Digitālajā lietā tiesnesis negaidot piedāvā britam Latvijas apmaksātu advokātu; draud milzīgas izmaksas
L. Lapsa18.06.2012.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Domājams, pretēji prokuratūras iecerēm trešdien Rīgas apgabaltiesā digitālās TV lietas ietvaros tomēr nesāksies būtiskā liecinieka – „pastkastītes” uzņēmuma Kempmayer Media Ltd. direktora Tonija Flanagana pratināšana liecinieka statusā videokonferences formā. Vēl vairāk – „pateicoties” tiesneša, iespējams, neapdomātajam solījumam apmaksāt Flanaganam advokāta pakalpojumus, lietas iztiesāšana var vēl vairāk ievilkties, bet Latvijas valstij Flanagana advokāts var izmaksāt pat vairākus simtus tūkstošu latu.
Kā zināms Pietiek, aizvadītajā nedēļā Rīgas apgabaltiesas tiesnesis Juris Stukāns (attēlā), kas izskata lietu, veicis sagatavošanās darbus Flanagana pratināšanai un visiem tiesas zālē klātesošajiem par lielu izbrīnu britam videokonferences režīmā uzdevis jautājumu – vai viņam būtu nepieciešams advokāts.
Flanagans acīmredzami bijis pārsteigts par šādu piedāvājumu, taču faktiski nekavējoties paziņojis, ka, protams, advokāts viņam nepieciešams. Rezultātā šonedēļ gaidāma skaidrība gan par to, kas šis advokāts varētu būt, gan arī par to, cik ilgs laiks viņam būs nepieciešams, lai iepazītos lietas materiāliem, kas pieejami lieciniekiem, un kādu honorāru viņš varētu pieprasīt no Latvijas valsts.
Tas nozīmē, ka, pateicoties Stukāna izteiktajam solījumam Flanaganam, ko fiksējuši arī britu tiesībsargi, Latvijas valsts var šķirties pat no vairākiem simtiem tūkstošu latu, ko varētu izmaksāt kvalitatīvi britu advokāta pakalpojumi, kas var maksāt ne tikai daudzus simtus mārciņu stundā vien.
Rīgas apgabaltiesa gan apgalvo, ka tiesneša Stukāna izteikums neesot vērtējams kā skaidrs Latvijas tiesas solījums britu pilsonim. „Tiesnesis vēl lēmumu par šo lietu nav pieņēmis. Vēl ir jāgaida apstiprinājums no Tieslietu ministrijas, jo izmaksu veic Tiesu administrācija,” skaidro apgabaltiesas preses sekretārs Aigars Bērziņš.
Taču aprakstītās ainas aculiecinieki Pietiek apgalvo, ka situācija bijusi pilnīgi nepārprotama – tiesnesis solījis Flanaganam iespēju izmantot advokāta pakalpojumus, ko apmaksātu Latvijas valsts. Flanagans arī nekavējoties uzdevis jautājumu, kā tad būs ar advokāta apmaksu, un saņēmis Stukāna apliecinājumu, ka pakalpojumi tiks apmaksāti.
Arī apgabaltiesa apliecina, ka, „protams, ka viņš varēs ņemt britu advokātu. Uz valsts apmaksātu advokātu ir tiesības jebkuram lieciniekam, to paredz Kriminālprocesa likuma 110.panta 5.daļa. Savukārt, pievienojoties Eiropas 2000.gada 29.maija konvencijai par savstarpējo palīdzību krimināllietās, Latvija ir apņēmusies šādu palīdzību nodrošināt un apmaksāt”.
Taču gluži citās domās ir Tieslietu ministrija. „Lai nodrošinātu tiesības uz taisnīgu tiesu, likumdevējs personām, kurām ir tiesības uz aizstāvību, ir paredzējis tiesības pieaicināt valsts nodrošināto aizstāvi, ja šīs personas to ir lūgušas. Attiecībā uz lieciniekiem, likumdevējs nav paredzējis tiesības nodrošināt valsts aizstāvi. Līdz ar to, ja liecinieks ir izmantojis tiesības un uzaicinājis juridiskās palīdzības saņemšanai advokātu, visi izdevumi ir sedzami lieciniekam pašam,” ministrijas oficiālo viedokli sniedz tās preses pārstāve.
Tāpat izrādās, ka pretēji apgabaltiesas uzskatam Tiesu administrācija nebūt neuzskata, ka tā būtu institūcija, kas apmaksā liecinieku advokātu pakalpojumus. Tiesu administrācijas pārstāve Līva Rancāne apliecina: „Atbildot uz Jūsu jautājumu, informējam, ka Tiesu administrācija neatlīdzina izdevumus advokātiem saistībā ar cietušo vai liecinieku pārstāvību.”
Savukārt Rīgas apgabaltiesas piesauktais Kriminālprocesa likuma 110. pants nosaka nevis to, ka valsts apmaksā lieciniekiem advokāta pakalpojumus, bet tikai to, ka lieciniekam ir tiesības juridiskās palīdzības saņemšanai uzaicināt advokātu.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
