Diemžēl man, laimīgajam budžeta iestādes darbiniekam, atvaļinājumā jau atkal nākas izrādīties šajos nicināmajos sociālajos tīklos
Aidis Tomsons, “sabiedriskā” medija “žurnālists”10.07.2024.
Komentāri (38)
Iesaki rakstu: 
Manu sociālo tīklu joslu vakar aizpildīja briesmīgi kadri no sabombardētās Ukrainas slimnīcas. Es arī tādus pavairoju. Kādreizējā kolēģe, režisore un producente Žaklīna Cinovska savā "Facebook" laika joslā zem sirdi plosošajām fotogrāfijām bija ierakstījusi tikai vienu teikumu: "Kur ir Dievs?"
Esmu šo jautājumu ievērojis arī iepriekš. Aizdomājos. Ja mēs pa īstam ticētu Dieva eksistencei, nez, kāda tad būtu pašreizējā realitāte Ukrainā? Vai Ukraina sen būtu jau okupēta? (Jo daudzi ticīgie nemaz neņem rokās ieročus – nogalināt taču nedrīkst!) Vai arī karš būtu jau beidzies, jo visi lūgtu Dievu, un Dievs tad brīnumainā veidā rīkotos? Bet šis jautājums tiešām izsaka mūsu patieso ticību! Ne jau tikai Latvijā, visā Eiropā mēs ticam, ka notiks brīnums un kaut kā viss atrisināsies!
Man bērnībā ļoti patika pasakas. Tajās labais vienmēr uzvar ļauno. Turklāt parasti tas notiek brīnumainā veidā, vajag vien sastapt īsto feju, iegūt nepieciešamo brīnumnūjiņu un būt ar labu sirdi – tad viss notiek! Atšķirīgām tautām gan esot atšķirīgas pasakas. Vieniem muļķīši uzvar gudros, citiem sliņķi varenos. Pasakas atspoguļo mūsu mentalitāti. Būtu interesanti palūkoties, vai pašreizējā dažādu tautu attieksme pret karu nav redzama jau tautu pasakās. Tomēr tajās cauri vijas vēl kāda īpašība, kuras mums visiem pietrūkst, arī man. Tā ir drosme rīkoties.
Varbūt tāpēc cilvēki pasakas ir sacerējuši, jo ir ilgojušies pēc tā, kā nav. Ne tikai pēc labā uzvaras pār ļauno, bet arī pēc drosmes rīkoties. Es vēroju, kas notiek demokrātiskajās valstīs, tuvojoties parlamenta vai prezidenta vēlēšanām. Vienalga, vai ASV, Vācijā vai Francijā, partiju kandidāti Ukrainas kara kontekstā cenšas nopelnīt vēlētāju atbalstu ar solījumu – mēs neļausim mūsu valsti ieraut karā! Jo aptauju rezultāti rāda, ka vairums cilvēku ir kategoriski pret lielāku iesaisti Ukrainā.
Nezinu, varbūt man ir paslīdējis garām, bet es neesmu redzējis, vai Latvijā šajā sakarā ir veikta kāda aptauja. Mēs Latvijā pat nediskutējam par to, vai mūsu karavīriem vajadzētu doties palīgā ukraiņiem. Jau no paša sākuma tas ir bijis Latvijas politiskais uzstādījums – mēs atbalstīsim Ukrainu tās cīņā, bet paši nekarosim. Nez, kāda būtu sabiedrības reakcija, ja šis jautājums tiktu aktualizēts? Mēs taču labi apzināmies, ka tas nozīmētu mūsu cilvēku, mūsu bērnu dzīvības! Kurš gan no mums gribētu, lai mūsu pašu bērni dodas karot uz Ukrainu? Var saprast, kāpēc Francijas prezidenta Emanuela Makrona pieļāvums sūtīt karavīrus daudziem vēlēšanu kampaņā likās nepieņemams.
Man arī ir grūti sev atzīt skarbo realitāti, ka mūsu, tajā skaitā mana, drosme ir vien tik daudz, lai ziedotu naudu Ukrainai, veiktu palīdzības darbu un izteiktos sociālajos tīklos. Mēs sacenšamies drosmē, kurš nosauks Vladimiru Putinu rupjākos vārdos, kurš būs niknāks cīņā pret visu krievisko un skarbāk spēs lamāt politiķus. Bet patiesībā labi apzināmies, ka tālāk šīs drosmes vairs nav. Tāpēc arī kļūstam arvien niknāki, apkarojot viens otru. Mēs nojaušam, ka esam sasnieguši savas drosmes limitus.
Tad nu ieslēdzas ilgas pēc pārdabiskā, brīnuma. Gribas vainot Dievu, ka viņš nerīkojas tur, kur būtu jārīkojas mums. Jēzum ir vārdi, kas noteikti nav populārākie: "Kas savu dzīvību vēlēsies paglābt, tas to zaudēs, bet kas to zaudēs, tas to pasargās dzīvu."
Ja visi būtu ticīgie, varbūt Ukraina būtu jau okupēta, bet varbūt karš būtu jau beidzies, jo mēs pārvarētu savas bailes, rīkotos un aizstāvētu Ukrainu? Droši vien jautājums ir retorisks, jo mēs esam tādi, kādi esam. Es arī apzinos savu drosmes limitu. Tāpēc jautājums laikam nav par Dievu vai par citiem, tas ir par mani un manām bailēm. Bet, ja es tās apzinos, ko gan es varu pārmest citiem?
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
