Iesaki rakstu: 
Ir brīži pasaules un valstu likteņos, kad vienai personai jāuzņemas atbildība par daudzu likteņiem. Tas ir iemesls, kāpēc cilvēki reizēm izvairās ieņemt augstus amatus, jo apzinās, ka izšķirīgos brīžos būs jāpieņem lēmumi, kurus vērtēs vēsture. Un ne vienmēr šo lēmumu pieņēmēji ir valstu prezidenti vai premjeri.
Ukrainai piederošās Krimas aneksija nepārprotami rāda, ka šāds izšķirīgs brīdis mūsu valstij tuvojas. Mēs paši šos draudus labi spējam identificēt, bet allaž grūtākais ir bijis pārliecināt citus, ka draudi pastāv, ka tie ir īsti.
Šobrīd pat pasaules lielvara – Amerikas Savienotās Valstis (ASV) – vairs nav īpaši jāpārliecina. Piemēram, tikai viena no pēdējo dienu ziņu aktualitātēm: "ASV viceprezidents Džo Baidens pieļāvis iespēju intensificēt sauszemes un jūras manevrus Baltijas valstīs, tādējādi sniedzot tām papildu garantijas pret iespējamo Krievijas apdraudējumu apstākļos, kad situācija reģionā saasinājusies saistībā ar Maskavas lēmumu anektēt Ukrainai piederošo Krimas pussalu."
Mūsdienu karš var arī nenorisināties ar plašām militārām operācijām. Klasiķa Orvela vārdiem runājot, atliek tikai pietiekami ilgi un intensīvi cilvēkiem stāstīt, ka karš ir miers. Un tad tankus ievest vairs nevajag.
Šādas informatīvā kara zalves jau ik dienu plosa Latvijas teritoriju. Tā nav abstrakta lieta, tā ir modernā kara sastāvdaļa. Un to labi saprot kaimiņvalstis, apsverot iespēju slēgt propagandas kanālu translēšanu savā valstī.
Cik nopietni un nozīmīgi lietuvieši izturas pret karu informatīvajā telpā, liecina kaut vai fakts par valsts apbalvojuma piešķiršanu cilvēkam, kurš pērn pieņēmis lēmumu pārtraukt Krievijas televīzijas Pirmais Baltijas kanāls translāciju. Par to piešķir valsts apbalvojumu!
Latvijā bruņoti cilvēki bez piederības zīmēm vēl pa ielām nestaigā, taču ir pilnīgi skaidrs, ka ar mediju propagandas palīdzību tiek veidota sabiedriskās domas augsne, kurai okupācija vairs nebūs tik nepieņemama, kura sēj cilvēku prātos šaubas un padara tos rīcībnespējīgus.
Un ir viens cilvēks, uz kuru šobrīd gulstas vislielākā atbildība par to, kas notiek Latvijas informatīvajā telpā. Tas ir Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) vadītājs Ainārs Dimants. Viņš ir augstākā "mediju amatpersona" valstī. Viņa amats ir tik svarīgs, ka viņa pieņemtos lēmumus nevar ietekmēt ne Valsts prezidents, ne Ministru prezidente.
Kādu lēmumu viņš pieņems Latvijai izšķirošā brīdī? Vai arī viņa teicienus vēl pēc vairākiem gadu desmitiem citēs vai katrs skolnieks?
Taču nav gluži tā, ka Dimanta kungam lēmumi ir jāpieņem, nenojaušot par nozares un sabiedrības vēlmēm.
Jau labu laiku NEPLP darbojas Sabiedriski konsultatīvā padome, (SKP) kurā ietilpst apmēram 20 sabiedriskas organizācijas, kas pārstāv dažādas ļaužu kopas, nozares pārstāvjus ieskaitot.
Šā gada 7. martā ārkārtas sēdē Sabiedriski konsultatīvā padome pieņēma lēmumu: "SKP uzskata, ka virkne Krievijas valsts kontrolētu televīzijas kanālu ilgstoši izplata tendenciozu, apzināti maldinošu un Latvijai naidīgu informāciju, kas vērtējama kā mērķtiecīga informatīva agresija Latvijas informatīvajā telpā. SKP aicina atbildīgās Latvijas valsts institūcijas neatliekami veikt nepieciešamos pasākumus šādas Latvijas nacionālajām interesēm neatbilstošas darbības pārtraukšanai un turpmākai nepieļaušanai. SKP atbalsta steidzamu papildu finansējuma piešķiršanu 2014. gada sabiedriskā pasūtījuma izpildei sabiedrības saliedētības veicināšanai."
Vai, Jūs, Dimanta kungs, būtībā vienīgās atbildīgās institūcijas vadītājs, ņemsiet vērā šo padomu? Ir skaidrs, ka aizslēpties aiz likuma nepilnībām varēsim vienmēr, ja negribēsim pieņemt drosmīgus un atbildīgus lēmumus.
Dimanta kungs, no Jums šobrīd ir ļoti daudz kas atkarīgs! Valsts turpmākā pastāvēšana, nedalāmība un neatkarība lielā mērā ir Jūsu rokās. Godprātīga Jums uzticētā amata izpilde šobrīd no Jums prasa atbildīgu un izšķirošu lēmumu. Tas ir pārāk nopietni, lai šajā situācijā pietiekami būtu par to diskutēt vai pieprasīt sniegt informāciju. Kara apstākļos uzbrukums ir jāatvaira.
Lai Jums pietiek spēka un drosmes pieņemt pareizo lēmumu!
* NEPLP Sabiedriski konsultatīvās padomes priekšsēdētāja vietniece
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
