Dīvainības ar algām Zemkopības ministrijas parlamentārā sekretāra „atdotajā” zemnieku saimniecībā
Pietiek lasītājs21.07.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Par to, kādu dīvainu iemeslu dēļ tagadējais Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs, Nacionālās apvienības pārstāvis Jānis Grasbergs līdz ar stāšanos augstajā amatā ir atteicies no īpašumtiesībām uz savu ģimenes zemnieku saimniecību, ir jau lasīts. Taču pieļauju, ka patiesais iemesls ir bijis daudz vienkāršāks, - jaunais valstsvīrs nav vēlējies, lai atklātībā nonāktu ziņas par tām oficiālajām algām, kas maksātas zemnieka saimniecībā Zilūži.
Ielūkosimies uzņēmuma gada pārskatā par pagājušo gadu. Pērn tajā bijuši 33 darbinieki, gada laikā to skaitam samazinoties par četriem. Personāla izmaksas 2017. gadā – 360 453 eiro, no kā atlīdzība par darbu – 290 735 eiro. Pērn attiecīgi – 301 290 eiro un 241 602 eiro.
Ja vienkārši izdalītu atlīdzības par darbu summu uz darbiniekiem, sanāktu kaut kas diezgan interesants: vidējā oficiālā alga zemnieka saimniecībā 2017. gadā bijusi 654 eiro mēnesī, bet pērn – vairs tikai 610 eiro mēnesī (uz papīra, protams).
Taču vēl pamatīgāk sarukušas valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas – 2017. gadā tās Grasberga zemnieka saimniecībā vēl bijušas 69 649 eiro, bet pērn – vairs tikai 59 547 eiro.
Atcerēsimies – obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas ir ar likumu noteikts obligāts maksājums speciālā budžeta kontā, kas dod tiesības sociāli apdrošinātai personai saņemt likumā noteiktos sociālās apdrošināšanas pakalpojumus.
Valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) likme, ja darba ņēmējs ir apdrošināts visiem sociālās apdrošināšanas veidiem, ir 35,09%, no kuriem 24,09% maksā darba devējs un 11% – darba ņēmējs. 1% no kopējās obligāto iemaksu likmes tiek novirzīts veselības aprūpes pakalpojumu finansēšanai.
Varam parēķināt – un sanāk, ka arī sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas tagadējā ministrijas parlamentārā sekretāra zemnieka saimniecībā tiek maksātas par algām, kas tikai nedaudz pārsniedz sešsimt eiro mēnesī.
Tikmēr, kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati, aizvadītā gada laikā mēneša vidējā bruto jeb pirms nodokļu nomaksas alga Latvijā par pilnas slodzes darbu bija 1004 eiro, liecina. Salīdzinot ar 2017. gadu, vidējā alga palielinājās par 78 eiro jeb 8,4 % un pieauga visās jomās.
Tad kas par izņēmumu ir bijis Grasbergu ģimenes uzņēmums, no kura Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs bija gatavs tik principiāli atteikties? Domāju, atbilde ir skaidra katram. Izņemot, protams, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju un VID.
Red. piez. Saistībā ar šajā rakstā izteiktajiem pieņēmumiem tika lūgts arī paša Grasberga skaidrojums, - publicējam to pilnībā:
„2018. gadā atbilstoši saimniecības gada pārskata datiem darbinieku algās tika samaksāti 241 602,00 EUR. Proti, ņemot vērā virspusēju aprēķina metodiku un tajā pašā laikā neņemot vērā citus svarīgus faktorus, dalot šo summu uz 33 darbiniekiem, lai iegūtu vidējo skaitli – vidējā alga uzņēmumā būtu bijusi 610 EUR/mēn.
Taču ir būtiski ņemt vērā, ka no minētajiem 33 darbiniekiem 3 darbinieces ir dekrēta atvaļinājumā. Paskaidroju, ka šīs darbinieces ir darbinieku sarakstā, bet algas dekrēta atvaļinājumā nesaņem, līdz ar to korekti algās izmaksātās summas ir rēķināt uz 30 darbiniekiem, kas šādā gadījumā veido 671 EUR vidējo algu mēnesī vienam darbiniekam saimniecībā.
Turklāt jānorāda, ka no 30 darbiniekiem astoņiem ziemas periodā parasti tiek noteikta pusslodze, jo viņi, strādājot nepilnu darba nedēļu, var apvienot darbu ar mācībām u.tml.”
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
