sūdzības par miljonāra uzņēmuma krāpniecību

Lūcija Dravniece 2015. gada oktobrī noslēdza cirsmas pirkuma līgumu ar SIA Stiga RM par īpašumu Kurmji Ukru pagastā, Auces novadā. Pirms tam tika veikts cirsmas novērtējums atbilstoši šķērslaukumam, jo daļa no cirsmai paredzētā meža atradās Dabiķenes upes aizsargjoslā.

Tika veikta koku dastošana, un ciršanai tika iezīmēti 229 koki ar kopējo krāju - 96,5 kubikmetri. Pirms līguma slēgšanas cirsmu dastojums tika iesniegts pircējam, lai vienotos par cirsmas cenu.

Kad tika sākti ciršanas darbi, īpašniece konstatēja, ka Stiga RM cirsmā cērt ne tikai dastotos kokus, bet arī neiezīmētos. Turklāt nocirsti bija arī koki desmit metru aizsargjoslā pie upes, lai gan tas saskaņā ar likumu nav atļauts.

Konstatēt mežam un aizsargjoslai nodarītos kaitējumus īpašniece aicināja Dobeles mežniecību, kā arī Zemgales virsmežniecību, bet tās uzmērījušas nevis nocirstos kokus, bet gan palikušos, un secinājušas, ka šķērslaukums atbilst normai un mežam kaitējums nav nodarīts.

Tomēr īpašniecei ir skaidrs, ka mežā nocirsts vairāk, nekā paredzēja līgums. Turklāt cirsti nevis dastotie jeb iezīmētie koki, bet arī citi. Stiga RM esot paziņojusi, ka tai nav saistoši dastotie koki, bet tā vadoties pēc šķērslaukuma, līdz ar to neuzskatot, ka būtu nocirsts kaut kas par daudz. Likums nosaka, ka aizsargjoslā atļauts cirst tikai bojātos kokus, bet L. Dravnieces īpašumā tādu nav bijis, kas nozīmē, ka aizsargjoslā nocirsti veseli koki, kas pēc likuma nav atļauts.

L. Dravniece par notikušo ziņojusi arī policijai, kura, aizbildinoties ar to, ka nav meža speciālisti, kriminālprocesu, kurā meža īpašniece atzīta par cietušo, izbeigusi, jo pārkāpumus nav saskatījusi ne Dobeles mežniecība, ne Zemgales virsmežniecība.

Īpašniecei ir aizdomas, ka Stiga RM īpašniekam varētu būt kādas „īpašas attiecības” ar uzraugošajām iestādēm, jo visi piecu gadu garumā rakstītie iesniegumi atdūrušies kā pret sienu. Sūdzības rakstītas gan prokuratūrai, gan virsprokuram un arī Ģenerālprokuratūrai, kura iesniegumu pārsūtījusi tālāk virsprokuroram, kurš arī paziņojis par procesa izbeigšanu.

L. Dravniece lēš, ka viņai nodarīti zaudējumi sešu tūkstošu eiro apmērā gan par papildus nocirstajiem kokiem, gan par juristu piesaistīšanu lietas risināšanai. Turklāt viņa ir neizpratnē, kādēļ policija un prokuratūra nevis pārbauda faktus un to atbilstību likumam, bet gan atrunājas ar to, ka neesot speciālisti mežsaimniecības lietās un paļaujoties uz mežniecību atzinumiem, kuri ir pretrunīgi, turklāt nevis konstatē, ka aizsargjoslā nocirsti koki, lai gan tas nav atļauts, bet gan uzmēra palikušos kokus un novērtē, ka mežam kaitējums nav nodarīts.

Intersanti, ka uzņēmuma īpašnieks un vadītājs Andris Ramoliņš (attēlā) dienu pēc tam, kad par notikušo sāka interesēties mediji, uz to reaģēja... vēršoties policijā ar iesniegumu, - pensionāre esot vainojama izspiešanā, apzināti nepatiesa ziņojuma sniegšanā, lai panāktu kriminālprocesa uzsākšanu, kā arī neslavas celšanā.

Pēc piecu gadu cīņas kā ar vējdzirnavām meža īpašniece atmetusi ar roku un vairs necer panākt savu taisnību, taču uzskata, ka par šo gadījumu nedrīkst klusēt, jo par krāpniecības upuriem var kļūt arī citi mežu īpašnieki, kurus vajadzētu brīdināt.

Novērtē šo rakstu: