Iesaki rakstu: 
Cilvēki ir gan dabiski atšķirīgi kā, piemēram, ādas krāsa, dzimums, gan mākslīgi sadalīti kā, piemēram, piederība karojošām reliģijām, mākslīgi un nelietīgi veidotiem, atšķirīgiem “sociālajiem slāņiem” - “darba devējiem” un “darba ņēmējiem”. Šīs grupas var pārklāties, un piederība tām nav strikti definēta. Bet ir joma, kura acīmredzami nošķir divas lielas cilvēku grupas un kurā ietilpst gandrīz visi planētas iedzīvotāji. Tā ir politika. Šeit ir cilvēki, kuri izmanto citus, un cilvēki, kurus izmanto.
Es neapšaubu valstu un tās funkcionāru pastāvēšanas nepieciešamību. Ņemot vērā nomināla cilvēka visai nepievilcīgo, egoistisko, mantkārīgo dabu, ir jābūt kādai augstākai ideoloģijai vai reliģijai, kura vieno cilvēkus un palīdz viņiem vienoties kopīgā savas dzīves telpas iekārtošanā un uzlabošanā. Ja valsts, tās iekārta, ideoloģija un līderi kalpo šim mērķim, tā ir svētība visiem cilvēkiem, kuri dzīvo tās teritorijā.
Pavisam pretēja aina ir, ja varu valstī sagrābj vietējie vai iesūtītie iedzīvotājiem naidīgi spēki, kuru intereses ne tikai nesakrīt, bet ir pat pilnīgi pretējas tautas interesēm. Šie (ne)cilvēki necenšas strādāt tautas labā, bet kā uzticīgi šuneļi pilda savu saimnieku – Latvijas ienaidnieku - rīkojumus, neaizmirstot pildīt arī savas kabatas. Apzogot tautu, protams. Vienlaikus ar to viņi mēģina uzturēt savu “tautas kalpu” statusu, lai sev un savām genocīdam pielīdzināmām darbībām piešķirtu “demokrātisku” un leģitīmu ietvaru.
Tā kā vara nav vajadzīga pašpietiekamam, radošam un harmoniskam cilvēkam, vairākus gadu desmitus ir notikusi negatīvā atlase, kā rezultātā Latvijas politiskajā virtuvē putru vāra mantkārīgi, varaskāri, egoistiski un emocionāli truli ļautiņi. Apzinādamies savu niecību un parazīta statusu, viņi ir izveidojuši “likumisko” bāzi un vidi, kura nosacīti sargā viņu stāvokli un izslēdz jebkādas pārmaiņas demokrātiskā ceļā. Latvijas politiskā vide ir kļuvusi par dažādu mošķu un mūdžu midzeni, par smirdošu purvu. Latvijas vēsturē ir bijuši gadījumi, kad pat sabiedrībā godāti cilvēki sev un citiem par nelaimi iekļuvuši (ierauti) šajā purvā. Tad iespējami tikai divi varianti:
a) jāadaptējas jaunajā vidē un pašam jākļūst par vienu no smirdošajiem mūdžiem,
b) pēc iespējas ātrāk jāizkļūst ārā un jālūko nomazgāties (atgūt savu reputāciju). Tas nebūs viegli, un nelāgā smaciņa no caurkritušā “politiķa” uzvēdīs vēl ilgi...
Tieši ņemot vērā Latvijas politikas un politiķu specifiku, spēlēt spēli pēc viņu izveidotiem noteikumiem ne tikai nav nekādas jēgas, bet pat nedrīkst. Viņi dzīvo un darbojas citā vidē, kas ir toksiska jebkuram godīgam un taisnīgam cilvēkam. Austrumos saka: “Strīds ar muļķi pazudina sirdi.” Tas nozīmē, ka ar muļķi nevajag strīdēties vai mēģināt viņu pārliecināt. Tas nav iespējams. Viņš tevi vispirms dabūs savā teritorijā (iesaistīs strīdā), bet pēc tam ar milzīgu nekaunību nomāks ar meliem, izdomājumiem, puspatiesībām un – galu galā – ar masu. Jo viņu parlamentā būs vairums. Viss, ko tu varēsi likt pretī, būs tava vientuļā, kailā patiesība...
Tu nekad neuzvarēsi pretinieku, atrodoties sev svešā, bet viņam tuvā stihijā. Atrodoties uz sauszemes, jebkurš ar nazi bruņots vīrietis sekmīgi varētu cīnīties pat ar kādu plēsīgu zvēru. Mēs esam piemēroti dzīvei uz sauszemes. Pavisam citādāk būtu, ja pat nelielam krokodilam izdotos ievilkt cilvēku ūdenī, kura dziļums pārsniedz divus metrus. Pat spēcīgs un trenēts cilvēks zaudētu gandrīz visas savas priekšrocības. Jo tā nav viņa stihija – ūdens ir krokodila stihija. Ko tur – nevajag nemaz krokodilu! Pat piecreiz par cilvēku vieglāks sams, ja gribētu, varētu peldošu cilvēku ievilkt dzelmē! Bet! - ja tev izdotos samu izvilkt no ūdens sauszemē, tad pat centneru smags eksemplārs tev nevarētu kaitēt.
Nespēlē spēli pēc svešiem noteikumiem! Nemēģini cīnīties sev svešā stihijā!
Viņu stihija ir meli, shēmošana, muldēšana, alkatība, mantkārība, parazītisms visa nožēlojamā mūža garumā, bezgodība, bezatbildība, bezdievība, liekulība, iztapība naudas maisiem, augstprātība, iedomība, uzpūtība, nesaticība, parazītisms, nekaunība, slepenība!
Mūsu (es ceru) stihija ir taisnīgums, gods, atbildība, atklātība, cilvēkmīlestība, patiesība, dievbijība.
Kā eļļa un ūdens, kas nesajaucas...
Tādēļ nelien pie pūķa akacī - tur nav pamata, uz kā stāvēt. Izvelc viņu uz zemes un tad lūko, kā piebeigt. Lai gan – mūsu stihijā viņš nobeigsies pats. Nav tai piemērots. Tāpat kā tu neesi piemērots viņa dzīves telpai...
Lūk, viens no daudzajiem iemesliem, kādēļ es ignorēju šo uzpūsto, okupācijas administrācijas rīkoto un plaši izreklamēto pasākumu ar muļķīgo nosaukumu “vēlēšanas”.
P.S. Neaizmirsti, ka smirdošajā akacī mītošais pūķis pārtiek no cilvēku upuriem, no “balsīm”, kuras viņam atdod, no uzmanības un enerģijas, kuru viņam veltī. Nežēlīgā spēle, kurā esam viltīgi ievilkti, beigsies tajā brīdī, kad viena no komandām uz to neieradīsies...
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
