Iesaki rakstu: 
Saeimas sociālo un darblietu komisijā es jūtos kā mājās jeb kā mēbele, stūrī klusuciešot. Aija Barča man parasti vārdu nedod, ļauj izrunāties visiem deputātiem un tiem, kam ir kas sakāms, pirms paprasa – vai par šo jautājumu ir arī kāds zinātnisks pētījums, starptautisks viedoklis vai cits pamatojums. Ticis pie vārda, neveiksmīgi apelēju pie vispārzināmiem skaitļiem vai teorijām. Pēdējos septiņus gadus kā Latvijas Ārstu biedrības prezidents es miegaini pavadu Saeimas komisijā otrdienas un trešdienas rīta stundas.
Ir jautājumi, kas mani interesē vairāk, kur esmu sagatavojies citēt pierādījumiem balstītu medicīnas literatūru. Tas parasti attiecas uz sabiedrības veselību – veselības veicināšanu un saglabāšanu, veselīgu dzīvesveidu, profilaktisko vakcināciju, cīņu pret tabakas, alkohola, narkotiku postu. Šajās reizēs es gandrīz visu komisijas sēdi turu roku paceltu, līdz komisijas vadītājas acs to pamana. Arī šajā trešdienā, kad Saeimas komisija skatīja likumprojektu “Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu”.
Skatīja un iebalsoja pilnīgi pretrunīgas normas – gan tabakas izstrādājumu iegādes ierobežojumu līdz 21 gadam, gan smēķēšanas aizliegumu līdz 18, gan nepieciešamību uzrādīt dokumentu pārdevējam ikvienam tabakas pircējam no 18 līdz 25 gadiem, gan kategorisku noraidījumu jebkam šo dokumentu pārbaudīt. Patiesībā jebkuram profesionālim, kas piedalījās šajā komisijas sēdē, bija skaidrs – lobēšanas kompānija (tiesa, tā sevi reklamē kā lielākā sabiedrisko attiecību aģentūra Latvijā) ir devusi deputātiem iedvesmu balsot tieši pēc tabakas industrijas pasūtījuma.
Bet tabakas industrijas vadlīnijas māca, ka nepieciešamas iespējami pretrunīgas likuma normas. Dīvaini, ka šoreiz tabakas industrijas lobijs nebija parūpējies par priekšlikumu „aizliegt smēķēt uz skatuves un izgriezt smēķēšanas ainas no filmām”. Panākot balsojumu par šādiem priekšlikumiem, tabakas industrija cenšas diskreditēt pretsmēķēšanas likumdošanu kā tādu.
Pats esmu rakstījis likumu “Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu”, esmu panācis normu, ka Latvijā nedrīkst smēķēt kafejnīcās un restorānos, teātros un sporta telpās. Pret mani rīkoti mītiņi (kad rosināju normu aizliegt izmantot tabakas industriju kā kultūras pasākumu sponsorus), Linda Mūrniece par manu cīņu pret smēķēšanu ir uzsākusi kriminālprocesu (biju atļāvies ministri kritizēt par iespējamu tabakas kontrabandas lobēšanu un tādējādi aizskāris viņas cieņu). Esmu piekritis nejēdzīgai normai par „10 metriem”. Esmu visu šo gadu vērojis, kā Saeimas komisija, ar apakškomisiju bīdot likumu šurp turp, līdz otram lasījumam nav tikusi visa gada garumā.
Viss ir bijis, par tabakas industrijas inducētiem balsojumiem es nebrīnos, un droši vien būtu nesteidzīgi nodevies saviem ikdienas darbiem, ja ne dīvaina aktivitāte deputātu vidū: „Tu taču to uzrakstīsi un nosauksi visus balsotājus vārdā, aprakstīsi viņu teiktos viedos vārdus, nosodot smēķēšanas ligu?” Un es sapratu – tuvojas vēlēšanas. Vidējais Saeimas deputāts ir latviešu tautai tikpat nezināms kā Mozambikas senators, un vienīgā iespēja gūt popularitāti ir nonākt preses slejās kaut vai divdomīgā aprakstā. Arī negatīva atpazīstamība ir atpazīstamība, ja tā notiek ilgāk kā 3 mēnešus pirms vēlēšanām.
Normāls Saeimas deputāts pats rakstus neraksta, viņa vietā raksta noalgots žurnālists (cenas par laikrakstā drukātu vai nozīmīgā portālā publicētu rakstu robežās no xx līdz xxxx latiem). Vispār jau daži deputāti raksta, bet viņu rakstus neviens nelasa, un portālu lasītāji komentāros apxxxx nelasījuši. Tiesa, Saeimā ievēlēti arī daži profesionāli žurnālisti, kas darbojas man mazāk interesējošās jomās. Labā latviešu valodā un pietiekami atraktīvi raksta tikai Dana Reizniece. Izcila latviešu valoda ir vēl vismaz trim deputātēm – latviešu valodas profesorēm, bet viņas raksta akadēmiskos žurnālos un nenolaižas līdz Saeimas mizanscēnu raksturlielumiem. Visi rakstošie deputāti pulcējas citās, tikai ne sociālo un darblietu komisijā.
Jautājums tika uzlikts uz ribas (tiešā tulkojumā) – kāpēc par C hepatītu esot rakstījis atklātu vēstuli tikai Saeimas priekšsēdētājas biedram Andrejam Klementjevam un Veselības apakškomisijas loceklim Vitālijam Orlovam, nevis visiem, kas tikpat enerģiski cīnījušies par finansējumu C hepatīta slimnieku ārstēšanai? Mаna vēstule esot „karājusies” (висела) Apollo divas nedēļas, to esot komentējuši vairāki tūkstoši lasītāju, kas tagad visi zinot, ka par C hepatītu īsteni cīnītāji esot tikai šie divi džentlmeņi.
Es, protams, draugu Klementjeva un Orlova nākamās ievēlēšanas dēļ esmu gatavs aprakstīt ne tikai sev zināmās viņu aktivitātes pie valsts budžeta un tabakas likuma grozījumiem, bet arī sev nezināmās apjausmas, ka viņi vairs nesitot savas sievasmātes ar mīklas rulli. Es cienu Saeimas Saskaņas centra frakciju un draugu Klementjeva un Orlova dēļ esmu gatavs viņus nekad neaprakstīt vienā tekstā ar Ušakovu un viņa superdārgajiem trolejbusiem – ar vai bez Pētera Viņķeļa minētajiem Saskaņas centra leģendāri nekaunīgajiem 20% otkatiem.
Un tomēr es šoreiz neminēšu visus Saeimas sociālo un darblietu komisijas varoņus (kaut vēlēšanām tuvojoties viņiem slikta reklāma šķiet laba reklāma), kuri dažādu iemeslu dēļ balsoja kopā ar tabakas industriju. Jo kaut kā nevēlos „tautas kalpu” vārdus rakstīt vienā teikumā ar 1000 ik gadus tabakas dēļ amputētām kājām, kopā ar 800 ik gadus izoperētiem plaušu vēžiem, kopā ar 15 CILVĒKIEM, KAS LATVIJĀ IK DIENAS MIRST NO TABAKAS SMĒĶĒŠANAS SEKĀM – VĒŽA, INSULTA, INFARKTA.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
