Iesaki rakstu: 
Mans ieraksts nebūs par Kariņa valdību. Valdība ir tāda, kādu Latvija ir pelnījusi. Latviešiem Kariņš ļoti patīk. Tomēr populārākais politiķis ar vairāk nekā 30 tūkstošiem plusu. Apsveicu Latviju! Šoreiz premjers ir tas, kam jābūt. Un es bez ironijas, patiesi.
Mans ieraksts šoreiz ir par jauno zemkopības ministru Didzi Šmitu. Didzis, manis aicināts, piedalījās 13.Saeimas vēlēšanās un startēja KPV LV Rīgas sarakstā. Mans uzaicinājums bija, klātesot Sandrim Točam. Točs ir mans liecinieks.
Pirms vēlēšanām mēs kopā vienā auto apbraukājām Latviju, stāstot cilvēkiem, ka valsts pārvalde ir pārmērīgi uzpūsta un ka to vajadzētu būtiski samazināt. Uzsveru - būtiski samazināt!!!! KPV LV uz vēlēšanām gāja, lai “gāztu Kučinska valdību” (piebilde, man ar Māri Kučinski vēlāk izveidojās normālas, cilvēciskas attiecības).
Bet, turpinot par Didzi. Didzis bija tas, kurš visaktīvāk iestājās par OIK izbeigšanu un tamdēļ atteicās būt Kariņa valdības Ekonomikas ministrs pirms četriem gadiem. Es atceros, ka toreiz Didzis principiāli kritizēja vispopulārāko Latvijas politiķi Edgaru Rinkēviču, ka viņš kā ārlietu ministrs nepilda savu pamatfunkciju - lobēt Latvijas un jo īpaši Latvijas uzņēmēju intereses.
Didzis bija principiāls un nepiedalījās nevienā Saeimas attālinātajā sēdē divus gadus, par to principiāli turpinot saņemt pilnu darba samaksu. Solīja cīnīties par antidemokrātisko attālināto Saeimas sēžu pretlikumīgo lēmumu atcelšanu. Necīnījās.
Es biju tas, kurš Didzi izvirzīja kā valsts prezidenta amata kandidātu, lai stātos pretī Egilam Levitam. Didzis jau pēc tam Saeimas kuluāros un nākotnes vīzijās solīja vest uz referendumu jautājumu par tautas vēlētu prezidentu (šī ideja tika izteikta, klātesot man, Lindai Liepiņai, Jūlijai Stepaņenko un Karīnai Sprūdei). Neveda. Visus pēdējos četrus gadus pamatā balsoja pret Kariņa iepriekšējās valdības lēmumiem, kad bija klātienes sēdes.
Bet tad kaut kas mainījās. Es atteicos iet “profesionāļu sarakstā uz Zaļās partijas bāzes” un informēju, ka dibināšu pats partiju. Tas bija pirms kādiem diviem gadiem tikpat sniegotā laikā vienās pirts sarunās. Tajā brīdī mūsu “draudzība” arī beidzās. Vēlāk, tuvojoties 13.Saeimas darbības beigām, Didzis sāka kritizēt mani (nevis Kariņa valdību) un draudzīgi sāka ietusēt ar Vienotības Latkovski un ZZS Bergmani. Jāpiebilst, ka Latkovskis ar Bergmani vienmēr pirms tam rociņās pa Saeimu ir staigājuši. Tur ir kaut kāda kopīga (darījumu) vēsture. Tas bija izmaiņu priekšvēstnesis.
Tagad Didzis ir kļuvis par zemkopības ministru tā paša iepriekš kritizētā Krišjāņa Kariņa valdībā. Es Didzi ar to apsveicu. Didža četrus gadus senos uzskatus “samazināt ministriju skaitu” ir aizstājis balsojums par “Klimata ministriju” (cerams, ka sniegs no šodienas vairs nav uz Latvijas ceļiem un klimats tiek pilnvērtīgi kontrolēts, šajā sakarā atceros gan, ka Didzis Saeimas pīpētavā reiz teica - cilvēkam iedomāties, ka tas var ietekmēt klimatu, ir tāpat kā skudrai iedomāties, ka tā var izmainīt Amazones mūža mežus).
Patiesībā pat vēl nesen, šī gada 2. novembrī Didzis tviterī rakstīja: “Kad jums saka, ka cauri būs ar to klimatu, atceraties, ka laikā, kad Baltijas ledus ezers lēnām pārtapa par jūru (vidējais mezolīts) un Latvijas teritorijā jau vismaz pāris gadu tūkstošus mita cilvēki, vidējā gaisa temperatūra bija par ~2,5 grādiem augstāka nekā šodien”.
Vēl vairāk. 2022. gada 28. oktobrī Didzis tvīto: “Ja par “valsts stiprināšanu” tiek saukts izmisīgs mēģinājums izveidot savam partijas biedram, kurš bijis gadiem atbildīgais EM ierēdnis par OIK afēras “neredzēšanu”, jaunu “enerģētikas” ministriju, tad mums patiesi ir un būs nopietnas problēmas ar šādas valdības izveidi…” Bet salauza Didzi. Pīlēns vai Kariņš, nezinu. Bet nu Klimata ministrija būs, kaut pirms pāris tūkstošiem gadu esot bijis par divarpus grādiem siltāks.
Mans ieraksts nav, lai kritizētu. Mans ieraksts ir tikai, lai parādītu, ka Didzis ir tāds pats. Bez principiem. Vienlaikus es nešaubos, ka Didzis būs (atšķirībā no daudziem) daudzmaz sakarīgs (kaut slinks) ministrs un lobēs savu pārstāvēto zemkopības nozari un savu atbalstītāju (sponsoru) Andri Biti ar Karavelu uz urrā. Un pareizi darīs. Es arī tā darītu.
Šis ieraksts tapa tikai, lai Didzim atgādinātu senu latvju tautas sakāmvārdu par skabargu un baļķi. Proti, kuram tad ir un kuram tad beigu galā nav principu un kurš tos gatavs iemainīt ar kaut kādiem publiski nezināmiem nosacījumiem, lai sāktu atbalstīt tos, pret kuru esamību pats ienāca politikā. Kādreiz dzīvē gribētos uzzināt, kas lika tik principiālajam Didzim atteikties no tik daudziem principiem, lai atbalstītu Levita izvirzīto Kariņu, Klimata ministriju, un aizmirst visu, kas iepriekš teikts gan publiski, gan privāti Saeimas telpās un kopīgās iedzeršanās. Kas?
P.S. Un nevajag par šo ierakstu nevienam apvainoties. Tajā ir simtprocentīga taisnība. Ļoti iespējams, mainīt pilnīgi visus paša deklarētos principus ir pareizi. Vismaz tas dod iespēju nonākt pie varas. Didzis to ir sapratis. Veiksmi vēlot un izdošanos, Aldis.
Seko mums 
Ir kāds parasts žurnālistu – politiķu dialogs, kurš visbiežāk atkārtojas medijos pirms parlamenta vai pašvaldību vēlēšanām. Uz žurnālistu jautājumu par kāda apsūdzībā iesaistītā kandidāta iespējamo likuma pārkāpumu saņemts gandrīz automātisks partijas biedra vai sabiedrotā enerģisks atbildes atteikums, šoreiz kā vairogu priekšā liekot nevis parasto "nav komentāru", bet daudz iespaidīgāku nevainīguma prezumpcijas argumentu.
Starptautiskās attiecības kļūst arvien samezglotākas un nervozākas. Taču vismaz mums, Latvijai un Baltijas valstīm, tajās ir iespējams izdzīvot pavisam vienkāršā, jau senāk lietotā un pietiekami efektīvā uzvedības modelī.
2. aprīlī raidījumā "Kas notiek Latvijā?" tika apspriests jautājums par trešo valstu pilsoņu klātbūtni Latvijas augstskolās un darba tirgū. Kā Informācijas sistēmu menedžmenta augstskola (ISMA) vēlamies reaģēt uz raidījumā izskanējušajiem apgalvojumiem, kas bieži vien balstījās uz vispārinājumiem, kuri, manipulējot ar nepilnīgiem vai kontekstā neizvērtētiem datiem, var radīt sabiedrībā maldīgu priekšstatu par Latvijas augstākās izglītības eksporta nozīmi un potenciālu, tostarp tieši par ISMA darbu.
Šogad tikai 3., 6. un 9. klasēs vēl varēja īstenot mazākumtautību programmas. Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) mācību gada sešos mēnešos izvērtēja 72 izglītības iestādes, tostarp Ludzas novadā, un tikai trijās konstatēti atkārtoti būtiski trūkumi, bet 14 skolas nonākušas vērtētāju redzeslokā, jo to 9. klašu absolventiem, turpinot mācības profesionālajās skolās, radās problēmas nepietiekamo latviešu valodas zināšanu dēļ. Par šo un citām aktualitātēm lasiet šodienas laikrakstā.
Šī gada 12. aprīlī Satversmes aizsardzības birojam (SAB) aprit 30 gadu. 1995. gada pavasarī ar Saeimas lēmumu izveidotā iestāde zināmā mērā simbolizē Latvijas atdzimšanas stāstu. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas ārpolitikas un aizsardzības politikas galvenais mērķis bija tiešā (Krievijas armijas izvešana no Latvijas, kas noslēdzās 1998. gadā) un netiešā veidā atbrīvoties no padomju okupācijas sekām, lai Latvijas reintegrācija Rietumu valstu kopienā kļūtu par realitāti. Pretējā gadījumā, PSRS mantiniecei Krievijai atgūstoties no ekonomiskā un politiskā kraha, Latvijas drošība atkal būtu apdraudēta.
Pavērojot publiskajā telpā notiekošās diskusijas, šķiet, ka Latvijas sabiedrības būtisku daļu ir pārņēmusi kaut kāda totāla KOGNITĪVĀ DISONANSE. Šis psiholoģiskais fenomens vērojams tad, kad cilvēka uzskati vai uzvedība nesaskan ar viņa iekšējām vēlmēm vai ticībām.
Latvieši nav ne igauņi, kas aiztur krievu tankkuği, ne lietuvieši. Mums - ka tik kapeiciņa, santīmiņš, centiņš. Tikai bagāti kaut kā nepaliekam.
